Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Cik žēl, ka mēs neesam par to informēti…

— Kā tad tā? Vai Todorova kungs līdz šim nav jūs informējis? — Direktors parauj uzacis augšup pa pusei izbrīnā, pa pusei izsmieklā.

— Tur jau tā nelaime, ka viņš arvien vēl nav atgrie­zies… un mēs nezinām, ar ko motivējama viņa rī­cība, — es pastāstu.

Tad izsaku vēl dažas laipnības, lai pec iespējas pie- klājīgāk izbeigtu šo sarunu, atvados un atkal ienirstu dāņu galvaspilsētas ikdienā.

«Vai tad tu nezini?» vaicāju klusībā pats sev, soļo­dams pa Rietumtilta ielu atpakaļ. «Tev tagad ir skaid­rāks par skaidru: Todorovs aizlaidies lapās ar visu naudu. Sabāzis to portfelī un aizlaidies lapās uz ne­bēdu. Tālāk uzdevumu var atrisināt bez elektronu mašīnas.»

Kā jau teicu, pazīstu Todorovu. Varbūt tikai aizmirsu piebilst, ka nekad nesmu bijis ļoti augstās domās par viņu. Bet arī nekad neesmu noviedis, ka viņš varētu kļūt par nodevēju.

Tālumā parādās taksometrs, un es tik tikko nepaeju tam garām, domās pārcilādams Todorova biogrāfiju. Tikšanos ar Todorovu tomēr atliksim uz vēlāku laiku — tieši uz to dienu,.kad viņam labpatiksies mums paziņot savu adresi. Patlaban mani gaida tikšanās ar skaistā dzimuma pārstāvi — ar dāmu rozā. Iekāpju taksometrā un braucu uz «Anglettere».

Dāma rozā šoreiz ir ģērbusies zaļā tērpā — tai pašā, kas viņai bija mugurā todien, kad mēs iepazināmies. Un, tāpat kā tai pirmajā dienā, es neatļaujos izteikt komplimentus, tikai apgalvoju:

— Šī zaļā krāsa nemaz nenogurdina acis …

— Jums, Maikl, labāk derētu spēlēt biljardu, nevis aplidot sievieti, — Dorotija īgni saka.

Mūsu intīmā saruna notiek «Anglettere» hallē, kur šai pusdienas stundā ir diezgan dzīva rosība.

— Vai nevēlaties pasēdēt kaut kur klusākā vietā?

— Vareni, beidzot esat attapies! — Dāma rezēdzaļā atzinīgi pamāj. — Ja jau esat arī izdomājis, uz kuru restorānu dosimies, tad es teikšu — nevaru jūs vairs ne pazīt.

— Uz restorānu blakustelpā.

Dorotija vīlusies sakniebj lūpas, bet pēc mirkļa viņas seja atplaukst.

— Būtībā ta ir tiešam laba ideja: es būtu aizbrau­kusi, neuzzinājusi, kādus ēdienus gatavo šajā «Anglet- tere».

Pusdienas ilgst gandrīz divas stundas, kā jau pieklā­jas labu labajās viesnīcās, kur, kā izpildot ritu, daudz­reiz pasniedz un aizvāc ēdienkartes un vīnu sarakstus, dāma konsultējas ar galveno viesmīli par ēdieniem, tiek nodemonstrēts, kā jārīkojas ar spirta lampiņu, sasildot kaut ko uz galda, un sniegti citi īsi priekšnesumi. Lai gan tam visam Dorotija veltī lielu uzmanību, tomēr nemitīgi ar neatslābstošu aizrautību šķetina mūsu va­lodas. Tiesa, viņa cītīgi vairās pieskarties tam, par ko spriedām vakar vakara. Toties es, notrāpījis izdevīgu brīdi, pajautāju pusbalsī:

— Vai jums nešķiet, ka Seimurs ir dabūjis zināt par mūsu iecerēm?

— Nē. Vienīgi — ja jūs aiz muļķības esat viņam ko izstāstījis.

— Viņš būtu varējis arī bez manas līdzdalības izdi­bināt. Kā esmti šur tur lasījis, mūsdienās pat čukstus neesot grūti ierakstīt…

— Maikl, nekļūstiet par baiļu maniaku! — Dāma pasmīkņā. — Mēs abi neizskatāmies tik aizdomīgi, lai kāds noklausītos mūsu čukstus.

Viņa aši paraugās apkārt, lai it kā pārliecinātos, ka Seimura patiešām nav nekur blakus, un piemetina:

— Es jau domāju, ka pavisam esat aizmirsis manu piedāvājumu…

Kuģis uz Malmi atiet tikai sešos pēcpusdienā, un Dorotija nolemj atlikušo brīvo laiku ziedot pēdējiem iepirkumiem. Paldies dievam, viņa neaicina mani līdzi «Mazo nāriņu» un dāņu emblēmu medībās. Pārnācis savā istabā, nometu svārkus uz krēsla un apgulstos tā, lai man vislabāk darbotos prāts, — līmeniski.

«Liekas — tu labi pazīsti Todorovu,» ģenerālis teica, sūtīdams mani uz šejieni. Es biju tādās pašās domās. Bet tagad izrādās, ka abi esam maldījušies.

Sākumā es pazinu Margaritu. Vēlāk ap viņu sāka lipstināties Todorovs. Viņš sagājās ar Margaritas krust­māti vai tēvoci, vai kādu citu radinieku. Bet, bez šau­bām, tīkoja iedraudzēties ar viņu pašu. Tas mani neuz­trauca — varbūt tāpēc, ka neatzinu Todorovu par no­pietnu sāncensi. Aizritēja daži mēneši, un viss iegro­zījās citās sliedēs, taču toreiz es klusībā nospriedu: ja sieviete nolēmusi aiziet no manis, viņa to vienalga iz­darīs — vai nu kopā ar Todorovu, vai arī bez viņa.

Pirmoreiz sastapos ar Todorovu uz ielas. Tas notika pavasarī. Beidzis darbu, atsteidzos uz universitāti sa­gaidīt Margaritu, un mēs abi ar viņu soļojām pa Krievu bulvāri. Kad gājām garām skvēram pie Karavīru kluba, mums pretī nāca elegants vīrietis, ģērbies kā rietumu ārzemnieks, bet pēc sejas — īsts bulgārs. Es šo «rietum­nieku» uzreiz ievēroju, jo viņš cieši, cieši lūkojās manā meitenē. Margarita nebija diez kāda skaistule — un kinozvaigzne jau nu noteikti ne, bet nez kādēļ vīrieši vienmēr uz ielas viņā pētīgi noskatījās. Par to nemaz neuztraucos. Es gribēju teikt — vairs neuztraucos, jo sen jau biju pie tā pieradis.

Nepatīkamākais likās tas, ka šis bulgāru «rietum­nieks», nākdams mums pretī, ne tikai ar acīm vai aprija manu meiteni, bet arī uzsmaidīja viņai. Es jau dzīros ko aizrādīt, kad pamanīju, ka Margarita tāpat uzsmaida viņam; abi apstājās, sasveicinājās un sāka aprunāties, kā kuram klājoties, ko kurš darot…

Tā kā abi diezgan raiti tērzēja un es par viņu valo­dām neinteresējos, tad gausi soļoju tālāk, lai Marga­rita varētu mani panākt. Pēc pāris minūtēm viņa jau gāja man blakus aizelsusies, taču nevis pateicās-par smalkjūtību, bet, kā parasts, nosodīja mani, pārmez­dama:

— Tu varu varēm centies parādīt, cik slikti esi audzi­nāts.

—- Nepavisam ne, — iebildu. — Nelaime ir tā, ka mēs katrs esam audzināti citādi.

— Nūja, protams!

— Teiksim, kad eju kopā ar tevi un mani kāds ap­tur, es aiz jocīga paraduma vispirms jūs abus iepazīs­tinu …

— Ja tu nebūtu aizbēdzis, es arī tevi būtu iepazīsti­nājusi …

— Zinājis es, ka tu man gatavo tik patīkamu pārsteigumu, noteikti būtu gaidījis, kad jūs beigsit pļāpāt.

— Tu vairs neesi ciešams! — Margarita smagi no­pūtās, un tas viņas žargonā nozīmēja «padodos».

Vēlāk, it kā mēs nemaz nebūtu strīdējušies, viņa sāka klāstīt, kādas attieksmes Todorovam esot ar viņas krust­māti, cik viņš esot laipns un cik atbildīgu amatu ieņe­mot ārējā tirdzniecībā:

Pēc dažām dienām man atkal uzsmaidīja laime — radās izredzes iepazīties tuvāk ar šo laipno cilvēku. Šoreiz nekādi nebija iespejams to aizlaist garām, jo pats Todorovs mūs abus ar Margaritu uzaicināja cie­mos — savās mājās.

Godīgi atzīstoties, man netīk rakstīt vēstules, bet vēl jo vairāk — iet viesos. Taču šoreiz neparko nedrīkstēju atteikties: lai aiz kāda iegansta es būtu atraidījis ielū­gumu, Margarita to butu izskaidrojusi ar naidu pret Todorovu, proti, ar greizsirdību. Un, lai cik tas šķiet muļķīgi, es patiešām ienīdu šo laipno cilvēku. Nezinu, vai var iemīlēties no pirmā skatiena, bet taisnība ir tā, ka no pirmā skatiena manī pamodās antipātijas pret Todorovu — gluži nepamatotas antipātijas, jo es šo viru vispār nepazinu un pat tad, kad mazliet iepazinu, neko sliktu par viņu nevarēju teikt. Es būtu Todorovu raksturojis vienīgi šādi: viņam piemīt tieši tas, kā trūkst man.

Tā mēs aizgājām viesos; namatēvs mūs uzņēma gau­žām laipni un visu laiku izturējās bezgala laipni, tik laipni, ka tādam cilvēkam kā es, kam nepatīk kaut kas pārāk sasaldināts, nevarēja neapšķebināties dūša.