Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Pelēkdzeltūksnējā. sīkām krunkām izvagotā seja ar iekritušajiem vaigiem izskatās slimīga. Vārdu sakot, Gora­novs acīmredzot pieder pie tiem cilvēkiem, kuri, liekas, ik mirkli var nolikt karoti, tomēr, par spīti tam, nodzīvo vēl gadiem ilgi — tik ilgi, ka visi viņa tuvinieki pa to laiku aiziet viņsaulē. Viņam noteikti jau ir pāri sešdesmit, bet diez vai viņš sasniedzis nākamo gadu desmitu, lai gan mati nosirmojuši balti un skatiens izdzisis. Krunkas, kas atgādi­na Morzes zīmes, veido sejā nerimtīga sarūgtinājuma vai ciešanu vaibstus, it kā viņu mocītu ne visai skaudras, bet nepārejošas zobu sāpes.

Ģērbies apvalkātā ķiršsarkanā vilnas halātā, Goranovs parasti lasa avīzi, gulēdams uz dīvāna, vai lēnām staigā, kā soļiem mērīdams istabas garumu. Ja nedz lasa, nedz mērī

istabu, tad nosit laiku, spēlēdams kārtis. Spēlē viņam ir viens vienīgs pretinieks — Penevs.

Arī Penevs izskatās inazasinīgs un slimīgs, bet nemaz nav vēl vecs, un, pēc man sniegtām ziņām, viņam drīz vien apritēs četrdesmit. Kas zīmējas uz ziņām par Peneva seju — gareno un bālo —, jāsaka, tās nav īsti skaidras, un nu viuu viegli varētu noturēt par dažiem gadiem jaunāku vai vecāku. Kaut kas skarbs viežas garenajā sejas veidolā, stūraini izliektajos uzacu lokos, degunā, kas atgādina putna knābi, smailajā zodā un mazo, melno acu vērīgajā skatienā. Bālo lūpu kaktiņā pastāvīgi slienas cigarete. Neaizdedzināta. Lāgiem viņš to izņem un iemet pelnu traukā, pēc brītiņa sadabū citu, ieliek parastajā vietā — lū­pu kaktiņā un tur tāpat neaizdedzinātu. Laikam viņam smēķēt neļauj Goranovs. Vai varbūt ir aizlieguši ārsti.

Dažkārt vecais strauji paceļ galvu un raugās uz loga pusi, dažkārt arī Penevs pavērš acis turp, it kā aiz tumšajām rūtīm slēptos kaut kas nezināms un nevēlams. Pēc tam spēle turpinās. Turpinās vienmēr līdz vienpadsmi­tiem, tad abi trumpmaņi nomet kārtis, zaudētājs — ne vien kārtis, bet arī naudas zīmi. Atstādami viesistabu, viņi izslēdz elektriskās spuldzes. Izrāde beigusies.

Netīkama un tukša izrāde tieši tādā stilā, kāds ir klusajam, snaudulīgajam rajonam aiz Austrumu loka, kur jūs varētu nomierināt nervus, ja vajadzīgs, vai vēl vairāk sabendēt. Un tieši jaukās, vecās Beines stilā — vakaros pēc astoņiem pilsētas ielās norimst rosme un vienīgais piedzīvojums var būt tas, ka Benāto uzlies Milānas mērci uz jūsu uzvalka vai ar cigareti izdedzinās caurumu piedur­knē.

Tā aizrit veselas divas nedēļas, beidzot agri no rīta atgadās kaut kas neparasts. Kāds piezvana pie manas vasarnīcas durvīm. Nevis sētas pusē, kur piegādātāji atnes un noliek produktus, bet pie galvenās ieejas.

Atvēris durvis, vaigu vaigā sastopos ar jaunu dāmu. Nedomājiet, ka viņa ir tāda kā Holivudas bestija, kuras aicinājums ir sagrozīt varonim galvu. Dāma ne ar ko īpašu neizceļas, visumā pieder pie tām, kas iet pa ielu, nepievilk- damas sev garāmgājēju skatienus. Vidējs augums, pelēks vienkārša piegriezuma kostīms un ne pārāk valdzinoša seja, ko daļēji aizslēpj brilles lieliem dūmkrāsas stikliem.

— Atnācu apjautāties par dzīvokli,— apmeklētāja pro­zaiski pavēsta.

— Par kādu dzīvokli?

— Par to, kuru jūs izīrējat.

— Te tāda nav,— iebilstu.

— Bet sludinājums?

— Ak jā, sludinājums… Gluži vienkārši esmu aizmirsis to noņemt,— es saku, atcerējies pie dārza vārtiņiem piesprausto mazo kartīti, ko tiešām sen vajadzēja noraut.

— Varbūt jums tomēr ir zināms brīvs dzīvoklis šajā apkārtnē…— dāma turpina sarunu.

— Diemžēl nav vis zināms. Viens bija blakus vasarnīcā, bet jau arī izdots.

— Cik dīvaini… Man stāstīja, ka te brīvu telpu esot vai cik.

