Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Ja tā tomēr būs kafija, kāda jēga doties kur citur? — es atbildu.

— Varbūt būs kas cits. — Seimurs parausta plecus.

— Svarīgākais, lai mēs izietu svaigā gaisā.

Kā nomanu, svaigs gaiss ir šā vīra jājamais zir­dziņš — viņš pastāvīgi gaužas par smakšanu, nemaz nenojauzdams, ka laikam lūpās kūpošā cigarete rauj elpu ciet.

Mēs iesēžamies elegantā, melnā plimutā un braucam nezin kurp.

— Jūs vakar vakarā pārtraucāt spēli tieši tobrīd, kad tā sita augstu vilni, — Seimurs aizsāk valodas, cieši vērodams ceļu.

Viņš droši, veikli vada mašīnu pa rosmes pilnajām ielām, bet to aptur vai sāk braukt pārāk strauji, pašpa­ļāvīgi, nevis līgani, rāmi.

— Es gribēju, lai dāma atspēlē savu naudu, — saku kā taisnodamies.

— Histērija nekad nespēj uzveikt veselo sāprātu, — Seimurs iebilst, arvien vēl vērīgi raudzīdamies uz ceļu.

— Kā jums jau zināms, rulete ir gluži lietderīga spēle, kas balstās uz varbūtībām, turklāt vislabākās varbūtī­bas jau iepriekš laupītas spēlētājam un atvēlētas bankai.

— Un jūs tomēr esat tik neapdomīgs, ka spēlējat…

— Es spēlēju nevis aiz neapdomības, bet aiz paļā­vības uz savu veselo saprātu, Maikl, man patīk smagas spēles. '

Pirmo reizi viņš it kā nevilšus uzrunā mani vārdā. Te visi jau sauc mani par Maiklu, kā vēlēdamies iedvest man pārliecību, ka esmu viņiem savējais.

Mēs izbraucam uz platās Frederiksbergas alejas, un Seimurs palielina ātrumu, nepārtraukdams spriedelē­šanu.

— Dorotijai derētu izmēģināt laimi pokerā. Pie tam tikai sieviešu kompānijā. Agresīvai histēriķei, spēlējot kopā ar trim citām, var būt zināmas izredzes uz veik­smi …

Viņš apklust,' kā atskārtis kaut ko. Pēc brītiņa tur­pina:

— Ceru. — jūs nedusmojaties, ka es tā runāju.

— Kādēļ lai es dusmotos? Jūs runājat par Dorotiju, nevis par mani.

— Bet Dorotija ir jūsu draudzene …

Tiešām dāma pelēkā — viņu tagad jau vajadzētu saukt par dāmu rozā — šorīt diezgan atklāti apliecināja man draudzību. Viņa savā automobilī aizveda mani uz simpoziju un sēdes laikā izklaidēja ar visai intīmu sa­runu, zīmīgi smaidīdama un mezdama šķelmīgus ska­tienus.

— Ja nu jūs tā sakāt, domāju, ka jums ir daudz se­nāka draudzība ar Dorotiju, — vienaldzīgi noteicu.

Seimurs brītiņu klusē — varbūt meklē manos banā­lajos vārdos kādu apslēptu jēgu. Tad gluži negaidot izgrūž:

— Es pat pieļauju domu, ka viņa jums pati sevi pie­dāvājusi.

To viņš kā zīlēt izzīlējis. Taču es nemēdzu apspriest šādus jautajunms ar citiem, vēl jo mazāk ar tiem, kurus pazīstu tikai pāris dienu. Tādēļ nekā nesaku — lai ceļa­biedrs tērzē pats ar sevi.

— Mūsu laikos nez vai ir vēl kas parastāks par to, ka sieviete piedāvā savu miesu. Dažreiz to dara aiz tīras baudkāres, dažreiz aiz baudkāres un kāda apsvē­ruma, dažreiz tikai aiz kāda apsvēruma.

Seimurs apklust, kā dodams man laiku apsvērt, pie kura no šiem trim gadījumiem pieder manējais. Tā kā klusumbrīdis pārāk ieilgst, viņš noburkšķ:

— Piedodiet! Dorotijai tiešām taisnība: man pavisam trūkst labas audzināšanas — neprotu liekuļot.

Pēc pusstundas mes jau esam iekārtojušies laukā pie galdiņa blakus kafejnīcai Strogetā — krāšņā tirdznie­cības iela, kas atvēlēta tikai gājējiem. Viesmīlis atnes mums divas glazēs — tajās viskija mazāk nekā ledus. Nobaudu šo Veso un garšīgo dzērienu un vēroju apkār­tnes ainavu. Sai priekšpusdienas stundā uz ielas valda raibu raiba kosmopolītiska drūzma: jaunieši basām kā­jām, pinkainos kažociņos; meitenes — dažas laikam piemirsušas uzvilkt svārkus, pirms izgājušas no mājām, citas, šķiet, steigā izskrējušas vienās pidžamās; īsta parāde, kurā redzami kaili vai līdzpusei apsegti augš­stilbi, kleitas, kas sniedzas līdz gūžām vai papēžiem, nokrāšļotas vai nemazgātas sejas, sieviešu blūzes, tik šķetras kā zvejnieku tīkli, vīriešu bikses no mais- auduma, sajoztas ar aukliņu jostām, un nemaz nav. jā­min vēl krāsu pārbagātība, kur pārsvarā neapšaubāmi ir viskliedzošākās.

