Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Bez šaubām, no daudzajiem jautājumiem ļoti svarīgs bija tas, cik mūsu pilsoņiem un tieši kuriem ir šādi kontakti ar Goranovu. Bet tas bija jautājums, uz ko Karadžovs, protams, nespēja atbildēt. Mums pašiem bija jārod atbilde. Tādēļ vajadzēja dabūt rokā Goranovu.

Karadžovam lika atkal uzrakstīt firmai «Lipss un biedri» vēstuli un tajā ieteikt savu kolēģi Canevu kā ievērības cienīgu vīru, uz kuru var droši paļauties, piedāvāt tikša­nos ar viņu zināmā vietā un laikā un minēt, pēc kā viņu varēs pazīt. Protams, Canevs bija nevis Karadžova, bet mūsu kolēģis, un viņam bija jābrauc uz Minheni, jāizsūta no turienes vēstule un jāgaida varbūtējā tikšanās.

Tā notika kafejnīcā — neatceros ne tās nosaukumu, ne laukumu, kurā tā atradās, — bet tur divi jauni apstākļi pārāk sarežģīja situāciju.

Pirmkārt, vīrietis, kurš bija ieradies «Lipss un biedri» vārdā,.nepavisam neizskatījās tāds kā Goranovs fotogrāfi­jā, kas bija mūsu rīcībā un ko bijām parādījuši Canevam, lai viņš varētu sazīmēt šo emigrantu. Tiesa, fotogrāfija bija datēta pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem un vairāk nekā trīsdesmit gados cilvēks diezgan stipri pārvēršas. Diezgan stipri, bet ne jau nezin kā. Teiksim, viņš var sa­rukt drusciņ mazāks, nevis izaugt krietni lielāks. Mati var izkrist, nevis sakuplot uz plika galvvidus. Beigu beigās var pasliktināties redze, nevis mainīties acu krāsa. Atšķirībā no mazā, resnā Goranova ar melnajām acīm un gandrīz ga­līgi pliko galvvidu uz tikšanos atnākušais bija slaids, kal­sens, gaišām acīm un kupliem, iesirmiem matiem. Un šis vīrietis uzdevās par Andreju Goranovu — kādreiz visā Sofijā pazīstamo bagātnieku. Canevam nebija nedz dibinā­tu iemeslu, nedz nepieciešamo instrukciju, lai viņš piecel­tos un pasacītu: «Vācieties pie velna, jūs taču neesat Goranovs.»

Otrkārt, kaut gan Goranovs pacietīgi uzklausīja Canevu un līdz sarunas beigām izturējās pret viņu laipni, tomēr manāmi neuzticējās Karadžova kolēģim, it neko nevaicāja, nepiedāvāja nekādus pakalpojumus un visu laiku uzvedās tā, it kā gribētu teikt: «Labi, kas tad tev vajadzīgs?»

Tātad tikšanās noritēja gan, taču bez jebkādiem panāku- miera, varbūt pat beidzās ar viens pret nulli pretinieka la­bā. Vēlēdamies izlīdzināt rezultātu, Canevs droši un apņē­mīgi kā cilvēks, kam vairs nav ko zaudēt, uzmanīja Gora­novu un, par spīli pretinieka piesardzībai, izsekoja viņu līdz Bernei, pat līdz pašai viņa mājai, uz kuras durvīm, sev par brīnumu, ieraudzīja patiesi necerētu plāksnīti:

ANDRE GORANOFS

Tad viņš no Cīrihes ar lidmašīnu atbrauca, lai par visu ziņotu ģenerālim.

Bez šaubām, nepieciešama izveicība, lai, teiksim, pāršķel­tu riekstu. Ja rieksts pāršķelts tā, ka kodols sadrumstalots, to vairs nevaram izņemt visu uzreiz un jāvelk laukā kripata pa kripatai, līdz apnīk. Tāpat bija ar šo notikumu. Kāds bija cirtis pārāk spēji, un tagad nācās izdibināt sīkumu pa sīkumam un mēģināt visu izcelt gaismā. Taču, kāds ir kodols pirms sadrumstalošanas, katram zināms, bet, kas tas par notikumu, kam pēdas izdzēstas, nevienam nav skaidrs. Tāpēc to izcelt gaismā ir grūti un jāšaubās, vai tas iespējams. Nemaz jau nerunājot par to, ka laika ritumā kaut kas no tā var zust uz mūžu.

Viens tāds «kaut kas» likās arī Andrejs Goranovs, par kuru vismaz patlaban mums nebija nekādu ziņu. Protams, ar Karadžovu izdarīja pārbaudei nepieciešamo eksperimen­tu. Canevs bija paguvis nofotografēt, lai ari diezgan neveiksmīgi, vīrieti, kas ieradās uz tikšanos Minhenē. Tika pārfotografēts mūsu rīcībā palikušais Goranova at­tēls. Tad abas fotogrāfijas sajauca ar daudzām citām, ieveda Karadžovu un lika viņam sazīmēt paziņu, ar kuru sagājies ārzemju komandējumā.

