Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

No jauna aizeju līdz Bērenlaukumam, lai šoreiz liktu lietā pats savu volvo. Pietiek ar slēpņiem! Atgriezīsimies pie necilā un garlaicīgā pilsoņa Pjēra Lorāna legālās dzīves.

Tikko iebāžu roku kabatā pēc atslēgas, pēkšņi atveras durvis un uz sliekšņa iznāk Rozmarija, kārtējo reizi pārvērtusies — ģērbusies vienkārši, bet ar zināmu šiku — kā naiva un mīlīga memmesmeitjņa.

— Vai tad jūs iesiet prom? Un mani atstāsiet vienu nedēļas nogales priekšvakarā?— iesaucos, mazliet sarūgti­nāts, kaut gan no sirds vēlos, lai viņq. mani pamestu un ne acīs nerādītos.

— Ļoti žēl, Pjēr, bet mūsu kaimiņš Goranofa kungs ir ielūdzis mani uz glāzi tējas. Pamēģiniet saņemties un neskumstiet. Goranofs pieder pie tiem, kuri pēc divām kāršu spēles partijām sāk žāvāties, tātad diez vai jums pietrūks manis ilgu laiku.

Dzirdot šādu solījumu, uzreiz kļūstu možāks, ieeju savā vienkāršajā mājā, uzlieku uz plīts tējkannu ar ūdeni un tikai tad uzkāpju bibliotēkā un izņemu vēstuli. Tā ir atbilde uz manu jautājumu par Maksu Brunneru. Ļoti īsa atbilde, kas droši vien prasīja ilgus pētījumus, līdz tika uzrakstīta.

Vēstulē ziņots, ka Brunners ir beidzis ekonomikas fakultāti, kara gadus pavadījis — jādomā, izmantodams kādus sakarus,— samērā siltā vietā — intendantu daļā par virsleitnantu, pēc kara sācis darboties tirdzniecības jomā, laikam arī ar labu paziņu palīdzību. Viņš neesot iejaukts kara noziegumos un tagad aktīvi nepiedaloties politiskajā dzīvē.

Vārdu sakot, tās nav diez ko saistošas ziņas, ievērību pelna tikai viens: tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā un ceturtajā gadā intendantu daļa, kurā dienēja Brunners, atradusies Bulgārijā. Tas vedina uz nopietnām pārdomām. It īpaši, ja pieņemam, ka Flora, kuras aizsegā slēpjas Brunners, apmetusies bulgāram Goranovam kaimiņos ne­vis tīri nejauši, bet noteiktu apsvērumu dēļ.

Brunners — Flora — Goranovs — tas jau iezīmē sākot­nējās shēmas kontūras. Kaut ko tādu kā varianta «Delta» paveids, bet atšķirībā no tā viens posms varbūt izseko otru ar trešā starpniecību. Lai cik vilinoša liekas šī shēma, tai pagaidām trūkst reālas un konkrētas jēgas. Un, ja tāda jēga tomēr ir, to spēj atklāt man tikai pati Flora vai pats Brunners. Nezinu, vai būtu ērti un pieklājīgi ierasties pie viena no viņiem un pajautāt:

— Sakiet — kas un kāda velna pēc jums vajadzīgs no vecā vīra Goranova?

Ieeju vannas istabā, sadedzinu vēstuli izlietnē, atgriežu krānu, lai ūdens aizskalo pelnus, un pat ar ziepēm nomaz­gāju porcelānu — labāk lai nepaliek nekādas pēdas, kad mājās dzīvo tik ziņkāra īrniece kā Rozmarija. Tad ienirstu guļamistabā un kādu laiku pa aizkaru spraudziņu vēroju, kā šī pati īrniece sit kārtis divu aizdomīgu bālģimju — Go- j ranova un Peneva — sabiedrībā, bet viņi abi ik pa brīdim uzsmaida dāmai, cik vien mīlīgi varēdami, un laipni cienā , viņu ar tēju, konfektēm un biskvītiem.

Beigu beigās man apnīk pētīt intīmo idilli, un pēkšņi atjēdzu, ka virtuvē uz plīts ūdens droši vien jau vārās. Dodos lejā, savukārt pagatavoju glāzi tējas un piedevām] izņemu šo to no ledusskapja. Diezgan plānas vakariņas nedēļas nogalē un diezgan nožēlojama aina, lai pamatotu] hipotēzi: Brunners — Flora — Goranovs.

Iegājis viesistabas zaļajā oāzē, es atzveltnī brīdi snaužu, ieklausīdamies, cik skaņi pakšķ lāses no jumta, zilajā vakarā svinīgi vēstīdamas, ka galu galā nāk pavasaris.

Jā, galu galā nāk pavasaris, un galu galā atgriežas Rozmarija, kas nočivina —«cik tas ir skaisti no jūsu puses, ka mani gaidāt» un «tie sīkmaņi patiešām drīz apnika līdz kaklam».

— Kāds tur brīnums,— es saku.— Vairāk jābrīnās par to, ka labprāt esat izturējusi tās mocības. Labprāt, lai neteiktu — ar prieku.