— Te šizofrēnija plaukst pilnā sparā, — Seimurs kūtri aizsāk valodas, paņemdams glāzi rokā. — Tas ir plašs materiāls socioloģiskiem pētījumiem.

— Bet nav diez cik saistošs, — papildinu viņa domu. — To visu nav grūti izskaidrot.

— Zināmi tie jūsu izskaidrojumi. Tāpat kā mūsējie. Cilvēki kopš senseniem laikiem izzina pasaulē likum­sakarības, ko izdomā paši ar saviem vājajiem prātiem. Ogists Konts ir izgudrojis trīs sabiedrības attīstības stadijas. Jūs skaitu esat palielinājuši līdz piecām — un tā ir visa atšķirība.

— Man liekas — te galvenais nav skaits. Konts ir apcerējis šīs stadijas, balstoties uz cilvēku apziņu, mū­sējās izstrādātas, pamatojoties uz materiālās realitātes objektīvo attīstību, — iebilstu, likdams lietā erudīciju, ko esmu ieguvis, braucot guļamvagonā uz Kopenhā­genu.

— Tiesa gan. Vienu fikciju jūs esat nomainījuši pret otru. Tas ir jūsu nopelns, ko nekādi nedrīkst noliegt.

— Ja, pēc jūsu ieskata, objektīvā attīstība ir fik­cija…

—- Objektīvā attīstība? Bet, piedodiet, kas gan var garantēt, ka to esat izpratuši līdz galam? Cilvēks jau pēc dabas ir. bezspēcīga un aprobežota būtne.

Šos vārdus sakot, Seimurs paņem no galda «Kentas» paciņu un groza man priekšā, it kā cilvēku niecība būtu paslēpusies kaut kur starp cigaretēm.

— Tomēr šī bezspēcīgā būtne nepārtraukti atklāj ko jaunu, arvien jaunu,- kas viņai palīdz pārvarēt bezspē­cību.

— Es nemaz nenoliedzu šādu elementāru patiesību.— Mans sarunu biedrs paloka galvu, izvilkdams cigareti un ielikdams labajā lūpu kaktiņā. — Taču, izdarot savus nožēlojamos atklājumus, cilvēks nav spējīgs pa­redzēt to sekas. Tādēļ atklājumi ne par mata tiesu ne­

mazina viņa bezspēcību un viņu nevis padarīs par visuma valdnieku, kā jūs mīļuprāt apgalvojat, bet no­vedīs vēl lielākā verdzībā. Paskatieties, kā tas ir!

Viņš novēž ār elegantajām sudraba šķiltaviņām uz ielas viņā galā redzamo Pilsētas laukumu, kurā satik­sme ir tik pārslogota, ka mašīnas lēni, lēni rāpo.

— Cilvēki izgudroja automobiļus, lai ātrāk pārvie­totos, bet to skaits pieaug tik drausmīgā progresijā, ka drīz vien nebūs iespējama ne mazākā satiksme. Cilvēks jau ir kļuvis par mašīnu vergu, kaut gan tās ir ražojis, lai tiktu vaļā no grūtībām …

Seimurs uzšķiļ uguntiņu, dziļi ievelk dūmu un klāj tālāk, reizē ar vārdiem izgrūzdams no mutes tabakas dūmu mākuļus:

— Tie, kas radīja atombumbu, iedomājās, ka viņi ar to uzvarēs ne vien ienaidnieku, bet arī bailes no jeb­kura ienaidnieka. Un, lūk, tieši līdz ar atombumbas izgudrošanu sākās tik lielu baiļu ēra, kādas cilvēce ne­kad vēl nav pazinusi. Bailes ir pārņēmušas visus, pat atombumbas radītājus.

— Tas tikai pierada vienkāršu patiesību, ka tehnikas progress ir gaužām tālu apsteidzis sabiedriskās iekār­tas pilnveidošanu. Ja sabiedriska dzīve būtu pilnī­gāka …

— Tās ir ilūzijas! — Seimurs mani pārtrauc.— Tas viss tikai liecina, cik bezspēcīga ir sabiedrība — jeb­kura sabiedrība, kas bruņojusies ar vienu vai otru šķie­tamu likumsakarību fikcijām.

— Bet kādas, jūsuprāt, ir īstās? — es jautāju, ar prieku dodams vārdu sarunu biedram.

— Tādu nemaz nav, — Seimurs atbild, noplātīdams rokas. — Un, ja tādas ir, tās nav mums pieejamas, nav mūsu niecīgajam prātam aptveramas, jo mēs vērtējam parādības triju dimensiju ierobežotajos ietvaros. Lai gan mums trūkst zināšanu, tomēr, ja mēs būtu godī­gāki, atzītu, ka pasaule ir neizmērojams, varens pul- sators, materiālās vai jebkādās citas substances vēt­raina elpa, kustība — likumsakarīga vai haotiska —, kuras norisē katrs dvašas vilciens izrosa dzimšanu, apaugļošanos, radīšanu un katra izelpa — piepešu nāvi, kosmiskas katastrofas un iznīcību. Tā ir gigantisku spēku juka, kurā viss strauji dīgst un trūd, nemitīgi,