Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Kā jau bija paredzams, robers mums abiem ar Rozmariju beidzas pagalam neveiksmīgi, īrniece atkal pavaicā, vai es nedusmojoties, un es ar sašutumu atkal noraidu viņas ne ar ko nepamatotās aizdomas. Apmaināmies vietām, šoreiz mans partneris ir amerikānis, bet, kad divi vīrieši uzsāk cīņu ar divām sievietēm, skaidrs, ka viņiem vairs nav glābiņa, tā pēc otrā robera mans zaudējums jau divkāršo­jas, un tagad Flora, apsēdusies man pretim, klusi pamāca kā māte, kaut gan ir daudz jaunāka par šo rindu rakstītāju:

— Manu zēn, droši paļaujieties uz mani. Citādi nekad netiksiet ārā no purva.

Pasaku, ka paļaujos tieši uz viņu, Flora uzņem manu deklarāciju kā pašu par sevi saprotamu, priecājas un visu laiku ir nesatricināmi labā omā. Starp citu, viņa nemaz nejūtas neērti sava iespaidīgā auguma dēļ. Vāciete visumā izturas ļoti brīvi, kā atzīdama, ka tieši viņa ir īstas mātītes iemiesojums un tā nav viņas vaina, ka apkārt maļas dažādas pundurītes — tādas lelles kā Rozmarija. Jā, Flora neizceļ raženās miesas apaļumus, bet arī nemēģina tos slēpt, vēl vairāk — tas gluži vienkārši nav iespējams, vienīgi ja nu viņa ļaudīs rādītos tādās drānās, it kā būtu iesaiņota saplāksnī. Viņa ir ģērbusies ārēji neuzkrītoši — svārki, blūze un adīta'jaka, kas ir nevīžīgi uzmesta uz pleciem, lai neapspīlētu kuplās krūtis,— vāciete acīm­redzot šos apģērba gabalus iegādājusies vislabākajā modes ateljē, protams, uz pasūtījumu. Tik liels izmērs…

Paļaudamies uz Floru, apmierinos ar to, ka korekti nosolu, un modri sekoju viņas zīmīgajiem skatieniem. Runāties ar skatieniem nav diez cik pieklājīgi godīgā spēlē, bet šādu stilu mums jau ir uzspiedušas sievietes — Rozma­rija tāpat nenociešas, tumšās acis neiepletusi un cieši nepalūkojusies melnajās amerikāņa acīs.

Flora prasmīgi izmanto savu kāju spēli un manas īrnieces vājību izdarīt riskantus gājienus, no kuriem Rozmarija nespēj atturēties, un nu vāciete beigu beigās, lai arī daļēji, izrauj mani no purva. Tad pienāk laiks cienastam.

Mēs varam mieloties ar «auksto bufeti», kā izsakās Rozmarija. Katrs ieliek sev šķīvī delikateses, kas sakrau­tas uz galda kaktā, pēc tam iekārtojas kādā atzveltnī līdzās pārvietojamam bāram. Vienīgi Bentons ēd, stāvēdams kājās pie bāra. Man liekas, viņš to dara, negribēdams lieki burzīt uzvalku vai baiļodamies, ka tik vācietei nebūtu par šauru uz dīvāna. Bentons ir ģērbies nevainojami, pat pārāk nevainojami, nekā pieklātos augstāko aprindu cilvē­kam. Es gribu teikt, ka viņam trūkst tikko manāmās paviršības, kas atšķir augstmani no vīriešu modes maneke­na. Bet juriskonsultam nav katrā ziņā jābūt augstmanim.

— Ralf, jūs esat rīkojies aplam,— Rozmarija ierunā­jas.— Jums vajadzēja mani pabalstīt, nevis pasēt.

— Šī pabalstīšana jums būtu pārāk dārgi maksājusi,— Flora iesaucas, uzmezdama man sazvērniecisku skatienu, kas liek saprast: viņa gan ir^vientiese.

— Jā, bet jūs nebūtu laimējuši roberu. Ralfs ir vainīgs, ka jūs saudzēja.

— Mana burvīgā kaimiņien, — amerikānis saka tik vienaldzīgi, ka uzreiz kļūst skaidrs — viņš nedod ne sarkana graša par kaimiņienes burvību. — ir brīži, kad jāsaudzē pretinieks, lai pasaudzētu pats sevi.

— Es nesaprotu jūsu loģiku,— Rozmarija sīksti turas pretī.— Nevar vieņā un tai pajsā laikā saudzēt gan sevi, gan pretinieku, ja abiem ir dažr-das intereses.

— Tomēr zināmās reizēs jāievēro tieši šāda loģika,— Bentons nesatricināmi mierīgi paliek pie sava.

— Tāpat kā elementārs aprēķins,— vāciete piebalso, man atkal sazvērnieciski uzmezdama acis.— Jums būtu bijis jāmaksā divi tūkstoši.

