Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Tomēr mans kompanjons uzpūtīgi neņem vērā briesmas, kas draud tieši pašam, un šķetina valodas par to, kādas pasaules mēroga katastrofas ir notikušas vai vēl notiks.

— Vai atceraties, kā tika iznīcināta Atlantīda?— viņš vaicā, ar strupajiem, tuklajiem pirkstiem bungodams pa rakstāmgaldu — Ta nu jums skaidrs, ka var aiziet bojā arī mūsu civilizācija.

Gribot negribot atzīstos, ka man atmiņā nekas nav saglabājies no Atlantīdas laikmeta.

— Man arī,— Benāto pamāj.— Bet šo jautājumu ir apgaismojusi zinātne. Iedomājieties rnilzu meteorītu vai, teiksim, nelielu planētu, kuras diametrs ir kilometri seši un svars — kādi divsimt miljardi tonnu. Kolosāli, vai nav tiesa?

Viena no Džovanni īpatnībām ir tā, ka viņš tērzējot bez mitas uzdod tamlīdzīgus jautājumus, lai dzirdētu manas domas. Protams, tās viņu maz interesē, taču ar tik veiklu oratora paņēmienu Džovanni panāk, ka visu laiku sasprin­gti sekoju sarunai, kas īstenībā bieži vien izvēršas ilgstošā monologā.

Tātad, lai monologa pavediens gludi vērptos tālāk, es katrā ziņā apstiprinu, ka divsimt miljardu tonnu ir tiešām kolosāli.

— Un nu milzu meteorīts trakā ātrumā traucas pret zemi un iekrīt Floridas jūras līcī, ka noblaukšķ vien. Laime, ka iekrita tur, zināt, ja trāpījis te, tagad Šveicē būtu nevis Alpi, bet bezdibenis. Cik šausmīgi, vai ne?

— Manuprāt, nemaz nav tik šausmīgi,— laipni iebil­stu.— Šveicieši ir varen izveicīgi — būtu iepratušies arī bezdibeni izmantot tūristu aptīrīšanai.

— Bez šaubām, bez šaubām,— Benāto pamāj.— Taču es ar to nedomāju pašu bezdibeni, bet baismīgo satricināju­mu. Kur nu satricinājums! Tas būtu bijis kaut kas drausmī­gāks nekā tūkstoš atomsprādzieni… pat zemes poli pārvie­tojušies un okeāns pārplūdinājis visu kontinentu. Vai jūs varat iedomāties?

— Jāpamēģina.

Lai rosinātu manu kūtro iztēli, Benāto pastāsta vēl dažus sīkumus par Atlantīdas katastrofu, ik pēc brīža, kā likts, iestarpinādams: «Vai nav tiesa?», «Ko jūs teiksiet?» un «Vai apjēdzat?». Tad sāk runāt par nelaimēm, kas notiks nākotnē.

Nākotnē uz zemes var rasties baismīga klimata maiņa, tā jau gaidāma, kā atzīst ievērojami zinātnieki, un tai paredza­mas nenovēršamas sekas — vispirms jauni ūdensplūdi, tad jauns ledus laikmets. Vai arī demogrāfisks izvirdums, kas nesīs vēl šausmīgāku postu: sākumā ļaudīm būs jāpārtiek no augu saknēm, vēlāk — no līdzcilvēkiem (vai jūs varat iedomāties?). Vai dēmoniski spēki, kas snauž apakš zemes garozas,— bail pat padomāt, ka te, Bērenlau- kumā, kur mēs abi ar jums sēžam, pazemē zem mūsu kājām mutuļo uguns lava (jums jau zināms: ja kas sāk mutuļot, tā vien skaties — uzšausies gaisā). Vai arī jauns viduslai­ku briesmīgo epidēmiju uzliesmojums, no kura miljoniem cilvēku krīt kā mušas (vai apjēdzat?).

Īpašu vietu Džovanni Benāto repertuārā ieņem militā­rās un politiskās kataklizmas: ķīniešu uzbrukums, ūdeņra­ža bumba un gan bakterioloģiskie, gan ķīmiskie ieroci. Par tiem viņam visvairāk patīk tērzēt laikam tādēļ, ka Benāto rīcībā ir ari vareri bagātīgas ziņas. Tomēr, lai cik tīkamas ir valodas par kataklizmām, tās nekādi nepārspēj program­mas trešās un pēdējās daļas saturu, kas viņu iekveldina gandrīz liriskā sajūsmā,— fantastiskās literatūras sižetus, ko mans sarunas biedrs, protams, uztver kā skaidru patiesību. Te redzamu vietu ieņem tādi motīvi kā iebruku­mi no citām planētām, mītiska briesmone, kas mājo Skotijā Lohnesa ezerā, milzu Baltā haizivs, šausminošais sniega cilvēks, lidojošie šķīvīši un — vairs neatceros, kas vēl un vēl.

