Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Vai iesiet uz masku balli?— jautāju, pārliecinājies, ka aseksuālais jaunietis nav neviens cits kā mana ļoti sievišķīgā īrniece.

— Uz diskusiju par mākslu,— dāma-hipijs pasaka vaļ­sirdīgu

— Ā, skaidrs. Tāpēc jau esat ģērbusies izsmalcinātā mākslinieku gaumē.

— Nūja, citādi mani noturēs par svešu. Visvairāk sarūgtināts jūtas tas, kuru savējie notur par svešu.

Ņemot vērā tieši šādu pamatlikumu, nepazīstamā iekār­tojas manā vasarnīcā kā savs cilvēks. Vārdu sakot, iekārto­jas kā savās mājās. Un rosās tik ierasti, ka nav ne vēsts no nekaunības, to pat nemanu.

Sai pašā vakarā, pārnākusi no diskusijas, viņa puszviļus ieslīgst atzveltnī un nekautrīgi paziņo:

— Ai… Izsalkumā beidzos vai nost.

— Ledusskapis ir jūsu rīcībā,— es saku.

— Vai jūs neēdīsiet kopā ar mani?

— Kādēļ gan ne, «Tumšā lieta» jau beigusies. Mēs abi ejam uz virtuvi.

Brītiņu parakņājusies pa ledusskapi, dāma-hipiis izrau­ga akurāt to, ko arī es būtu izvēlējies: gluži ikdienišķu un sātīgu maltīti — šķiņķa šķēli un olas.

— Vai jūs nekad logu aizkarus nevelkat ciet? — viņa vaicā, pannu ar sviestu likdama uz gāzes plīts.

— Kālab tie jāvelk ciet?

— Vai tad nesaejaties ar daiļo dzimumu?

— Jūs esat pirmā. Par dzimumu jāsaka… jūs šajā tualetē…

— Lai dzīvotu kā mūks, nav jāvalkā talārs, kungs… Nezinu, kā lai jūs saucu…

— Mans vārds lasāms uz durvīm.

— Esmu redzējusi, bet nezinu, kā lai jūs uzrunāju. Kā jūs gribētu uzrunāt mani?

Uz šo jautājumu atbildēt nemaz nav viegli, lai gan, pārradies no darba, esmu manījis viesistabā uz galda ar gudru ziņu pamestu vizītkarti: «Rozmarija Dimona, stu­dente. Berne.» Tā bija grezna, gravēta kartīte, turklāt pavisam nesen iespiesta, cik nopratu, stingrāk pārvilk­dams pirkstu pār burtiem un iztriepdams krāsu.

— Dzīvosim, redzēsim, — klusi saku.— Ja domājat te palikt ilgāk, es uzdrīkstētos jūs saukt par Rozmariju, jo tik un tā pienāks diena, kad viens otru uzrunāsim vārdā. Bet, ja nu esat apmetusies uz īsu laiku…

— Tādā gadījumā, mīļais Pjēr, sauciet mani par Rozma- riju.

Viņa izslēdz gāzi, liek galdā pannu uz iepriekš salūkota koka paliktņa un, iekāms apsēžas krēslā, pasper pāris soļu, lai strauji aizrautu logam priekšā aizkaru. Jūs droši vien esat ievērojuši, ka atšķirībā no teātra dzīvē darbība nereti sākas tieši pēc aizkara aizvēršanas.

Kādu laiku mans hipijs ēd klusējot, acīmredzot viņa patiešām ir pārlieku izsalkusi. Notiesājusi pusi maltītes, gluži nevietā noprasa:

— Pjēr, vai jums patīk impresionisti?

— Jāatzīstas, es bieži vien jaucu visas tās skolas: impresionisti, ekspresionisti…

— Kā gan jūs varat sajaukt impresionistus ar ekspresio- nistiem?— Viņa uzlūko mani klaji pārmetoši.

— Nu, tā… itin viegli.

— Pašiem vārdiem taču ir dažādas nozīmes?

— Ak, ko nu par vārdiem!… Vārdi, etiķetes, fasādes…

Rozmarija uzmet man acis un atkal visu uzmanību pievērš šķīvim.

— Būtībā jums taisnība, — pāris kumosu norijusi, viņa saka.— Arī te, kā parasts, nosaukums neatklāj parādību. Tomēr jūs nemēģināsiet apgalvot, ka nekā neesat dzirdējis par tādiem gleznotājiem kā Monē, Sislejs, Renuārs…

— Pēdējais vārds tiešām atsauc atmiņā kaut ko,- atzīs­tos.— Atsauc atmiņā kailas sievietes. Ļoti sarkanīgas. Un briesmīgi tuklas.

— Skaidrs.— Rozmarija pamāj.— Jūs nepiederat pie tiem mūsdienu vīriešiem, kuriem ir plašas intereses par kultūru. Jūs piederat pie cita tipa — pie speciālistiem, kas aprobežojas tikai ar savu nozari. Bet es nezinu, kāda ir jūsu specialitāte.

— Pavisam prozaiska — cenšos pelnīt naudu.

— To dara visi, lai gan daždažādā ceļā.