— Nu, neesiet tik ļauns,— Rozmarija paklusi dudina, noslīgdama uz dīvāna.— Daudz nevajag, lai jūs pieķertu mani mazohismā.

— Kādēļ gan ne? Pēdējā laikā pretdabiskas tieksmes aizvien vairāk kļūst par normālu parādību.

— Ko lai daru, ka nespēju būt tikpat vienaldzīga kā jūs un atraidīt pusmūža vīrieša uzaicinājumu uz glāzi tējas.

Kā pats esmu novērojis, kārodama izdzert tur glāzi tējas — vismaz pirmo —, Rozmarija diezgan ilgi uzmācās pusmūža vīrietim: daudzu nedēļu laikā ne reizi vien koķetēja ar viņu un bieži jo bieži apstājās pie viņa dārza žoga, lai parunātos, bet tas taču ir tīrais sīkums.

Tīrais sīkums varbūt ir arī tas, ka, uzcirtusies īsos svārciņos, memmesmeitiņa nevīžīgi pārliek vienu kāju pār otru, nekautrīgi pavērdama manā priekšā vilinošu skatu — slaidās gūžas līdz pašai tai vietai, kur daba lēmusi tām savienoties. Kopš zināma laika Rozmarija mājās uzvedas pārlieku nekautrīgi, nonākdama pat tik tālu, ka nereti, kamēr esmu zālē, viņa no savas istabas iztek vienā kombinē vai plānās biksītēs, lai pateiktu ko jaunu, it kā es būtu nejūtīgs priekšmets vai bezdzimuma būtne. Rozma­rija tā rīkojas, vai nu tiešām noturēdama mani par tik vienaldzīgu, vai arī aizvien vēl gribēdama pārbaudīt, cik vienaldzīgs īstenībā esmu, bet viņas drastīgā vaļība sāk mani kaitināt.

— Kādreiz apsolījāt, ka nevienu neaicināsiet ciemos, bet nu jau aicināt,— es viņai atgādinu.

— Ai, Pjēr, jūs taču pats…

— Kādreiz teicāt, ka nekad neuzplīsities saimniekam, bet nu jau uzplijaties,— es turpinu.

— Ai, Pjēr, vai tad domājat…

— Jā, domāju gan. Un šobrīd visa jūsu stāja liecina, ka jums nav svešs ne vien mazohisms, bet arī sadisms…

— Ai, Pjēr! — Rozmarija trešoreiz iesaucas.— Labāk nespēlējiet lomu, kura jums nepiedien, un nemēģiniet man iegalvot, ka esmu jums kaut kas vairāk nekā sarunu biedre, ar kuru kopā var nosist laiku. Lai gan dažkārt ir tāda sajūta, ka jums nav vajadzīga pat sarunu biedre.

Viņa nober īso monologu, nemaz nepūlēdamās mainīt izaicinošo pozu un nelikdamās zinis, kurp esmu pavērsis skatienu. Bet tas vēl stiprāk mani kaitina. Tomēr Rozmarija, liekas, to nesaprot vai gluži otrādi — gaužām labi saprot un, it kā vēlēdamās mani galīgi saniknot, jautā nekaunīgi:

— Ko jūs tā veraties mani?

— Vai tas jūs mulsina?

— Katrā ziņā nav patīkami, ka nopētāt mani kā nezin kādu mantu. Tikai netieku gudra, vai jūs izvērtējat, cik dārgas zeķes valkāju, vai cenšaties iedziļināties manās daudzajās rakstura īpašībās.

Ja es būtu Emīls Bojevs, pateiktu kaut ko tādu, kas uzreiz sarunai pieliktu punktu. Tā kā esmu nevis Emīls Bojevs, bet Pjērs Lorāns, noriju repliku un mierīgā garā saku:

— Neiedomājieties, ka jūsu raksturs ir kā neizbrienami džungļi.

— A-ā! Beidzot esat atradis Ariadnes pavedienu. Būtu ļoti laipni, ja jūs man to atklātu, jo pašai tas vajadzīgs.

— Kālab gan ne! Tas slēpjas jūsu daudzajās rakstura īpašībās, ar kurām operējat.

— Šovakar nez kādēļ neizsakāties pietiekami skaidri.

— Gluži vienkārši baidos jūs aizskart.

— Nebaidieties. Nerunājiet caur puķēm!

— Kāpēc lai es nerunātu caur puķēm! Jūs pati varat rast atbildi uz saviem jautājumiem. Vai tad jums nav zināms, kam noder ikviena mīmikrija?

— Tas pat bērniem zināms.

— Nūja. Un Ariadnes pavediens ir tieši tas, ko arī bērni prot satvert. Tikai hameleons darbojas neapzinātas tieksmes dzīts, jūs — aiz aprēķina. Jūsu rakstura galvenā īpašība ir kails aprēķins. Un tas veikli žonglē ar pārējām īpašībām. Visu jūsu liekulību, manieres un pārvērtības vada diezgan vienkārša un itin parasta skaitļojamā mašīna, kas reizē aizstāj gan prātu, gan sirdi.