Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Var jau būt, ka tā ir. Gribēdams par to droši pārliecinā­ties, es, tiklīdz rodas izdevība, palūdzu ievākt ziņas. Palūdzu cilvēkam, ar kuru tiekos reizi nedēļā pāris soļu no galvenās ielas.

— Kāpēc īstenībā jūs pamētāt Itāliju?— vaicāju, notrā­pījis to reto brīdi, kad sarunas biedrs klusē.

— Bet mafija? — Benāto savukārt noprasa.

— Ak jā, mafija.

— Un inflācija? — viņš atkal jautā, jo Benāto paliek Benāto.

— Jā, patiešām — inflācija.

— 'Lai autu zaķa pastalas, nepieciešams viens vienīgs nopietns iemesls. Bet man, kā redzat, ir jau divi.

Mēs drīz būsim paēduši pusdienas, un Feliče, kas tuvumā mūs uzmana, arī drīz būs izcietis mocības, pēc tam kad vairākkārt ir apmainījis zemē nokritušos traukus pret citiem un savācis divu saplīsušo glāžu skambas. Patlaban dzeram kafiju, tātad lielākais ļaunums var būt tas, ka Benāto izlies kafiju vai mēriņu franču konjaka, ko viņš pēc tradīcijas ierauj, lai labāk darbotos kuņģis,— tas ir pusdienu beigu akords.

Par laimi vai nelaimi, mans kompanjons neizlej, bet izdzer kafiju, tāpēc, kā parasti, kļūst vēl pļāpīgāks, tā nu es zināmu laiku esmu spiests klausīties, cik vispusīgi viņš klāsta par itāliešu gangsterisma raksturu un metodēm. Benāto pazīst visus paņēmienus, ar kā-diem var aplaupīt cilvēku mājās, automobili vai uz ielas, pa kuru viņš iet, bet reizē pārzina arī visas iespējas, kā var novērst nekrietnos tīkojumus.

— Tādiem kā es šie tipi neko nejaudā padarīt. Bet kādēļ mūžīgi jābūt modram, jātur acis vaļā? Agri vai vēlu tas sāk apnikt, vai ne?

Un viņš jautājoši paskatās manī savām apaļajām acīm, kuras, vairīdamies no apkārtnē draudošajām briesmām, mūžīgi tur vaļā apbruņotas ar tādu ieroci kā daudzu dioptriju brilles biezos ietvaros. Nesaņēmis gaidīto atbildi, Benāto ar bērnišķīgo seju beidzot pārliecas pār galdu un, pavērdams mazās lūpas, negaidot ievaidas:

— Vai!… Sitā cigarete… Nudien vairs nezinu, kur lai to lieku. Galdautā atkal izdedzis caurums…

Viņš nodzēš cigareti, lai pēc brītiņa aizsmēķētu citu, protams, ar to tāpat izdedzinās caurumu galdautā vai savās biksēs. Tad viņš aizsāk valodu par inflāciju.

— Reiz mans vectēvs bankrotēja,— pēkšņi saklausu viņa balsi skanam jau samērā miegainu, jo kafijas iedar­bība ir sākusi gaist.— Vēlāk tēvs pamazām iedzīvojās bagātībā, bet savukārt bankrotēja tieši tad, kad es gaidīju no viņa mantojumu. Tā es mantoju galvenokārt parādus. Divi mani tēvocīši tāpat bankrotēja katrs savā laikā. Vispār ņemot, bankrots ir mūsu ģimenes slimība. Bet pasakiet — vai tā nav arī laikmeta slimība? Vai bankroti nav pirmie vēstneši, ka cilvēcei draud galīgs sabrukums?

— Tas ir smags jautājums,..— nedroši atbildu, pamez dams ar acīm Feličem, lai atnes rēķinu.

Aizrit īss brīdis, un Benāto, lai gan ar lielu nožēlu, gribot negribot atvadās no manis, pardon, viņam tieši šodien esot neatliekama tikšanās ar grieķi, olīvu tirgotāju, cik noprotu — mājās ar gultu. Tātad, kā vienmēr, palieku viens kantorī, kur uz rakstāmgalda nolikti divi aviosabied­rības kalendāri un kaudzē sakrauti rīta laikraksti. Šoreiz tomēr pakavējos mazliet ilgāk nekā parasti. Katru piektdie­nu pakavējos mazliet ilgāk, atzīdams par labāku doties taisni uz slepeno tikšanos, nevis klīst pa ielām, riskējot, ka var kāds piesisties klāt, kaut vai tā būtu mīļā Rozmarija.

Jā, piektdiena. Spriežot pēc zināmas māņticības, tā nav laimīga diena. Bet, raugoties no citas puses, — izdevīga. Nedēļas nogales priekšvakars. Ikviens steidzas iepirkties un pārrasties mājās. Ielās agri vairs nemana cilvēkus. Un tieši tad ir īstais laiks tikties.

Nonāku Savienības laukumā, kur paceļas laika gaitā samelnējusi parlamenta, ēka — demokrātijas cietoksnis, ko stingri aizsargā kapitāla cietokšņi: pa kreisi — Kantona banka, pa labi — Nacionālā banka, priekšā — Credit Suisse un Sparkasse. Apmetis līkumu ap parlamen­tu, dodos lejup un sasniedzu tiltu, pa kuru katrreiz braucu no Austrumu loka. Taču patlaban nevis eju pa to tālāk, bet apstājos upes krastā. Esmu jau minējis, ka Berne izvietoju­sies it kā divos stāvos, tagad derētu piebilst, ka te starp abiem stāviem iezīmējas cita virs citas jeb, teiksim, cita zem citas šauras terases, ko savieno arī šauras kāpnītes.

Apkārtnē dziļi klusajā aprīļa nokrēslas stundā un mik­lajā, vējainajā laikā nav redzama neviena dzīva dvēsele. Piespiedies pie mūra sētas visaugstākajā terasē, pārlaižu acis zemākajai. Pustumsā pavīd slaidais, kalsnais mūsu puiša augums. Un, kā vienmēr līdz šim, tā arī patlaban šķiet, ka man blakus stāv vēl kāds — mans nelaiķis draugs Ļubo Angelovs. Puisis zemākajā terasē ir taču viņa dēls Bojans.

Ļubo nekā nerunā; dzīvē paradis visu izvērtēt, raugoties tikai no profesionālā viedokļa. Tomēr, par spīti šim paradumam, viņš — Bojana tēvs — nevar novaldīties, neieskatījies te, šajā vietā, kur dēls sper pirmos soļus. Kaut gan Ļubo ne vārda nesaka, man atmiņā ataust tālie gadi, kad viņš mācīja mani spert pirmos soļus, tāpat kā es tagad palīdzu viņa dēlam nostāties uz smagā un spīvā izlūkošanas ceļa. Nostāties un iet pa to, cik ilgi vien būs lemts, lai beigu beigās arī viņš nodotu stafeti citam.

Patiesībā es būtu varējis nenākt uz šejieni un no terases nelūkoties lejup, jo mikrorācija raida divsimt metru attālumā. Taču, kad apkārtnē nemana cilvēkus, te vienmēr pastāvu, gribēdams izpildīt it kā mēmo Ļubo lūgumu un pats savām acīm redzēt Boianu.

Viegliņām pagriežu pildspalvas uzgali un saklausu īsus trinkšķus, tad klusu, pazīstamu balsi:

— Volvo pieci.

No jauna pagriežu uzgali un savukārt pārraidu:

— Volvo seši.

Pieņemts. Pārraide beidzas. Un, lai arī lakoniska, tā ir sniegusi pietiekošas ziņas abām pusēm. Bojans ir pavēstī­jis, ka man atstāta zīmīte mūsu slēpnī — melnā volvo, tādā pašā kā manējais, un šī mašīna atrodas pēc mūsu saraksta piektajā ielā norunātajā vietā. Arī es esmu paziņojis, ka ielikšu zīmīti slēpnī un aizdzīšu mašīnu pēc saraksta sestajā ielā.

«Piektā» ir gara šķērsiela aiz Bubenbergas — uz turieni diezgan tālu ko iet, lai ceļā es varētu pārliecināties, ka neviens man neseko, un diezgan tuvu, lai nepārgurtu. Bez grūtībām atrodu melno volvo, to kāds te piebraucis, un tas gandrīz nav manāms daudzu citu novietoto automobiļu vidū. Atslēdzu durtiņas, apsēžos pie stūres un dodos prom. Apturējis mašīnu pretim pirmajai sarkanajai luksofora uguntiņai, izņemu zem radiouztvērēja pabāzto zīmīti un tās vietā paslēpju savējo. Visa šī izdarība ilgst tieši astoņas sekundes.

Kamēr atbrīvojos no automobiļa, aizrit tomēr daudz ilgāks laiks. Ne vien tādēļ, ka «sestā» ir patālu no «piektās», bet arī tāpēc, ka nespēju atrast vietu, kur apstādināt volvo. Tas man liek saskaņā ar norunu atstāt volvo «septītajā»— tur nav tik liels mašīnu pieplūdums.

Cik ikdienišķi, apnicīgi, bet nepieciešami sīkumi, bez kuriem tagad nevar risināties jaunais pasākums — va­riants «Delta».

Visvienkāršākā kombinācija nereti ir pati labākā. Bet, ja tā neizdodas, jāķeras pie kaut kā sarežģītāka. Divu «B»— Bojeva un Beleva uzbrukums ir cietis neveiksmi, tāpēc radusies nepieciešamība, lai nākamajā varbūtējā uzbrukumā dotos trīs «B»— Bojevs, Bojans un Borislavs. īstenībā šie trīs izlūki veido trīsstūri, ko grieķu alfabētā sauc par deltu. Man vajadzēs uzturēt kontaktu ar ienaid­nieku, Borislavam — ar Centru, Bojanam — ar mani un Borislavu. Ja viens no diviem posmiem — Bojans vai Borislavs — tiks izrauts no trīsstūra, to atjaunos, aizstājot ar citu, kas tāpat darbosies. Bet, ja manis vairs nebūs, operāciju «Delta» varēs mierīgi pārdēvēt par operāciju «Krusts pāri». Vismaz līdz nākamajam rīkojumam.