— Es — tirdzniecības ceļā. Skaidrāk izsakoties, impor­ta un eksporta darījumos. Un vēl skaidrāk — ar pārtikas precēm. Domāju, ka jūs, klasificējot vīriešus tipos, mani esat ierindojusi viszemākajā — egoistu tipā.

Rozmarija pabīda šķīvi malā, atkal uzmet man pētīgu mirkli un iebilst:

— Egoistu tipā? Velti to dēvējat par viszemāko, jo nekāda cita vairs nav.

— Kā tā — nav? Bet filantropi, taisnības meklētāji, pat jūsu impresionisti?

— Nav vis, nav.— Viņa papurina galvu kā ietiepīgs bērns. — Un jums tas ļoti labi zināms.

Irniece pārlaiž acis istabai un paraugās uz «Kenta» paciņu. Piedāvāju viņai cigareti un iešķiļu uguntiņu.

— Pati dzīves būtība ir piesavināt kaut ko un pielāgot savām prasībām, piesavināt un izmantot piesavināto: puķe ar saknēm aplaupa un izsūc augsni, dzīvnieks noposta augus vai nonāvē citus dzīvniekus, cilvēks… cilvēks jau iedīglī sūc mātes organisma dzīvās sulas, lai vēlāk zīstu pienu no viņas krūts, pēc tam piesavinātu visu, kas vien ir viņa varā un iespējās. Ja, teiksim, mēs abi ar jums vēl esam dzīvi un apkārtējie nav mūs saplosījuši, tad tas ir tāpēc, ka vairumam cilvēku ir gaužām nožēlojama vara un iespējas…

— Ja saprotu pareizi, jūsuprāt, visi zog?

— Vai tikai tagad esat uzzinājis šo sīko patiesību? Viss, pēc kā jūs sniedzaties, jau tā pieder citam. Tātad, to paņemot, kādu noteikti aplaupāt. Bez šaubām, sabiedrība, proti — varenie ir piesavinājuši tiesības darboties sabied­rības vārdā, radījuši sarežģītu tiesību sistēmu, lai nevarē­tu laupīt, ko kurš grib, un vienīgi sev nodrošinātu priekšrocības to darīt. Likumi un morāle tikai reglamentē, nevis novērš laupīšanu.

— Daudz ko sliktu jums māca skola,— secinu grūt­sirdīgā noskaņā.

— To nemāca skola, bet dzīve,— Rozmarija skaidri un gaiši pasaka, raidīdama uz mani izaicinošu skatienu un reizē biezu dūmu grīsti.

— Kāda dzīve? Vai tāda, ko vada nabaga bezpajumt­nieki studenti?

— Pateicoties jums, tagad vairs neesmu bezpajumt- niece. Lai cik neērti, tomēr jāpiebilst, ka neesmu arī nabaga. Tēvs sakrājis ne mazumu naudas tādā pašā ceļā kā jūs — tirdzniecībā.

— Ar ko viņš tirgojas?

— Ne jau ar pārtikas precēm, nē, ar pulksteņiem. Bet tas ir sīkums…

— …Kas nav par šķērsii, lai jūs viņu tik un tā atzītu par zagli.

— Nesaprotu, kālab viņš jāsaudzē, ņemot vērā, ka visi apkārt ir zagļi.

— Arī jūs pati?

— Zināms. Ja jau ztieku ar tēva sazagto naudu.

— Cik loģiski! — Pamāju ar galvu un paraugos savā pulksteni.— Domāju — laiks iet gulēt.

— Tiešām! Es droši vien par daudz aizpļāpājos.

— Liekas, jūs vienmēr turat zem spilvena sarkano Mao grāmatiņu…

— Un kas par to, ka turu? — Viņa paveras mani atkal izaicinoši.

— Bez šaubām, tas nav nekas. Gaumes lieta. Un, ja runa ir par gaumi, atļaujiet pateikt, ka hipiju formas tērps jums it nemaz nepiestāv. Rozmarija, jūsu augums ir pelnījis, lai liktenis tam lemtu ko labāku.

Pasaku viņai arlabunakti un dodos uz augšējo stāvu. Varbūt tā ir tīrā nejaušība, taču nekad vairs neredzu viņu driskainajos džinsos un vaļīgajā svīteri.

* * *

«Es nedzeru, neaicinu viesus, neuzplijos saimniekam, vispār te manis tikpat kā nebūs…»

Jāatzīst, ka, iekārtojusies manās mājās, Rozmarija attais­no visus minētās deklarācijas pantus, tikai vienu ne — vi­ņa te ir. Viņa pati to ļoti labi saprot. Un uzvedas tā, lai arī es saprastu. Tāpēc, pievakarē pārradusies no lekcijām, Rozmarija staigā augstpapēžu kurpēs, tik graciozi līgoda­mās, ka izteiksmīgie gūžu un krūšu izciļņi vēršas vēl pievilcīgāki, acis — grēks būtu slēpt tādas acis aiz bril­lēm!— manī lūkojas izaicinoši, valšķīgi un daudzsološi, un… un es nekādi nevaru atraisīties no viņas esības.