— Man nav ne jausmas… Var jau būt, — īgni murminu, palūkodamies savā pulkstenī.

Galu galā viņa atvadām pamāj ar galvu un dodas pie sava salkanā folksvāgena, ko ir atstājusi iepretim ieejai.

Nākamais rīts sākas atkal ar neparastu notikumu. Atkal notrinkšķ durvju zvans — nevis sētas pusē, bet pie parā­des durvīm. Un man pretim atkal stāv dāma, bet tāda, ka aizrit krietns brīdis, iekams sazīmēju, ka tā ir vakarējā apmeklētāja. Dārga, pasteļviolela vilnas kleita cieši pieguļ augumam, izceldama izaicinoši pievilcīgos silueta izlieku­mus un vingro krūšu apaļumus. No dūmkrāsas briļļu naktstauriņa atsvabinātā seja staro apburošā smaidā. Tā­pat smaida sulīgās lūpas un melnās acis ar tumši noēno­tiem plakstiem.

— Atnācu vēlreiz apvaicāties par dzīvokli,— dāma pa­ziņo.

— Es taču teicu, ka neizīrēju,— saku, pūlēdamies atgū­ties no pārsteiguma.— Varbūt esat ievērojusi, ka sludinā­jums jau noņemts.

— Bez šaubām, esmu ievērojusi.— Nepazīstamā pamāj, arvien vēl burdama mani ar smaidu.— Bet ticiet — te nekur nevaru atrast neko sev piemērotu. Tā kā uzzināju, ka dzīvojat viens… Un, tā kā labprāt apmierināšos ar vienu stāvu, ļaunākajā gadījumā — ar vienu istabu, domāju, ka…

Ari es domāju kaut ko un labprāt grasos savas domas izpaust vārdos — pasūtīt bezkauņu pie velna, taču, mani apsteigdama, viņa ar mīlīgo smaidu uz lūpām piemetina:

— Vai tad jūs atstāsiet bez pajuņites sievieti, kurai nav kur apmesties… aukstajā un mitrajā rudenī… Ticiet droši — cs nedzeru, neaicinu viesus, neuzplijos saimniekam, vispār te manis tikpat kā nebūs…

Kamēr viņa spēlē tālāk savu mazo lomu, es prātoju par gluži ko citu. Galu galā dāma ir ieradusies aiz kāda iemesla, klusībā saku sev. Nez vai tos neesmu es pats. Bet, ja es ne, nebūtu par ļaunu uzzināt, kas tad. Un vēl — šāda kaimiņie­ne savā ziņā var noderēt. Un vēl — istaba blakus zālei man tiešām ir galīgi lieka.

— Jūs man sirdi velkat no krūtīm laukā,— nomurmi­nu.— Es varētu izdot istabu apakšstāvā, ja piekrītat, ka zāle mums abiem būs kopīga. Neko vairāk.

— Es jau no pirmā acu uzmetiena sapratu, ka esat cēlsirdīgs,— dāma čivina, kad vedu viņu iekšā.— Maza bēda, ka zāle mums abiem būs kopīga… Tagad jūs man sirdi velkat no krūtīm laukā…

— Es atdotu jums visu apakšstāvu, — dzedri saku, — ja tur nebūtu nolikts televizors. Zināt, šaiās dienās rāda daudzsēriju filmu «Tumšā lieta».

— Cik te ir brīnišķīgi! — nepazīstamā iesaucas, ienāku­si ērtajā viesistabā, uz kuru jau daļēji esmu zaudējis tiesības.— Un viss zaļos toņos… Tā ir mana mīļākā krāsa…

Blakusistaba un vannas telpa, kas tai piekļaujas, arī izpelnās atzinību. Tomēr dāma, par spīti parastajai sievie­tes psiholoģijai, velta mazāku uzmanību vannai nekā ainavai, kas paveras aiz loga. Bet ša» ainavā ietveras galvenokārt Goranova vasarnīca.

— Domāju, ka labāk būs, ja tagad vienosimies par īres maksu, — nepazīstamā liek priekšā, kad esam atgriezušies viesistabā.

— Nav vērts steigties,— es saku.— Un man patlaban jābrauc uz darbu. Lūdzu, te jums ārdurvju atslēga. Pasū­tiet sev dublikātu, bet oriģinālu iemetiet vēstuļu kastītē.

To pateicis, atvadām pamāju ar galvu un dodos prom mierīgi kā cilvēks, kurš var atļauties tādu greznību kā atstāt dzīvokli, lūk, tik bezrūpīgi tādēļ vien, ka ir krietns un garlaicīgs pilsonis, kam nekā nav slēpjama no citiem.

Pievakarē pārrodos mājās, izņemu atslēgu no slēptuves un, iedams iekšā, tik tikko neuzgrūžos virsū jaunam cilvēkam ar cepuri platām malām, rupjā, biezā svīteri un zilos džinsos — uzreiz nevaru saprast, vai tas ir puisis vai meitene.

«Jau sāk nākt viesi,» nospriežu, bet tai pašā mirklī hipijs izskatās aizdomīgi pazīstams.