Lai kā aizrāvies ar sarunas — monologa — straujajiem pavērsieniem, Benāto neaizmirst lāgu lāgiem palūkoties savā rokas pulkstenī un vienmēr savlaicīgi pamanās darīt man zināmu:

— Mīļais draugs, jau divpadsmit. Ko jūs teiktu, ja mēs iegrieztos kaut kur un iestiprinātos, iekams sasodītais Visums nav vēl sagruvis pār mūsu nabaga galvām?

Viņa priekšlikumu pirmoreiz pieņēmu ar entuziasmu, kā jau iesācējs, nenojauzdams, cik bīstama var būt šāda avantūra. Vēlāk bija jāpieņem gribot negribot, jo cits nekas neatlika, — tas bija pārtapis tradīcijā. Beigu beigās pie tā pieradu.

Ieminēdamies par bīstamību, ar to nedomāju ikreizēju norēķina samaksu no savas kabatas — tas nebija nekas bīstams, bet dzelžaini nenovēršams gan. Tāpat neesmu tik sīkumains, lai jums liktu saprast, ka kompanjons priecājās par pamatīgu ēstgribu, tāpēc arī rēķins iznāca pamatīgs. Te ir cits jautājums — kā jau teicu, Benāto bija mazliet lempīgs, un kopā ar viņu staigāt pa plašo pasauli bija tikpat kā nest slogu.

Itālietis bija stipri tuvredzīgs, tomēr redzēja tālu, valkā­dams acenes biezos raga ietvaros. Tā kā izklaidībai vēl nav izgudrotas acenes, viņš nepārtraukti uzgrūdās te vienam, te otram garāmgājējam, uzmina uz papēža cilvēkam, kas soļoja viņam pa priekšu, vai paņēma pie rokas kādu nepazīstamo, noturēdams viņu par mani, savu kompanjo­nu. Benāto tā gāja pa ielu, ka viņu ne reizi vien būtu nolamājuši vai dažkārt ātrās dusmās iepļaukājuši ja viņam nebūtu tik bērnišķīgi nevainīgas sejas un ieraduma nevainīgi smaidīt un gan pa labi, gan pa kreisi bārstīt laipnības —«atvainojiet, atvainojiet», kas atmaidzināja cietušos.

Reiz, pēkšņi attapis, ka vairs nav cigarešu, Benāto metās uz tabakas veikaliņu un būtu tajā iekļuvis, izsizdamies cauri skatlogam, ja es viņu pēdējā mirklī neapturējis. Kādu dienu, liekas, izsalkuma dzīts, viņš tādu pašu triku gandrīz izdarīja ar daudz lielāku un biezāku restorāna skatlogu.

— Tik lielu skatlogu izsist man vēl nav gadījies,— viņš atzinās, kad laikus biju paguvis viņu notvert.— Dažreiz esmu ietriecies mazākos, bet tik lielā — nekad.

Jutu — Benāto man klusībā pārmet, ka neesmu ļāvis viņam sasniegt pieticīgu rekordu skatlogu izsišanā ar kailu galvu.

Restorānā tāpat risinājās dažādi notikumi, tā nu piesar­dzības labad vienmēr apsēdāmies kaktā, kur viesus apkal­poja Feliče, kas bija spiests pazemīgi paciest sava. tautieša mazās dīvainības.

— Paklau, mīļais, ko tu mums šodien ieteiksi?— Džo­vanni draudzīgi vaicāja, atvērdams ēdienkarti un brīvi izstiepdams kājas zerri galda tā, ka kurpes nemaldīgi paslēpās manu bikšu galos.

— Mums ir varen garšīgs kūpināts lasis…— viesmīlis, kā jau apzinīgs darbinieks, labprāt piedāvāja visdārgāko.

— Kūpināts lasis… tā patiešām laba ideja…— Benāto murmināja, kustinādams kājas un juzdams, ka tās sapinu­šās kādos tīklos tur, pagaldē.— Es gribētu pajautāt, ko vēl piedāvāsi pēc laša…

Tā viņš ilgi apspriedās ar Feliči, beigu beigās bija izvēlēti ēdieni un tiem piedienīgi dzērieni un itālietis devās uz virtuves pusi.

— Cik brīnišķīgi ziedi! — Džovanni iesaucās, sniegda­mies pēc kristāla vāziteš ar kuplām neļķēm.

Šādās reizēs nevilšus parāvos nost no galda, kaut gan vāzīte ne jau vienmēr apgāzās. Gadījās, ka tā palika stāvam. Izvilcis un bikli paostījis neļķi, mans kompanjons teica:

— Mīļais draugs, šajā pasaulē pat skaistums ir mānīgs. Droši vien esat dzirdējis par briesmīgajām orhidejām, kuru smarža iedarbojas kā nāvējoša inde…

Arī par indēm — dabiskajām un laboratorijās iegūta­jām — Benāto mīļuprāt mēdza runāt un tagad, aizrautīgi stāstīdams par tām, brīdi izklaidējās, lai apslāpētu izsalku­ma lēkmi. Galu galā Feliče atnesa zivi un Džovanni ēda, kamēr ar ievingrinātu aci saskatīja kādu nebūšanu.