Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Ūtrupes vai kontrakta bridžu? — vaicāju īsi, lai darītu galu viņas liekulības izplūdei.

— To, kuru pats izvēlēsities, mīļais,— Rozmarija piekā­pīgi atbild.

Nākamajā dienā — sestdienā — abi esam mājās, bet tā gluži nemaz nav: Rozmarija ar savu sarkano automobili aizdrāž uz Austrumu loku, lai sagādātu vieglām uzkodām nepieciešamās delikateses, kamēr es, paklausot viņai, aiz­braucu uz pilsētu, lai papildinātu ar dzeramiem mājas bāru, kas līdz šim bijis vienīgi vārda pēc, bet, tikko atgriezies, gribot negribot atkal braucu turp nopirkt mandeles un svaigas olīvas, jo Rozmarija apgalvo, ka bez mandelēm un svaigām olīvām nevarēšot iztikt, beidzot pārrodos, un viņa tūlīt jautā: «Uz kā mēs spēlēsim, ja nav galda?»— es saku: «Kā tad nav galda!»— Rozmarija paskaidro, ka ar to domājot nevis ēdamgaldu, bet citu — īpašu, ar zaļu vadma­las- galdautu, turklāt tāds brīnišķi iederētos mūsu zaļajā viesistabā; es uzreiz aizrādu, ka viesistabu pietiekami labi papildinās zaļās olīvas, tomēr galu galā no jauna dodos uz pilsētu, tur diezgan ilgi staigāju pa saimniecības preču veikalu, līdz laimējas atrast piemērotu spēļu galdu, un atgriežos tieši laikā — vismaz tā domā Rozmarija, teikda­ma, ka es esot atgriezies tieši laikā, lai viņai palīdzētu gatavot sviestmaizes.

Pulksten sešos, kā likts, pie durvīm kāds piezvana, bez šaubām, tas ir minētais Ralfs Bentons — vīrieši taču vienmēr ir precīzi, pie tam Bentons, kā Rozmarija izteicās, ir kādas bankas juriskonsults, bet juriskonsulti ir ļoti precīzi, it īpaši tie, kuri strādā bankā.

Viesis pasniedz manai īrniecei trīs orhidejas celofāna iesaiņojumā — ceru, šie ziedi nav nāvējoši, par kādiem stāsta Benāto,— un mani apvelta ar laipnu, miegainu smaidu akurāt snaudulīgā nostūra stilā. Tas ir flegmātisks skaistulis melnām acīm, droši vien iegājis ceturtajā gadu desmitā, bet to pilnu nav vēl sasniedzis. Kad esam iekārtojušies viesistabā, rodas iespēja aplūkot viņu sīkāk, jo Rozmarija ir uzņēmusies tādu slogu kā tukša saruna par nejauku laiku un vēl ko citu, un nu man atliek vienīgi vilkt dūmu un blenzt.

Ja es nezinātu, ka Ralfs ir jenkijs, diez vai noturētu viņu par tādu. Katrā ziņā viņš stipri atšķiras no rupji vīrišķīgā jenkija — amerikāņu sugas tēviņa, kura tēls atainots vesternos. Bentonam ir vidējs, glīts augums ar noslieci uz tuklumu, ko viņš laikam visiem spēkiem pūlas iegrožot. Mati kā krēpes, melni, nav apgriezti tik īsi, lai neatbilstu mūsdienu modei, bet nav arī tik gari, lai viņš izskatītos pēc hipija. Melni, grūtsirdīgi uzacu loki un melnas, grūtsirdīgas acis — acis ar šķietami neredzošu, skropstu aizēnās paslēptu skatienu. Pakumps, galā it kā mazliet ielūzis deguns, kurā tāpat vīd kaut kas grūtsirdīgs. Pilnīgās lūpas skaidri iezīmējas blāvajā sejā. Apaļīgs zods ar bedrīti, kas droši vien viņam sagādā nelielas grūtības bārdas skūšanā. Varbūt viņa dzīslās rit dažas lāses meksi­kāņu vai puertorikāņu asiņu. Varbūt viņš gluži vienkārši nav kovbojs, bet pavisam kas cits — melanholiķis un sapņotājs, kam filmās lemts trinkšķināt ģitāru, nevis šaut ar koltu.

— Mister Benton, mūsu draugs Pjērs labāk gribētu spēlēt ūtrupes bridžu,— dzirdu, ka^ Rozmarija saka, saru­nu veikli, nepiespiesti novirzīdama no laika uz kārtīm. — Vai jums nekas nebūtu pretī?

— Tas, kam dod priekšroku namatēvs, man ir likums,— amerikānis atbild ar flegmātisku smaidu.

— Te nav runa par priekšroku, bet par iespējām,— steidzos paskaidrot.— Tad jau es nepiedāvātu tik prastu spēli.