— Tas ir viņš,— Karadžovs nešaubīgi teica, rādīdams uz Caneva nofotografēto vīru.

— Bet kas ir tas?— izmeklētājs noprasīja, pievērsdams viņa uzmanību īstā Goranova tuklajam ģīmim.

— Man nav ne jausmas.

— Vai šis pats cilvēks ir tavs paziņa kopš jaunības gadiem — Andrejs Goranovs, tava tēva draugs? — izmek­lētājs strikti vaicāja, pacēlis gaisā Caneva uzņemto attēlu.

— Protams, šis pats,— Karadžovs apgalvoja.— Kaut gan tagad krietni savecējis.

Apgalvojums izklausījās pietiekami vaļsirdīgs. Svarīgā­kais, ka inženieris bija pamatīgi sapinies nodevības tīklā un viņam bija licies vienalga, vai sniedz spiegošanas ziņas Goranovam vai kādam citam. Vienīgi, ja…

Jā, vienīgi, ja… Un te sākās vismiglaināko hipotēžu sfēra, kurai šobrīd diez vai bija kāda nozīme mūsu darbā.

Karadžovs tāpat nespēja neko prātīgu paskaidrot, atbil­dot uz otro jautājumu — kādēļ Goranovs izturējies ar zināmu neuzticību pret Canevu. Viņš pūlējās pārliecināt, ka uzrakstījis vēstuli akurāt norādītajā stilā, un tā droši vien bija patiesība, io vai gan citādi «Lipss un biedri» pārstāvis būtu ieradies uz tikšanos. Jādomā, kļūme gadīju­sies tikšanās laikā: Canevs bija ko nošāvis greizi, pats to neapjauzdams, nebija nepazīstamajam pateicis paroli vai devis norunāto zīmi, par to nekā nezinādams. Bet te Karadžovs palika nelokāms: nekāda parole nekādā gadīju­mā neesot bijusi paredzēta.

Lai vai kā, rezultāts bija acīm redzams. Viens pret nulli pretinieka labā vai neizšķirts, bet notikuma pēdas bija izdzēstas, nevis atklātas, un tagad viss bija jāsāk no gala. Taču. noņemties ar tumšu, jau izbijušu notikumu ir simtreiz grūtāk nekā sākt visu no gala.

Apmēram ar šādiem pamatotiem spriedumiem Borislavs ievada mūsu sarunu par samezgloto jautājumu, smēķē­dams un sēdēdams eksotiskā čumijkoka paēnā. Ģenerālim gan prāts nenesas uz vispārīgiem spriedumiem.

— Beidz jel! Labāk pasaki, kur, tavuprāt, pieļauta kļūda un kas mums jādara tālāk.

— Kļūdas varbūt bijušas kādas desmit…— Borislavs izmet.

— Nē, tikai viena vien, — es pārtraucu viņu. — Tā ir vēstule.

— Kā tā — vēstule? — Ģenerālis sarauc uzacis.

— Tās izsūtīšana bija tīrā avantūra. Ja vēstule būtu b'jusi īsta, tās pārvešana pāri robežai nozīmētu arī avantū­ru. Tāds viltīgs lapsa kā tā dēvētais Goranovs neparko nevarētu ticēt, ka, nododams svešās rokās šādu vēstuli, Karadžovs liks uz spēles savu likteni. Agrāk viņš taču bija rakstījis vēstules ārzemēs, ne ar ko neriskēdams.

— Varbūt tev taisnība, — priekšnieks paklusi ierunā­jas.— Kaut gan vēstulē netika rakstīts nekas tāds, lai mēs tagad izteiktos skaļiem vārdiem —«liktenis» un «avantū­ra». Kā pats zini, bijām sīki jo sīki apsvēruši, kādas var būt izredzes uz panākumiem. Pie tam galu galā izrādījās, ka tā ir vienīgā iespēja.

Bez šaubām, tā tas bija. Iekāms nolēmām sūtīt Canevu, cits mūsu izlūks bija ieradies Lozannā izdibināt, kas īsti ir «Lipss un biedri», un zaudējis veselus sešus mēnešus, lai atklātu kaut ko nožēlojamu —«Lipss un biedri» ir nevis firma, bet pasta nodaļa, kurā izsniedz vēstules uz pieprasī­jumu, un neviens nekad to neizmanto.

Goranovs varbūt tikai ar Karadžovu bija uzturējis nenozīmīgus sakarus, izdevīgā brīdī ievācis ziņas no viņa un nodevis citam. Ja tā būtu bijis, tad lietu vajadzētu aizsūtīt tur, kur pienākas,— uz arhīvu. Bet vai tiešām tā būtu bijis? Tā kā nevarēja rast atbildi uz šo jautājumu, beigu beigās nosprieda, ka Canevam jāierodas Minhenē.

— Bija ari vēl cita iespēja,— Borislavs, kā parasts, stūrgalvīgi saka.— Gaidīt! Jūs pats esat teicis, ka dažreiz tā ir vislabākā iespēja.