Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Saki, Feliče, — kas tā par modi pasniegt kūpinātu lasi, garnētu ar neļķēm?

— Domāju, ka jūs pats esat ielicis neļķi šķīvī,— vies­mīlis mēģināja iebilst.

— Tu tikai domā… Bet neesi pārliecināts… Labi, lai nu šis jautājums paliek atklāts.— Benāto cēlsirdīgi atmeta ar roku, apgāzdams savu glāzīti.

No šā brīža līdz pusdienu beigām viņam no rokām ne reizi vien nejauši izkrita te dakšiņa, te nazis, te glāze, un Feliče gribot negribot pastāvīgi uzmanīja Džovanni un bija gatavs ik pēc brīža atnest citu galda piederumu. Taču vislielākās briesmas apkārtējiem draudēja tad, kad Benāto tiesāja otro ēdienu, tas parasti bija bifšteks vai sitenis, ko vajadzēja sagriezt. Viņš ar nazi rīkojās tik vēzienīgi, ka nereti atgrieztais kumoss aizlidoja tālu prom, uzkrizdams vai nu uz galdauta, vai arī pašam uz sava uzvalka. Dažkārt aizlidoja nevis kumoss, bet yiss sitenis, reiz tas iepliukšķē- ja pie blakus galda sēdošai dāmai klēpī. Laime vēl, ka dāma, kā paredzēdama to, bija ieklājusi salveti klēpī.

— Nemaz nebiju domājis, ka esmu tik talantīgs šā­vējs,— Benāto man čukstus teica, kad nepatīkamais starp­gadījums bija nokārtojies.— Vai redzējāt — tas trāpīja viņai tieši uz salvetes un pat neapšļakstināja kleitu.

Zināmā mērā dabūja ciest ari pats Benāto. Atceros — viendien, stāstīdams par nenovēršamo komētas tuvošanos, viņš atbalstīja elkoņus šķīvī ar Milānas mērci un jutās satriekts.

Visniecīgākie negadījumi, protams, radās ar cigareti, ko mans kompanjons atstāja, kur vien tik, vai pielika, kam un kā vien patrāpījās, un to samanīja tikai tad, kād neatlaizda- mās izplatījās degoša auduma smaka.

— Liekas, kaut kas deg, — Džovanni paklusi sacīja.

— Galdauts… rau, jūsu priekšā…

— A, labi, labi. Es nobijos, ka tik tās nav manas bikses.

Kādu dienu atļāvos bikli ieminēties:

— Ja tā rīkosities ar cigaretēm, mājās var izcelties ugunsgrēks.

— Es jau divas reizes esmu dedzis,— Benāto nevērīgi teica. — Tas nav nekas bīstams. Pietiek ar to, ka esam apdrošinājušies. Es allaž esmu apdrošinājies.

Paēduši pusdienas un samaksājuši par tām, mēs, kā parasts, dodamies atkal uz kantori. Patiesībā Džovanni soļo man- blakus tikai līdz tuvējam ielas stūrim, tur paskaidro, ka nevarot iet tālāk, viņam jāsteidzoties uz lietišķu tikšanos. Spriežot pēc Benāto miegainās sejas, visai iespējams, ka tikšanās notiks ar mīkstu gultu, kurā viņam labpatiksies iegrimt, aizmirsties un kaut uz brīdi atrauties no mokošajām domām par mūsu planēta.s bojā­eju.

Tā nu aizeju viens uz kantori un divas stundas ziedoju presei un pasaules notikumiem. Tad, lai izlocītu kājas, pastaigājos pa gaiveno ielu — mūsu firma ir pāris soļu no tās.

Bernē viss ir pāris soļu no galvenās ielas — parlaments, muzejs, katedrāle, batikas, stacija, spēļu nams, teātris un daudz kas cits. Viss, pat vieta, kur es reizi nedēļā sazinos ar savu biedru. Pagaidām tāpat vien, lai viņš saprastu, ka esmu dzīvs un nekā īpaša man nav ko pavēstīt. Variants «Delta» tiešām ir sācies, kaut gan virzās uz priekšu tukšgaitā.

Galvenā iela, ko sauc par Krāmu vai Tirgus ielu, vai kā citādi — pats nezinu —, ir pārbagāta ievērojamiem vēstu­riskiem pieminekļiem, sākot ar pulksteņtorni un beidzot ar neskaitāmiem senlaicīgiem ūdenskrāniem, ko grezno renesanses laikmeta skulptūras. Taču mans skatiens nez kādēļ tikai pavirši pārslīd pieminekļiem, lai pievērstos kaut kam daudz banālākam — dažām pasāžām, kas ved uz sānielām, iestādēm ar divām ārdurvīm, universālveikaliem un citiem lieliem veikaliem, kur ir gan liku likām preču, gan šādas tādas noderīgas ērtības.

Protams, šīs vietas pētu aiz tīri profesionāla ieraduma un pats sev saku, ka vislabāk būtu. ja nekad nenāktos tur meklēt glābiņu. Cik viegli te var izmukt no varbūtēja vajātāja, tikpat viegli var no jauna sadurties ar viņu pēc minūtēm piecām kaut kur apkārtnē. Mazajā pilsētā taču viss atrodas pāris soļu no galvenās ielas,

Patiesībā pilsēta nebūt nav tik maza. Tā plešas tālu abpus Ārei, par kuru varētu teikt, ka tā lokās kā čūska, ja šis salīdzinājums neizklausītos pārāk derdzīgs dzidrajai, zili zaļajai upei. Bet attālie, klusie pilsētas rajoni ar platajām ielām, dzīvojamiem namiem, iestādēm un par­kiem mani neinteresē. Savā ziņā tie nav tik ērti kā pilsētas centrs, kas šķiet par šauru. Tieši cen­trā, ko it kā azotē ieņēmis Āres līkums, cits citam piekļaujas veikali, valda drūzma un viss atrodas pāris soļu no galvenās ielas.

Pievakarē aizklīstu līdz savam volvo, ko esmu atstājis pie Bērenlaukuma, iesēstos mašīnā un dodos atceļā uz Austrumu loku. Diena ir beigusies, bet garlaicība turpinās. Taču tādam krietnam un garlaicīgam pilsonim kā Pjērs Lorāns nav tiesību garlaikoties. To var atļauties cilvēki ar mākslinieka dvēseli, tie, kuri vienmēr karsti ilgojas pēc dažādības, kaut kā cita, neparasta, kas… vārdu sakot, tie, kuriem vējš galvā un mirāžas rādās sapņos. Diez vai vēl jāpiebilst, ka tādam lāga vīram kā Pjērs Lorāns nav nekā kopīga ar šādiem sprukstiņiem. Viņš pārbrauc tieši noteik­tā stundā, novieto volvo tieši vienā un tai pašā vietā un noņemas tieši ar to,-kas pieklājas šai. laikā, ar vakariņu gatavošanu.

Tā nu pagatavoju vakariņas — galvenais un gandrīz vienīgais ēdiens ir ceptas olas ar šķiņķi —, iekārtojos pie virtuves galda un ierasti daru ļoti svarīgu darbu — ēdu, nemaz nepūlēdamies aizvilkt logam priekšā aizkaru, un katrs, kam vien tīk, var pārliecināties, ka Pjērs Lorāns, kā jau krietns cilvēks, ir pārradies mājās un, kā jau krietns cilvēks, steidzas pavakariņot, iekāms nav sākusies daudzsēriju televīzijas filma «Tumšā lieta».

Vēlāk, kā droši vien nojaušat, es daru savu darāmo viesistabā — kādu laiku snaužu, puszviļus atlaidies atzvel­tnī pretim mazajam ekrānam. Vasarnīcas saimnieks ir parūpējies, lai viesistabas iekārta būtu vienkārša un gaumīga, ieturēta caur un cauri zaļos notoņos: zīdainās tapetes, ar samtu pārvilktie atzveltņi, lielais paklājs, pat gaida lampu abažūri — viss zaļš. Pārsvarā zaļas ir arī dažas pie sienām piekārtās gravīras, kurās attēlotas pasto­rālas vai galantas ainas ar pakailām sievietēm un bagātīgu augu valsti.

Reizēm, kad kārtējā filmas «Tumšā lieta» sērija beidzas, lai dotu vietu kārtējai pārrunai par ekonomisko krīzi, es atstāju viesistabu un laiski kāpju otrā stāvā uz bibliotēku. Te aizkari ir aizvilkti, jo ikviens lasot mēdz nošķirties 110 ārpasaules. Ak vai, man nemaz negribas lasīt, it īpaši grāmatas biezos ādas vākos, kas saliktas plauktos tik dekoratīvi, ka visa iekārta izskatās senlaicīga un zinātnie ku videi raksturīga. Pavirši aplūkoju sējumus — tur vis­vairāk ir dažādi latīņu valodā sarakstīti sacerējumi, mācī­bu grāmatas un pagājušajā gadsimtā izdotas dārzkopības rokasgrāmatas. Tā kā nedomāju iebāzt degunu dārzkopības rokasgrāmatās un, kā jau teicu, aizkari ir aizvilkti, atļaujos iziet no bibliotēkas, ienirt tumšajā guļamistabas interjerā un pa aizkaru spraudziņu raidīt skatienu uz blakus vasar­nīcu.

Tur šai stundā parasti ir apgaismoti divi plašie viesista­bas logi, reizēm tos aizplīvuro muslīm aizkari kā pienbalta migla, reizēm pa tiem skaidri redzama telpas iekšpuse. Veclaicīga un grezna iekārta — liku likām drūmu, smagnē­ju mēbeļu un trauslu porcelāna izstrādājumu. Un grezni iekārtotajā istabā ir kalsns, pavecs vīrietis, pret kuru slepus esmu pavērsis savu pildspalvu — tālskati.