— Zināt, mūslaikos ir grūti spriest, kas ir prasts un kas ne,— Bentons aizrāda.— Paverieties, kā ģērbjas jaunieši, un paklausieties, kādus vārdus viņi lieto…

Rozmarija, cik noprotu, grasās ko iebilst, bet pie durvīm atkal kāds zvana. Kā jau bija gaidāms, tā ir mūsu kaimiņiene Flora Zeilere — rantjē īrniece. Viņai ienākot, Bentons viegli nodreb, es — arī, lai gan iztālēm esmu jau manījis šo dāmu. Taču viens ir redzēt viņu iztālēm, gluži kas cits — tuvumā.

Flora Zeilere ir vienos gados ar manu īrnieci, varbūt jaunāka — nosakot sieviešu vecumu, bieži vien var maldī­ties —, bet katrā ziņā neizskatās jaunāka. Toties viņa ir daudz lielāka par Rozmariju un tik apjomīga, ka noteikti varētu mierīgi ietilpināt sevī divas Rozmarijas. Lai mani vārdi neizklausītos pēc aprunām, steigšus paskaidrošu, ka Zeileres kundze nemaz nepieder ne pie resnulēm, kuras apveļas miesās vielmaiņas traucējumu dēļ, ne pie dūšīga­jām sievietēm, kas aizstāv savas dzimtenes sporta godu lodes grūšanā. Flora ir ļoti samērīga, tikai ar krūtīm un gūžām daba viņu apveltījusi dāsnāk, bet arī tās gods godam saderas ar metru un astoņdesmit centimetrus lielo, impozanto augumu. Viņa vispār ir viena no tām kuplajām mātītēm, kas vairumā vīriešu izrosa mazvērtības sajūtu un pārējos modina skaudru atavistisku apetīti.

Vāciete draudzīgi paspiež man labo roku, tad — Bento­nam, un šai mirklī viņš tikko pagūst apslēpt sāpju izpaus­mi sejā. Manuprāt, sāpēs vainojams ne vien sparīgais Floras rokasspiediens, bet arī platais gredzens amerikāņa pirkstā. Nezinu, vai esat ievērojuši, cik netīkama ir sajūta, kad valkājat gredzenu un jums kāds spēcīgi paspiež roku.

Lai nebūtu pārāk šauri krēslā, Flora Zeilere ar visu savu impozanto augumu iekārtojas uz dīvāna, Rozmarija pie­brauc viņai tuvāk galdiņu ar dzērieniem — mūsu mājas bāru. Brītiņš aizrit, kamēr izvēlamies dzērienus un izpil­dām sarežģītos ritus ar dažādām glāzēm un ledus kubici- ņiem, kuri, kā zināms, tā vien manās izslīdēt no knaiblēm. Pēc tam Rozmarija grasās teikt īsu ievadrunu, bet tieši tobrīd vāciete viņu apvalda:

— Vai nebūtu labāk uzreiz ķerties pie lietas? Esmu ievērojusi, ka augstākajās aprindās pieņemtais rituāls — tukšas galda runas — cilvēkus vairāk nomāc nekā tuvina.

Pārējie, redzams, ir tādās pašās domās, jo visi kā pēc pavēles paņem glāzes un apsēžas pie zaļā galda, kas tik jauki papildina zaļās viesistabas interjeru. Lozējot izšķi­ram, ka pirmo roberu es un Rozmarija spēlēsim pārī pret Floru un Ralfu, un tas man ir gluži pa prātam: ja jau būs jāstrīdas, vieglāk taču strīdēties ar tuvu paziņu.

So spēli — bridžu — apguvu savā laikā tīri profesio­nālu apsvērumu dēļ kādā no daudzajiem gadījumiem, kad man bija jāizliekas par citu cilvēku un es, tāpat kā Rozmarijas tēvs, strādāju pulksteņu uzņēmumā. Tikai kopš tiem jaunības gadiem ir aizritējis ilgs laiks, tā nu es sākumā atturos no pārmērīgi skaļiem solījumiem un ļauju īrniecei pārņemt iniciatīvu galvenokārt savās rokās; viņa, kā jau izdarīga godkārīgas dabas sieviete, ir ar mieru, un neviens cits kā viņa atkal un atkal izspēlē.

— Pjēr, jūs nedusmojaties, ka pāršāvu pār strīpu, vai ne? — Rozmarija laipni jautā, zaudējusi pieteikto beztrum- pja spēli ar trīs, kurā mums būtu bijis jāiegūst šlems.

— It nemaz, mīļā. Pat liekas — to esat izdarījusi tādēļ, lai uzlabotu man omu. Redzot, ka arī citiem gadās kļūmes, uzreiz kļūst jautrāks prāts.

Rozmarija patiesībā spēlē labi, bet ar zināmu noslieksmi jz riskantiem gājieniem, par ko bridžā vienmēr nākas dārgi samaksāt, it īpaši, kad gadās divi tik nesaudzīgi pretinieki kā Flora un Ralfs. Viņi ar sirdi un dvēseli nododas kārtīm un acīmredzot viens otru pilnīgi saprot bez vārdiem — gribu pateikt, saprot bridžā, jo par citu ko agri vēl spriest,— un pasaka pa kādam vārdam, lai tikai nosolītu.