Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Ja viņš neinteresētos, neskatītos jums ne virsū. Kad Viljams par kādu interesējas, viņš ir pati laipnība pret to, labprāt apber to ar zeltu.

— Netieku gudrs, kādēļ par mani interesējas tāds vīrs kā Seimurs, — paklusām saku.

— To nav grūti aptvert, ņemot vērā, ka viņš ir sais­tīts ar kādu no iestādēm, kuras vāc informāciju, risina drošības jautājumus vai nočīkstas ar ko tamlīdzīgu. Drošība… Ak dievs!… Mes sēžam uz vulkāna, kurš darbojas, un spriedelējam par drošību.

— Vai jūs uztrauc vulkāns?

Dorotija atkal man pamāj, lai runāju klusāk, un čuk­stus atbild:

— Mani? Itin nemaz. Sie trakie laiki izdevīgi ir tieši tai ziņā, ka par mūsu pašu neprātībām nevienam nav ne silts, ne auksts.

Viņa brītiņu nebilst ne vārda, tad atgriežas pie aiz­sāktā temata:

— Jums nevajag lieki lauzīt galvu, vai no viņa iz­spiest simt tūkstošus vai divi simti. Drošības labad viņi naudu nežēlo. Pacentieties no viņa izvilināt pēc iespējas vairāk dolāru, un es jums iemācīšu, kā tos iztērēt.

— Baidos, ka man nav nekā tāda, kas nepieciešams, lai izvilinātu lielu summu.

— Ja nekā nebūtu, Viljams nelabinātos jums klāt. Viņš nav no tiem, kuri snauž pie tukšas siles.

— Tomēr es drusciņ labāk nekā Seimurs zinu, kas ir manā galvā, — cenšos pacietīgi ieskaidrot. — Ja jūsu draugs ir tiešām tas, par ko viņu uzdodat, viņš vēlēsies dabūt informāciju. Bet man trūkst informācijas pat divu dolāru vērtībā …

— Tad safabricējiet to! — daudz nedomādama, Doro­tija klusiņām pamaca. — Ja prece nav nekas vairāk kā vārdi, tādam melkulim kā jūs ir tīrais nieks kļūt par Rokfelleru.

Lai dotu man laiku visu apsvērt, viņa šoreiz papil­dina skaļi:

— Lūdzams, pasūtiet kafiju un kaut ko bezalkoho­lisku… Un, esiet tik labs, uzgaidiet mani! Es gribu paiet zem dušas.

Un ta vel viens izcils notikums ir noritējis zinātnes vēsturē. Starptautiskais sociologu simpozijs jau beidzies. Delegāti atstāj dzelzsbetona angāru — sēžu zāli, un ari es lūkoju doties prom, iekāms kāds no paziņām mani sadzinis rokā. Bet izkulties laukā ir gaužām grūti, jo tuvojas šķiršanās un pirms tās vai­rums klātesošo jūtas aizkustināti, saviļņoti, cits citam spiež roku, apmainās vizītkartēm un pēdējo reizi kopā fotografējas, tāpēc ejās ir tik liela drūzma, ka ne izlauz­ties cauri.

— A-ā, misters Kojevs! Mēs tieši jūs meklējam, — man aiz muguras atskan Higinsa skaļā, zemā balss. — Jūs pēcpusdienā piedalīsities ekskursijā, vai ne?

Esmu aizmirsis pastāstīt, ka par godu šim vēsturis­kajam notikumam beigu beigās tiek rīkota ekskursija — tikai nezinu, kurp. Protams, man nav lielas patikas ierasties diezin kur, tāpat arī braukāt kopā ar veselām grupām milzīgos autobusos, tādēļ pasteidzos kurlajam pavēstīt, ka ļoti žēl, bet…

— Mums arī bezgala žēl, — misters Higinss novelk, to teikdams gan par sevi, gan par misteru Beriju, kas šai mirklī uzrodas, kā vienmēr, nosvīdis un miegains.

— Te jums būs vizītkarte ar manu adresi, — misters Ģindenis saka. — Ja nu tomēr jūs nolemsit mums pie­dāvāt ko izdot…

— …Un ja vēlēsities apciemot mūs Savienotajās Valstīs, — Berijs piebalso, pasniegdams arī savu vizīt­karti.

— Atrakstiet kaut pāris rindiņu vai atsūtiet tele­grammu! — Higinss vēl piekodina.

Tad seko cieši rokas spiedieni un draudzīgi uzsitieni uz pleca.

Tieši Šī sirsnīgā atvadu rita laikā Seimurs atstāj savu delegāta krēslu un pienāk mums klāt. Nogaidījis, līdz abi nešķiramie draugi attālinās, viņš man pavaicā:

— Ko viņi jums piedāvāja? Honorāru vai stipendiju?

— Kaut ko tādu …

— Cik naivi cilvēki! — Seimurs parausta plecus. — Šādi tukšpauri arvien vēl tic, ka nepatikšanas, ko rada draudzība pret Ameriku, var kompensēt ar sti­pendiju.

