Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Flora nav viena. Viņai blakus ir izslējics vīrietis, daudz mazāks par dāmu, toties plecīgs un smagnējs kā profesio­nāls cīkstonis. Ja nejaušs garāmgājējs vispār pievērstu abiem uzmanību, viņus noturētu par diviem cilvēkiem, kas nav pazīstami un gaida nolaižamies liftu. Laikam tieši uz to cerēdami, viņi ir vienojušies te satikties un, vēlēdamies pastiprināt ilūziju, stāv iesāņus viens pret otru, Flora lūkojas uz upi, cīkstonis stingi blenž savu zābaku purn­galos.

Viņi stāv iesāņus kā svešinieki, kuri neliekas zinis viens par otru. Tikai ar to nelielo starpību, ka runājas. Man nav ne mazākās iespējas sadzirdēt viņu vārdus no attāluma, kādā atrodos, nepieciešamības spiests paslēpies kravas mašīnas pavēnī. Toties varu labi novērot viņus un pēc zināma laika nešaubīgi nospriežu, ka saruna neparasti ieilgst, lai tur tērzētu divi nepazīstami cilvēki, nevilšus sastapušies pie pilsētas lifta.

Galu galā Flora iekāpj liftā, kas droši vien jau sen gaida braucējus, bet cīkstonis dodas kājām taisni uz manu pusi. Atri apmetu līkumu ap smago automobili, šķērsoju asfaltē­to ceļu un kāpju lejup uz upes krastu, pietiekami lēzenu, lai es pazustu no redzes loka. Brītiņu nogaidījis, atkal atgriežos izejas pozīcijā pie mašīnas un redzu, ka cīksto­nis soļo jau pa segtās ejas bruģi.

Aizrit desmit minūtes, un, kamēr smagais lifts lēnām ceļ mani augšup līdz nelielam laukumam iepretim katedrālei, es noturu steidzamu kara padomi ar vienu savu es un otru. Šādas kara padomes, ko psihiatrs varētu atzīt par neno­liedzamu šizofrēnijas pazīmi, man ir diezgan parasta un gaužām lietderīga nodarbošanās. Tajā saduras divi pretēji viedokļi, kurus izteic viens mans es — piesardzīgs skepti­ķis un otrs — uzņēmīgs optimists. Bet, kā ģenerālis saka, strīda gala iznākumā nereti pieņemam labus lēmu­mus.

Tikt cīkstonim uz pēdām nav grūti. Kājceļš uz augšpil- sētu ved tikai viens; es, braukdams ar liftu, esmu ieguvis diezgan daud!z laika un varu savlaicīgi sagaidīt nepazīsta­mo. Tomēr tālāk viss liekas daudz sarežģītāks. Iespējams, ka Flora kaut kur glūn, pārbaudīdama, vai viņas draugs netiek novērots. Iespējams, ka vēl kāds darbojas līdzi cīkstonim. Beidzot iespējams, ka viņš tāpat vien pazudīs, iešmaukdams šķērsielā un aizlaizdamies ar savu mašīnu. Tātad jājautā, vai ir vērts šodien uzņemties varbūtēju risku vai arī labāk nogaidīt.

Protams, man līdz kaklam apnicis gaidīt. Jau četrus mēnešus esmu šai zemē un uz šā skrejceļa, negūdams nekādus panākumus. Taču tieši tad, kad gaidīt apnicis līdz kaklam, jābūt īpaši piesardzīgam, lai, nepacietības un nīgruma dzīts, neaizietu turp, kur var dabūt galu.

Kad izeju Katedrāles laukumā, steidzamā kara padome jau beigusies un pieņemts galīgs lēmums riskēt. Iegriežos mazā kafejnīcā galvenās ielas galā, gaidu, kamēr gar stūri iznāk cīkstonis, un dodos šim vīram pa pēdām, atvēlēdams viņam pietiekošas priekšrocības. Galu galā kāds tur brī­nums, ka soļoju trīsdesmit metru atstatumā no pilsoņa, kurš tnan ne sapni nav rādījies, un — vēl šaurajā pilsētā,i kur viss ir pāris soļu no galvenās ielas.

Nepazīstamais iet ritmiskā, ātrā gaitā kā cilvēks, kasi zina, kurp steidzas, un nedrīkst velti zaudēt ne mirkli. Izrādās — viņa galamērķis ir stacija, pareizāk, Bernes — Bāzeles — Minhenes vilciens. Līdz vilciena atiešanai paliku-; šas vēl astoņas minūtes — diezgan ilgs laiks, lai es pie-; skrietu pie lodziņa un iegādātos biļeti. Biļeti uz Bāzeli. Kaut gan varbūt nāksies turpināt ceļu līdz Minhenei.

Lēnām slādams pa peronu, pamanu, ka cīkstonis ir iekārtojies otrās klases kupejā. Iekāpju tai pašā vagonā un apsēžos pietiekami tālu, lai nedurtos nepazīstamajam acīs, un pietiekami tuvu, lai varētu viņu novērot. Izvelku no kabatas avīzi un, ņemdams paraugu no dažiem braucējiem,] iegrimstu biržas situāciju pētīšanā.

