Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Vai garlaikojaties? — šī dāma jautā, nomezdama so­mu un cimdus uz dīvāna.

Vēl neesmu izlēmis, ko lai atbildu, kad viņa jau pieme­tina:

— Nu tad paēdīsim vakariņas un garlaikosimies kopīgi.

īstenībā vismazāk jābaidās no tā, ka viņas sabiedrībā būs garlaicīgi. Rozmarija allaž maina tērpus, atstiepusi tos trijās apjomīgās ceļasomās, un vakaros pārnāk te eleganta kā augstāko aprindu dāma, kas atgriežas no diplomātiskas tikšanās pie kokteiļa glāzes, te sporta kleitā ar baltu apkaklīti kā mātes lutekle, te cieši pieguļošā, noslēpumai­ni tumšā kostīmā kā sieviete no veikalnieku pasaules. Pastāvīgi mainās ne vien viņas āriene, bet arī manieres, izturēšanās, spriedumi un garastāvoklis — viņa ir jautra vai domīga, pļāpīga vai nerunīga, artistiski smalka vai rupji lietišķa, atturīga vai agresīva, liekulīga vai patiesa, lai gan diezgan grūti izprast, cik šī sieviete — hame­leons — ir patiesa.

— Man ir tīrais negals ar jūsu hameleona ieradu­miem,— atļaujos ieminēties kādā sarunā.

— Ceru — jums zināms, kas ir hameleons…

— Ja nemaldos, kāda ķirzaka.

— Jūs gan esat vulgārs, ka mani salīdzināt ar rāpuli.

— Te es nedomāju rāpuli, bet to, ka jūs neesat pastāvīga.

— Nu tad salīdziniet mani ar dārgakmeni — ar kādu no tiem, kas burvīgi maina nokrāsu.

— Kuri tie ir? Kā jums jau zināms, es netirgojos ar dārgakmeņiem.

— Piemēram, aleksandrīts… Stāsta, tas no rīta esot zaļš, vakarā — sarkans. Vai opāls, kas vizmo visās varavīksnes krāsās. Vai mēnessakmens… vai arī saulesakmens.

— Tas skan pārāk sarežģīti. Tāpat kā impresionisti. Vai nebūtu labāk, ja mēs'uzsāktu ko gluži vienkāršu: teiksim, pamēģiniet izvēlēties sev raksturīgu īpašību un nemainiet to nekad un nekur.

— Kādu tad jūs man ieteiktu? — izaicinoši smaidot, īrniece vaicā.

— Īsto.

— Īsto?— Viņa raugās manī domīgi.— Vai esat pilnīgi drošs, ka nemaldāties?

Rozmarijas seja ir skaista, bet, lai redzētu, kāda tā ir patiesībā, jānotrāpa bridis, kad viņa ir iegrimusi sevī vai pārdomās, un. jāpaveras sejā — tieši tad zūd tās skaistums, kas parasti izpaužas, ja vaibsti bez mitas pārvēršas, tumšās acis staro veselā skatienu gammā, sarkanās lūpas izteiksmī­gi šķobās, vīpsnā, smaida un smejas, atsedzot glītus, baitus zobus un citiem jaucot prātus, uzacis raucas, tikko jauša­mi noskaņojumu viļņi slīd pār te naivo un tiklo, te salti ironisko un izaicinoši juteklisko seju.

Varbūt Rozmarijai ir divdesmit trīs gadi, bet, uzzinājis, ka — trīsdesmit divi, es nejutīšos gaužām pārsteigts. Vi­ņai var dot dažkārt trīsdesmit divus, dažkārt divdesmit trīs, tomēr man gribētos pieņemt, ka rit jau trešais gadu desmits vai — būsim galanti! — otrais drīz būs galā. Cilvē­ka āriene bieži vien maldina, bet iemaņa spriest, lai arī spriedumi netiek vaļsirdīgi izteikti, pietiekami skaidri atklāj daudz ko, ja tikai protam to atšifrēt.

— Vai garlaikojaties?

Sis jautājums, ko Rozmarija vienmēr uzdod, atgriezu­sies no pilsētas, ir kļuvis par tradīciju jau kopš pirmās mūsu kopdzīves nedēļas. Teikdams «mūsu kopdzīve», es neparko negribu, lai mani pārprastu. Dāma taču izturas saskaņā ar likumu «neuzplīties saimniekam», es savukārt ievēroju principu «neflirtēt ar īrnieci».

Nu un tā:

— Vai garlaikojaties?

To viņa ir vaicājusi jau pirmās nedēļas nogalē.

— Nebūt ne, vismaz patlaban,— atbildu. — Nupat no­skatījos «Tumšo lietu».

— Ai, Pjēr! Galu galā liecieties mierā ar šo lietu un vairs neākstieties. Es diezgan labi esmu jūs iepazinusi, lai saprastu, ka televizors jums lielākoties noder par apgais­mojumu.