— Jūs diezgan skeptiski vērtējat savas dzimtenes reputāciju.

— Es skeptiski vērtēju visu, pat dzimteni… un arī dažus tautiešus.

Tad viņš iejautājas gluži citādā balss noskaņā:

— Pēcpusdienā laikam pavadīsit mūsu mīļo Doro­tiju?

— Bus jau jāpavada.

— Ak vai, man nav iespējams piedalīties šais jauka­jās svinībās. Ja vēlaties, vēlāk mes varētu satikties, lai atkal iemestu, jo vakar tik nelādzīgi bija jāpārtrauc dzīres.

— Ar lielāko prieku!

Seimurs atvadām paloka galvu un nozūd delegātu burzmā tik ātri, ka pat nepamana, cik lielu atvieglo­jumu šobrīd pauž mana seja.

Patiesībā es izjūtu atvieglojumu ne jau tādēļ vien, ka man ir laimējies tikt vaļā no Seimura. Galvenais iemesls ir šāds — šodien kopš paša rīta mani vairs neizseko. Pareizāk sakot, man nopakaļ nevelkas slepen- līža. Bet mūsu tehnikas laikmetā tas vēl nav drošs pie­rādījums, ka māni neuzmana. Taču, lai mani pastāvīgi visur izsekotu neredzami okšķeri un sarežģīti aparāti, nepieciešams ļoti svarīgs iemesls, kādu, cerams, ar savu izturēšanos neesmu devis — vismaz līdz šim ne. Vēl jo vairāk! No dāņu policijas viedokļa manu uzvešanos va­rētu novērtēt ar atzīmi «teicami»: visu laiku esmu aiz­vadījis nevainīgās muļķībās, turklāt tikai godprātīgu amerikāņu sabiedrībā.

Tā, iedams pa Rietumtilta ielu ar iepriekš nospraustu mērķi, es atļaujos šoreiz tādu greznību kā uzticēties redzes laukam un paļauties uz to, ka mani pagaidām nenovēro. Tas mani pietiekami iedrosmina, lai es aiz trim šķērsielām ieietu pa stikla durvīm impozantā namā kā savās mājās un nospiestu zvana pogu zem žilbi mirdzošas misiņa plāksnītes ar uzrakstu:

UNIVERSĀLS Elektronu mašīnas

Pēc brītiņa sekretāre mani ātri, pavirši iztaujā un, saņēmusi pagalam aplamas ziņas, ieved galvenā direk­tora kabinetā.

Direktors pieceļas no krēsla pie rakstāmgalda, sniedz man roku, smaidā nospīdinādams zobus, un mudīgi ap­sēžas, kā baiļodamies, 5 ka viņa vietā var iešauties kāds cits, kamēr sarokojamies.

— Esmu jūsu rīcībā, kungs … — viņš paskatās manā uz galda noliktajā vizītkartē, — Sidarova kungs!

— Zidarovs, — laipni pārlaboju viņu. — Mūsu uz­vārdus pagrūti izrunāt.

— Jā, jā, pagrūti gan, Zidarova kungs. — Direktors atkal nospīdina zobus, bet šoreiz īsu, īsu mirkli, kā lik­dams saprast, ka mēs te neesam apsēdušies, lai viens pret otru ņirgtos.

— Patiesībā es šeit esmu iegriezies pa ceļam uz Stokholmu, — paskaidroju arvien vēl tikpat laipni, it kā šim sīkumam būtu kāda nozīme firmā «Universāls». — Mani lūdza jums uzprasīt, kad piegādāsit mašīnas, kuras pasūtījis Todorova kungs.

— Diemžēl mēs vispār nedomājam jums tās piegā­dāt, — direktors pavēsta, trešoreiz atsegdams zobus.

— Bet jūs taču esat pieņēmis pasūtījumu, un Todo- rova kungs jums ir iemaksājis norunāto rokasnaudu.

— Todorova kungs nav mums iemaksājis nekādu rokasnaudu. — Vīrs aiz galda papurina galvu.

— Tad te būs noticis kāds pārpratums … — es klusi saku. — Jūs esat atrakstījis vēstuli, kurā apliecināts, ka izpildīsit pasūtījumu saskaņā ar piedāvājumu, ko atzīstat par izdevīgu …

— Jā gan. Tikai nākamajā dienā Todorova kungs ieradās pie mums un nevis iemaksāja rokasnaudu, bet paziņoja, ka viņu institūts pagaidām atsakoties no šā darījuma. Vai jums šķiet, ka man vajadzēja uzrakstīt jaunu vēstuli, lai anulētu veco un darītu zināmu jūsu institūtam viņu pašu lēmumu?

Šis tīri retoriskais jautājums ir uzdots, lai radītu efektu, un es aprobežojos ar visai izvairīgu atbildi: