Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Jums vajadzētu priecāties,—tādās reizēs Bentons mani mierina.— Tas nozīmē, ka jums veiksies mīlestībā.

— Ralf, nerunājiet nodrāztas frāzes,— Rozmarija tam nepiekrīt. - Kuram spēle ir vienaldzīga, tam arī mīlestība ir vienaldzīga.

Te 11u vāciete savukārt varētu iebilst, ka amerikānim mīlestība ir gan vienaldzīga, bet spēle nepavisam ne. Tomēr viņa neiebilst, lai gan ir pairw<:s to darīt. Pavirši novērodams Floru, atļaujos spriest, ka viņa sākumā mēģi­nājusi dažas reizes uz labu laimi paflirtēt ar Bentonu, bet tas — ak vai! — nav izrāvis amerikāni no pārāk dziļās vienaldzības. Varbūt viņš tāpat vien nav kaut kā liela cienītājs.

Tā nu šoreiz spēle risinās manā labā un vislielākās uzvaras sākas tad, kad esmu apsēdies pretim impozantajai Zeileres kundzei; šo robervi spēlējam ilgi, gan dūži, gan honēri gandrīz vienmēr nonāk manās rokās, Rozmarija un Bentons izmisīgi aizsargājas — joprojām aizsargājas, pat nokļuvuši, kā par brīnumu, bīstamā zonā, bet nesaudzīgās vācietes soda sitieni birst cits pēc cita, un mūsu laimestu pierakstu stabiņš aizvien vairāk izskatās kā debesskrā­pis; tā beigu beigās, kad Flora ir .pavilkuši svītru un sa­skaitījusi kopsummas — viņa katrreiz veic grāmatvedes pienākumus —,Ralfs gribot negribot atzīstas, ka otru tik neveiksmīgu roberu neatceroties savā mūžā.

— Kā redzat, manu zēn, es pūlos jūsu labā, — Flora nodudina, un es nomanu, ka šobrīd, sirdij līksmojot klusā gandarījumā, viņas acis iemirdzas zilzilas.

— Pūlaties gan, zināms, — piekrītu viņai.— Ja jau ne­būtu tādu kā es, neviens nepirktu jūsu šķīvjus — nebūtu taču ko likt tajos.

— Šķiet, jūs maldāties, domādams, ka simpatizēju jums tādēļ, ka tirgojaties ar pārtikas precēm,— vāciete dod mājienu, vēl vairāk sabojādama Rozmarijai omu.

Tā kā mēs abi ar Rozmariju ilgu laiku dzīvojam kopā, viņa ir ra'dusi izturēties pret mani kā pret savu piederīgo, kaut gan īstenībā starp mums nekā cita nav kā tikai tukšas sarunas. Un, ja šobrīd Floras mājiens viņu kaitina, tad visvairāk tāpēc, ka Rozmarija jau tā ir noskaitusies par neveiksmīgo roberu. Taču parasti viņa mēdz apslēpt savu niknumu. Un, kad sāk ārdīties, tas nozīmē, ka Rozmarija ir mazliet sadusmojusies. Pagalam saniknota, viņa atzīst par labāku klusēt.

Tagad jau Rozmarija sēž man pretim, uzkrītoši sasprin­gti vērdamās savās kārtīs, un es jūtos apmierināts, ka varu vismaz cik necik uzlabot viņai omu, pieteikdams trīs bez trumpja, pēc tam Rozmarija nespēj novaldīties, nepārsolī- dama ar pīķiem četri, un tā divi simti, ko es būtu laimējis ar dūžiem, man aiziet gar degunu. Bet trīs bez trumpja vai četri piķi visādā ziņā nozīmē, ka var iegūt lielo šlemu, tāpēc manai partnerei kļūst daudz jautrāks noskaņojums un viņa pat pārlieku laipni saka:

— Ļoti žēl, Pjēr, taču man ne prātā nenāca, ka ar dūžiem varat laimēt divus simtus.

— Ko nu tur žēlot! Es tiešām no sirds priecājos, vērodams, cik vareni spēlējat,— uzslavēju viņu pieklājīgi, pat par daudz pieklājīgi, jo laikam šī spēle bija gluži banāla un, turot rokā tik labas kārtis, var laimēt pēdīgais muļķis.

— Nu, vai esat apmierināta?— jautāju, kad otrā spēle beigusies arī mūsu labā.

— Nepavisam ne,— Rozmarija atbild.— Jūs kopā ar Floru laimējāt trīsreiz vairāk. Tātad mīlat Floru kvēlāk nekā mani.

— Bet varbūt jūs, dārgā, tik kvēli nemīlat viņu kā es,— vāciete nesatricināmi mierīgi iemetas starpā.