Brauciens uz Bāzeli ilgst kādu stundu. Stundu, kurā palūkojos uz cīkstoni tikai četras piecas reizes, izmanto­dams to, ka arī viņš ir iegrimis biržas kursu pētīšanā. Cilvēks acīmredzot jūtas drošs, ka neviens viņu neizsekoj un es ne domāt nedomāju viņam sagraut šo maldīgo ieskatu, vēl vairāk — mums vajag tikai uzmest dažus ; mirkļus, lai gūtu skaidrību par kāda ārieni, ja vien esam iepratušies redzēt, nevis vārnas skaitīt.

Nepazīstamajam ir gadu tā starp piecdesmit un sešdes­mit, bet nav vēl nekādu pazīmju, ka spēki pamazām zustu. Tagad viņš ir noņēmis pelēko cepuri ar šaurajām malām, un gludi noskūtais pakausis kā spīdīgs kupols vainago lielo, smagnējo galvu. Viņš laikam skuj to tikpat cītīgi un kārtni kā tuklos vaigus. Ir tādi vīrieši, kuri, baidīdamies] zaudēt matus, nolemj labāk staigāt ar pliku pakausi.

Dažkārt, kad cīkstonis atrauj acis no laikraksta, ma­nāms — tās ir mazliet piemiegtas, it kā viņš cieši raudzītos uz kaut ko pārāk gaišu vai pārāk netīkamu. Toties platā deguna jutīgās nāsis ir stipri ieplestas, tā vien šķiet, ka viņš uztver pasauli vairāk ar ožu nekā ar redzi. Taču tas neliekas gaužām dīvaini, ņemot vērā, ka rupjajā purnā un sakniebtajās lūpās ar noļukušajiem kaktiņiem vīd kaut kas i sunisks.

Pusminūti pirms vilciena apstāšanās Bāzelē cīkstonis nomet avīzi uz sēdekļa, pieceļas, paņem lietusmēteli un cepuri un dodas uz vagona galu, lai izkāptu. Nogaidījis, minūti, es sekoju viņa paraugam un, iedams pa peronu,' neizlaižu viņu no acīm.

Ir jau pāri septiņiem, kad, ilgu laiku nīcis kādā kafejnīcā, nepazīstamais beidzot noved mani līdz savām mājām — dzīvoklim, kas atrodas jauna, necila nama pirmajā stāvā. Izlasu uz plāksnītes:

MAKSS BRUNNBRS, tirdzniecības darījumu starpnieks ,

Galu galā uzzinājis cīkstoņa vārdu un kafejnīcā viņu vairākkārt nofotografējis ar šķiltavām, ko parasti nēsāju kabatā, es varētu savu misiju atzīt par pabeigtu. Bet kas var galvot, ka nepazīstamais ir iegājis tieši savās mājās un tieši viņš ir Makss Brunners, nevis kāds cits? Mūsu darbā, tāpat kā jebkura, pārsteidzīgi secinājumi dažreiz izraisa neaprakstāmas jukas.

Izeju atkal laukā un apstājos uz tuvākā stūra, šaubīda­mies, vai tūlīt doties mājup vai vēl pakavēties. Perspektī­va otrreiz ierasties Bāzelē mani diez ko nevilina, bet uz Bērni, kā pats savām acīm esmu pārliecinājies stacijā, atiet vēl trīs vilcieni. Tā nu nolemju pagaidīt, lai arī, izsakoties ģenerāļa vārdiem, kā uz ūdens kustēšanos.

Mana neatlaidība tiek atalgota pēc stundas, kad cīksto­nis no jauna iznāk uz ielas. Šoreiz viņš aizved mani uz tuvāko restorānu, un izrādās, ka ar to pilnīgi pietiek, lai es galīgi noskaidrotu, kā sauc šo vīru, jo viesmīlis, pieņem­dams no viņa pasūtījumu, nepārtraukti pļāpā, izmezdams, «zināms, Brunnera kungs» vai «tūliņ, Brunnera kungs», it kā būtu nopratis, par ko es šaubos, un — lūst vai plīst — gribētu mani pārliecināt, ka neviens cits kā šis cīkstonis ir Maķss Brunners — tirdzniecības darījumu starpnieks.

Raugoties no profesionālā viedokļa, vakariņas šai resto­rānā raan jau ir liekas. Bet, raugoties no citas puses, tās nekad nav liekas, tāpēc izdzeru divus kausus alus, «notie­sāju divas mājas desas ar skābētiem kāpostiem, papildus vēl dažas reizes nofotografēju cīkstoni un dodos uz staciju.

Skaidrs, pārītis nu ir atklājies — Flora Zeilere un Makss Brunners. Kaut arī dažāda auguma, abi miesās tik dūšīgi un spēcīgi, ka atgādina divus vienāda kalibra tankus. Cik nepatīkams priekšstats! Ļoti bīstami ir nostā­ties tādiem ceļā. Tagad rodas jautājums, kurp un kādēļ viņi ir devušies. Vai viņi neturas pavisam nomaļus no ceļa, kas man pašam ejams. Un vai neesmu gājis viņiem pa pēdām aiz tīri profesionālas aizdomības vai gara laika.