Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Atstājis volvo pie stacijas, ieeju viesnīcas «Terminus» bārā. Gluži neapzināti un vieglprātīgi pasūtu bifšteku, pat neapjauzdams, ka patlaban nespēšu norīt ne kumosu. Šobrīd Belevs droši vien mokās agonijā, ja tikai tā nav jau garām. Mūsu tik rūpīgi apsvērtais operācijas variants galīgi cietis neveiksmi.

Spriežot profesionāli, tieši tam — pēdējam notiku­mam — man tagad jāvelta visa uzmanība. Bet atšķirībā no nelaiķa drauga Ļubo nekad neesmu radis raudzīties uz visu vienīgi no profesionālā viedokļa. Lai kā pūlos no sākuma līdz galam pārdomāt to, kas man pirmām kārtām ir galvenais, tomēr domas ik mirkli aizklīst, pie nestuvēs noguldītā vīrieša rūtainajā kreklā un asinīm noplūdušo seju.

Gandrīz nepieskāries bagātīgi garnētajam ēdienam, sa­maksāju rēķinu.

— Vai bifšteks negaršoja?— viesmīlis līdzcietīgi pavai­cā.— Varbūt jums neiet pie sirds tik asiņains?

— Gluži otrādi, man iet pie sirds ļoti asiņains,— atbil­du. — Bet tā sāp zobs, ka derdzas ēst.

Ļoti asiņains… Šķērsoju ielu un ieeju stacijas zālē. Iemanos kabīnē un šķirstu telefona grāmatu. Cietušais droši vien ievietots pilsētas slimnīcā. Piezvanu uz to un apjautājos par viņu.

— Jā, patiešām ir… Šovakar viņu ieveda, — pēc īsa brī­tiņa dežurants pavēsta.

— Vai es drīkstētu viņu apmeklēt?

— Tik vēlā stundā? Nekādā ziņā nav brīv,— dzirdu atbildi, kādu jau esmu paredzējis.

— Nu, kaut pasakiet, kā slimais jūtas. Nespēju pavadīt augu nakti neziņā par viņa veselību.

— Acumirkli…

Acumirklis ilgst tik garš, ka šaubos, diez vai nav pārtrūkusi saruna. Beigu beigās atkai atskan ierēdnieciska balss:

— Velti jūs uztraucaties — viņa dzīvībai nedraud bries­mas.

— Pastāstiet ko sīkāk…

Patlaban, šķiet, viņā galā klausuli tomēr ir paņēmis kāds cits, jo balss tembrs nav tas pats un jaušama policista runas maniere:

— Kas zvana?

— Viņa paziņa mesjē Robērs. Pasakiet ievainotajam, ka mesjē Robērs un Dora grib viņu apmeklēt.

Un pakaru klausuli.

Pēc stundas jau esmu Zenēvā. Apmetos Miera viesnīcā un pavadu laiku viens savā istabā. Zem loga stiepjas spoži apgaismota krastmala, kur garā rindā slienas kaili koki, tik stipri apgriezti, ka izskatās kā nedzīvi, melni stumbeņi — pat nav ko cerēt, ka tie pavasarī plauks. Aiz kokiem — tumši ezera ūdeņi — ūdeņi, kas nav redzami, bet nozieda­mi, tos tālumā ieskauj pretējā krasta elektrisko uguņu at- spogi. Vērodams tukšo, asfaltēto krastmalas strēli, pa kuru lāgu lāgiem liegi aizšvīkstina mašīnas, pēkšņi atskāršu, ka šī ainava man ir gaužām pazīstama un pie tās esmu gaužām pieradis. Atceros, ka pirms dažiem gadiem dzīvoju šai pašā vai gandrīz šai pašā vietā — blakus viesnīcā «Regī­na». Liekas — tas ir absurds, ka šis sīkums, mana pirmā tikšanās ar Edīti pāris soļu no šejienes un mūsu pirmās pusdienas «Regīnas» restorānā ataust atmiņā tikai tagad un ka bijušie notikumi domās virknējas tikai tagad, kad esmu pierakstījies lejā, reģistratūrā, iekārtojies istabā, uzvilcis pidžamu un pailgu laiku blenzis pa logu. Tiešām absurds — kā gan var aizmirst neaizmirstamo! Absurds, bet varbūt kaut kas veselīgs, jo galva pušu plīstu un sen būtu pārplīsusi, ja pārdzīvotais neizgaistu no atmiņas vismaz uz laiku.

Edīte. Un nejaukais laiks. Edītes sen vairs nav, toties nejaukais laiks arvien vēl ir acīm redzams, man tā liku likām, un neceru, ka drīzumā kļūs saulaināks. Pats sev saku: patlaban jādomā par Doru, nevis par Edīti. Taču Dora manā un Beleva pieņemtajā valodā nav Dora, bet Centrs. Un ziņa, ko pa tālruni esmu lūdzis pateikt Bele- vam, šai valodā nozīmē: «Laidies lapās, tiklīdz būs iespē­jams, un brauc uz mājām.»