Šā vai tā, taču patlaban pienācis laiks nevis mīlestībai, bet uzkožamiem, un mēs dodamies pie garas bufetes, kurā līdzās reklāmās izdaudzinātajiem porcelāna šķīvjiem ir nolikti arī citi — ļoti lēzeni, piekrauti ar gaļu un dārze­ņiem. Vācietes prakticisms acīm redzami izpaužas arī pavāru mākas jomā. Viņa ir aprobežojusies ar nedaudziem, bet diezgan garšīgiem un sātīgiem kulināras firmas ēdie­niem, nedz izšķērdīgi improvizēdama kā Rozmarija, nedz tiekdamās pēc dārgiem un izmeklētiem uzkožamiem, kādus pasūta tuvējā restorānā amerikānis, rīkodams saviesīgus vakarus savās mājās. ,

— Esiet nu cēlsirdīgi, ēdiet pēc iespējas vairāk! Citādi man veselu nedēļu būs jātiesā paliekas,— mūs skubina vāciete, kas jau sen iemantojusi paradumu šķetināt valo­das smalkā sabiedrībā, neievērojot smalko toni.

Un mēs ēdam, cik vien lien, tad no jauna apsēžamies pie galda un, tā kā s]5ēkā ir nerakstītais likums: «Kad veicas — veicas,»— es atkal laimēju — pirmo laimestu iespēlēju pārī ar Rozmariju, tikai tas diemžēl netiek ne tuvu summai, ko iegūstu pusstundu vēlāk, kad mana partnere ir Flora.

— Tagad skaidrs kā diena: jūs tiešām mīlat Floru kvēlāk nekā mani,— Rozmarija noteic.

— Trīsreiz kvēlāk,— namamāte precizē, lai vēl mazliet ielietu eļļu ugunī un uzsvērtu, cik vareni mēs divatā esam satriekuši pretiniekus.

Flora raida man savu zilzilo mandeļacu skatienu tā, it kā tikai tagad būtu mani ieraudzījusi, kaut gan esam tikušies bieži. Viņas skatiens varētu pamodināt manī zināmas pārdomas, ja es cienītu kuplas formas un nebūtu lietas kursā par kādu sīkumu, par kuru Rozmarijai laikam vēl nav ne jausmas: šai pašai Florai, kas sadzīvē koķetē kā dzestra, neatkarīga sieviete, jau ir draugs.

— Liekas, vāciete pirmīt sabendēja man nervus,— at­zīstas īrniece, kad esam pārnākuši mājās.

— Domāju — tur lielākoties vainīga mazā neveiksme.

— Jā, neveiksme. Bet — arī vāciete.

Negaidot atzinusies vājībā, dāma novēl man labu nakti un dodas pie miera savā istabā.

* * *

Par Floras draugu uzzināju pavisam nejauši. Bet, ja mēnešiem ilgi uzturu sakarus ar noteiktiem cilvēkiem un ja dzīve rit tik šaurā pilsētā kā Berne, šādas nejaušības gadās samērā likumsakarīgi.

Tas notika gluži parastā pēcpusdienas pastaigā pa galve­no ielu un blakus šķērsielām. Pastaigās es ne reizi vien necerot satieku te Ralfu, te Floru, taču mēs steigā apmai­nām pa kādam vārdam un aizejam katrs savās darīšanās, vienīgi, saduroties ar Rozmariju, es vairs nevaru nemainīt savu nodomu: ja nav devusies uz ārkārtīgi interesantām pārrunām, viņa velk mani sev līdzi uz kafejnīcu vai kinoteātri tikpat brīvi, kā ir apmetusies manās mājās.

Šoreiz tomēr atkalredze gadās nevis ar Rozmariju, bet ar Floru un nevis uz galvenās ielas, bet krietni vien tukšākā vietā, kur parasti nemēdz norunāt tikšanos. Nepieciešams paskaidrot, ka daļa Bernes vecpilsētas izvietojusies it kā divos stāvos: augšējais ir galvenās ielas augstumā, apakšē­jais — daudz zemāk, pat nepaceļas virs Ares līmeņa. Sai dienā, klīņādams, kur acis rāda, nonāku tieši līdz apakšstā­vam, tur rindā slienas nomelnējuši, drūmi nami, gar kuriem stiepjas tikpat drūma un zema segta eja.

Lēnām velkos pa eju, ieklausīdamies, cik skaidri un dobji klaudz soļi zem velves. Beidzot eja paliek aiz muguras, es dodos tālāk. Pa kreisi plūst upe, dziļa un strauja, bet tās viļņi šai ziemas dienā ir zaudējuši sulīgo, zili zaļo nokrāsu un kļuvuši salti pelēki. Viļņiem notonis mainās kā Floras acīm, es klusībā saku un, kā jau mēdz būt līdzīgās reizēs, tai pašā mirklī sev pretim ieraugu Floru.

Par laimi, viņa no manis ir ļoti tālu — tur pie milzīga, veca lifta, ar kuru, lai cik tas gauss un neērts, var divās minūtēs uzbraukt augšpilsētā un nav jāmēro kājām divus kilometrus garš līkums. Aizraujos aiz tuvumā atstāta smagā automobiļa un atkal piesardzīgi paskatos uz lifta pusi.