Flora droši vien bez ļauna nodoma pārliek impozantās kājas vienu pār otru, un es redzu, ka viņas raženās miesas ne visai saderas ar seju, kaut gan esam paraduši rupjos veidolos saskatīt labsirdīgu raksturu. Varbūt šāds para­dums ieviesies tādēļ, ka rupji veidoli vienmēr saiknējas ar agrīnajām atmiņām par māti, kas maza bērna acīs vienmēr ir liela, un tikai nedaudziem vēlāk laimējās pārliecināties, ka ne jau katrai lielauguma sievietei piemīt dziļa mātes labestība. Lai vai kā, Floras seja vairāk piedienētu graciozi slaidai dāmai, briļļu čūskai vai arī kādreiz tā dēvētai raganīgai sievietei. Augstie uzacu loki, mandeļacis ar mainīgiem redzokļu notoņiem, izteiktie vaigu izciļņi, pa­prāvā mute — tas viss kuplo, tumšbrūno matu ietvarā ir labs trumpis, lai uzsāktu filmu aktrises karjeru — galveno­kārt kosmētikas firmu Ismetrāžas reklāmās. Tomēr man liekas — diez vai Flora ir tā sieviete, kas labprāt apmieri­nās ar nožēlojamiem ienākumiem no šādām atrakcijām.

Vācietei ir ļoti dīvainas acis ar neuztveramu nokrāsu — te zilas, te zilganzaļas, te pelēkas. Domāju, ka tās staro tik neparasti galda lampu atgaismā un zaļo tapešu atēnā. Gribētos zināt, tieši kāda acu krāsa ierakstīta viņas pasē.

Pa to laiku saruna par azartspēli turpinās, kaut gan tajā nepiedalos, un trumpmaņi jau sen cits citu uzrunā vārdā, bet tas uzvedina mani uz nodrāztu domu, ka nekas tik cieši netuvina cilvēkus kā nenozīmīgas vājības un dažkārt kāršu spēle vai kopīga iedzeršana paveic daudz vairāk nekā divus gadus ilga pazīšanās.

— Ralf, man šķiet, jus nekārojat pēc laimesta,— tobrīd Rozmarija komentē.

— Pēc tā mēs visi kārot kārojam,— amerikānis mierīgi noteic.

— Nē, visi gan ne,— Flora iebilst.— Man tā vien šķiet, ka namatēvs mums ir piebiedrojies tālab, lai būtu četri spēlmaņi.

— Droši vien tālab, ka viņš sapņo par lielāku laimes­tu,— Bentons izmet.

— Protams, — pamāju. — Bet tas nenozīmē, ka es no­niecinātu arī visai pieticīgu.

Izteikuši vēl dažas tukšas frāzes, kas ir kā piedevas «aukstajai bufetei», atkal iekārtojamies pie zaļā galda un uzsākam nākamo partiju, ko Rozmarija nospēlē diezgan slikti un es — pagalam neveiksmīgi, par spīti Floras paš­aizliedzīgajām pūlēm izraut mani no purva.

— Man žēl, ka esmu sagādājusi jums smagus triecie­nus,— vāciete dudina, kad vispēdīgi esam saskaitījuši, cik kurš laimējis vai zaudējis. — Nelaime tā, ka reizēm nepaguvu apsvērt, ko labāk izspēlēt un ar ko labāk sist.

— Nevajag atvainoties. Esmu apmierināts, ka te esat izjutusi baudu, lai arī pavisam mazu,— galanti saku.

— Tagad jums ir tiesības uz revanšu, un es to piedā­vāju tuvākajās dienās savās mājās,— Bentons atvadoties pavēsta.

— Nekādā ziņā. nepalaidīsim garām neizmantotu jūsu ielūgumu,— Rozmarija saka draudīgi.

Pēc tam man nākas pieskarties samtainajai amerikāņa plaukstai un paciest spēcīgo vācietes rokasspiedienu.

— Pjēr, jūs vairs neesat ciešams! — īrniece paziņo līdzko esam palikuši vieni.

— Vai slikti spēlēju?

— Nē. Es pati Spēlēju slikti. Bet jūs esat galīgi bezjū­tīgs. -Gluži vienkārši jūs manī esat rādījis mazvērtības kompleksu manu kaislību dēļ.

— Vai jūs pēc dabas tik ugunīga?

— Es ar to domāju kāršu spēli.

— Eh, ja tikai kāršu spēli…

Viņa varbūt gaida kaut ko. Vai varbūt es gaidu. Vai arī abi gaidām. Bet, kā vienmēr, kad abi gaida, nekas nenotiek. Tā pēc brītiņa dzirdu pats savu balsi:

— Arī Ralfs droši vien nav pārāk ekspansīvs.

— Par Ralfu jāsaka — kluss ezers ir dziļš,— Rozmarija noteic.

Un dodas uz savu guļamistabu.

* *

Svētdienu pavadām, nerunādami un tupēdami katrs savā istabā, tikai pusdienās kopīgi ēdam «aukstās bufetes» bagātīgās paliekas. Pievakarē nokāpis lejā un ienācis viesistabā, pārsteidzu īrnieci pusguļus zvilnam uz dīvāna ar reprodukciju albumu rokās. Spriežot pēc lielajiem, krāsainajiem plaiskumiem attēlu vietā, tās ir impresionis­tu gleznu reprodukcijas.