* * *

— Nu, kā lai, jūsuprāt, atšķetinām šo jautājumu? — ģe­nerālis noprasa, kad mēs abi ar Borislavu esam apsēdušies tumšzaļos atzveltņos tumšzaļa gumijkoka paēnā.

— Lai atšķetina tas, kurš to samezglojis,— Borislavs paklusi noteic, raudzīdamies uz cigarešu paciņu, kas nezin kā pagadījusies man rokā.

— Ak tā? — Ģenerālis sarauc uzacis, taču viņa zila­jās — ģenerālim nepiedienīgi zilajās acīs slēpjas nevis dusmas, bet apvaldīti smiekli.— Es gan domāju sūtīt tevi, lai tu atšķetinātu. Tevi un Bojevu.

Viņš pamana, ka turu rokā cigarešu paciņu un Borislavs uz to skatās kārām acīm.

— Smēķējiet vien! Un smēķēdami pastāstiet kā jūs izpildītu šo uzdevumu, ja jums to uzticētu.

Patiesībā te radās tāds pats jautājums kā par daudziem notikumiem, kuri no pirmā acu uzmetiena liekas tīrais nieks, bet, tos vērīgāk aplūkojot, redzams, ka tur jebkurš sīkums izlaiž nagus.

Kāda rūpniecības uzņēmuma inženieri — pilsoni Ka- radžovu — sūtīja komandējumā uz Minheni. Viņš nebrau­ca pirmoreiz, un no agrākajiem komandējumiem mazai atmiņai bija palikuši daži nepatīkami signāli, tāpēc drošī­bas dēļ vajadzēja novērot Karadžovu. Tā uz Minheni aizbrauca arī vēl otrs, kas dzirdēja viesnīcā inženieri runājam pa telefonu ar nezin kādu Goranovu un saprata, ka viņi vienojas satikties. Piesardzīgi, lai viņu nemanītu, otrais pa lielu gabalu sekoja Karadžovam, taču, kad sasniedza tikšanās vietu — neatceros ne tās kafejnīcas

nosaukumu, ne laukumu, kurā tā atradās,— tur neviena vaiis nebija. Toties viņš bez gmtiLām atklāja, ka pēc tikšanās Karadžovs pērk un pērk mantas par krietni vien lielāku summu, nekā atļauts ņemt līdzi un izsniedz koman­dējumam.

Kad Karadžovs atgriezās dzimtenē, viņu izsauca uz pratināšanu. Un pamatvilcienos noskaidrojās galvenais. Kas ir Goranovs? Ievērojams Sofijas tirgotājs pirms Devītā septembra. Kas viņš ir Karadžovam? Ģimenes draugs. Vai Goranovs iedeva viņam naudu? Iedeva gan, bet niecīgu summu. Kādēļ? Tāpat vien, aiz draudzības pret Karadžova tēvu.

To pārbaudot, tomēr radās zināmas šaubas par dažiem Karadžova apgalvojumiem, it īpaši par vienu. Pat dāvanām pirktās modernās lupatas neņemot vērā, no komandējuma pārvestās ^dārglietas vien — Karadžova zelta pulkstenis, viņa sievas rotas un dēla fotoaparāts «Leika»— tirgus cenā bija maksājušas kādus desmit tūkstošus marku. Sī summa varbūt nebija pasakaina, bet ne jau tik niecīga, lai Goranovs to aizlaistu vējā gluži vienkārši aiz mīlestības pret inženiera nelaiķa vecākiem.

Tā Karadžovs, atkal izsaukts, nokļuva jautājumu krust­ugunīs un, saprazdams, ka nekādi nevarēs izlocīties, atzi­nās pa otram lāgam. Lūk, dažas viņa atbildes.

— Cik reižu esat ticies ar Goranovu?

— Trīs.

— Kur?

— Reizi — Ķelnē un divas — Minhenē.

— Kādas ziņas no iyms pieprasīja Goranovs?

— Dažādas. Visvairāk par ekonomiku.

— Par ko tieši?

— Par atsevišķu rūpniecības uzņēmumu ražotspēju… saistībām ar Savstarpējās ekonomiskās palīdzības pado­mes programmu… un finansiālām grūtībām.

— Vai jums uzticēja konkrētus uzdevumus?

— Uzticēja gan.

— Cik lielas summas jums izmaksāja?

— Pavisam esmu saņēmis trīsdesmit piecus tūkstošus marku.

— Kā nodibinājāt sakarus ar Goranovu?

— Aizsūtīju viņam vēstuli, iebraucis noteiktā pilsētā.

— Uz kādu adresi?

— Firmai «Lipss un biedri» Lozannā, uz pieprasījumu.

— Kā ievācāt nepieciešamās ziņas?

— Te nodereja sakari ar cilvēkiem.

— Kādi tad?

— E… kādi sakari?… Kuram gan tagad nav visvisādu paziņu!

Un tā tālāk, un tā tālāk.