— Man nevajadzēja teikt, ka neko nesajēdzu no impre­sionisma,— drūmi pasaku.— Cik liktenīga kļūme! Jūs uz laiku laikiem esat ierindojusi mani galīgu stulbeņu kastā.

— Nepavisam ne. Galīgi stulbeņi negarlaikojas.

— Kādēļ domājat, ka es katrā ziņā garlaikojos?

— Ko tad citu jūs varētu darīt, ja ne garlaikoties? Nekad neejat uz parku pastaigāties, neiegriežaties kopā ar draugiem kafejnīcā pie autobusu pieturas, neuzņemat viesus, nespēlējat kārtis, nepētāt pavārgrāmatu, neliekat pasjansu, no rītiem nevingrojat… kas vēl būtu jāmin?… Vispār nespējat ar sirdi iejusties šā rajona vienmuļajā dzīvē. Un, ja nespējat iejusties, tas nozīmē, ka garlaikoja­ties.

— Ne jau nu jūsu klātbūtnē.

— Mersi. Eet tā nav nekāda atbilde.

Tad Rozmarija piemetina citādā balsī — viņai ir iera­dums pēkšņi mainīt noskaņu:

— Varbūt noslēpums īstenībā ir tieši tas, ka mēs pielāgojamies snaudai, kāda valda apkārtnē. Ja jau liktenis lēmis, ka straume mūs rauj un raus līdz galam, labāk ir gurdi peldēt pa straumi nekā griezties tai pretim.

— Peldiet vien, kas gan jums liedz to prieku! — es saku izlīgstoši.

— Kas?— viņa iesaucas atkal citādā balsī.— Vēlmes, tieksmes, doma, ka es varētu daudz ko redzēt un izbaudīt uz zemes, nevis vilkt dzīvību nomaļajā nostūrī, kas ir ierāvies paugurainajā Bernes apvidū.

— Nevajag nodoties ilūzijām,— atļaujos runāt pre­tī.— Ne jau Bernes apvidū vien cilvēki jūtas nomākti.

— Jā, tāpēc ka viņi ir pieraduši pie sava novada un savas ikdienas. Mūžīgi viens un tas pats, bet arī tītara cepetis ar apelsīniem apnīk un derdzas, ja to ceļ galdā piecas reizes pēc kārtas.—Te galvenais slēpjas prasmē atteikties no kaut kā, iekams tas mūs vēl nenomāc, un izvēlēties ko citu. Galvenais slēpjas pārmaiņā, ceļojumā, kustībā, nevis lēnprātībā, kādā īfiīņājamies uz vietas.

— Klausoties, ko jūs stāstāt, tā vien šķiet, ka vislaimīgā­kie cilvēki ir šoferi un tirdzniecības aģenti.

— Nevajag visu pārāk vienkāršot.

— Bet nevajag arī sarežģīt. Manuprāt, ja cilvēks gri­bētu - lūst vai plīst — padarīt savu dzīvi interesantāku, tad, ļaujot drusciņ vaļu iztēlei, to panāktu visur — pat šai snaudulīgajā nostūri.

— Taisnību sakot, jā! — 1 viņa ierunājas atkal citādā noskaņā.— Ja ne interesantāku, tad kaut vai mazāk garlai­cīgu.

Un piebilst domīgi:

— Tiešām kaut kas jāuzsāk.

Starp citu, man nav tādas pārliecības, ka īrnieci tik smagi nomāc garlaicība. Dienu viņa vairākas reizes mēro ceļu no Austrumu loka uz centru un atpakaļ, bet, palikusi vasarnīcu rajonā, šaudās šurpu turpu: uz konditoreju vai tuvējo veikalu, uz staciju vai R.obinsona Ciematu — viņ­pus paugura prātīgi uzceltu pārmodernu kompleksu, kur . dzīvo viņas paziņas no universitātes.

Pievakarē, kad Rozmarija ir pārradusies agrāk par mani, es, braukdams mājās, bieži pārsteidzu viņu alejas malā tērzējam ar kādu kaimiņu. Viņa valdzina citus ne vien ar savu pievilcīgo kazas izskatu, bet arī ar sabiedriskumu un laipnību, tāpēc nebrīnos, ka īrniece kādu vakaru iejautājas:

— Pjēr, vai jums nekas nebūtu pretī, ja rīt mēs te izspēlētu bridža partiju? Domāju — bridžs jums ir labāk pazīstams nekā impresionisti.

— Kas būs pārējie spēlmaņi?

— Mūsu kaimiņiene Flora Zeilere un Ralfs Bentons — amerikānis, kas dzīvo drusku tālāk uz alejas augšgalu, tās otrā pusē.

— Rādās, jūs jau esat viņus uzaicinājusi.

— Jā… tas ir…— viņa samulsusi apklust.

— «Nedzeru, neaicinu viesus…»— citēju viņas pašas deklarāciju.

— Ai, Pjēr!… Neesiet tik ļauns. Es viņus esmu uzaicinā­jusi galvenokārt jūsu labā, gribēdama jūs izraut no «Tum­šās lietas» labirintiem.