Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Vadīdama mašīnu pa naksnīgajām ielām, Dorotija joprojām vēl domā par neveiksmi.

— Es vai no ādas sprāgstu ārā, ka tik muļķīgi esmu paspēlējusi jūsu naudu, — viņa klusā balsī gremžas.

— Sī nauda piederēja man tāpat kā jums tā — «Ti­voli» parkā.

— Un iedomājieties vien — šis ņēma un iesvieda manu laimestu atkritumu grozā!

Viņa pavēršas pret mani, kā aizmirsusi stūri, un mani pārņem nepatīkama nojauta, ka mēs tūdaļ ar visu automobili ietrieksimies kādā skatlogā.

— Vai tagad jums skaidrs, kādēļ esmu zaudējusi? Kurš zaimo to, ko liktenis devis, tam jācieš sods.

Dorotija atkal lūkojas uz ceļu, aizvien vel nerimda- mās:

— Ņēma un iesvieda manu laimestu atkritumu grozā …

— Varbūt šonakt viņš to pašu izdarīs ar savējo.

— Gaidi vien! — Viņa atkal sāk runāt par kļūmi: — Vajadzēja spēlēt citādi. Tiklīdz redzams, ka neveicas, jāspēlē citādi…

— Kāda tad tur jēga? Jūs taču nevarat mainīt sis­tēmu. Rulete ir noteikta sistēma, kas darbojas pret mums.

— Bet jūs tomēr laimējāt…

— Pagaidām. Un šis stiķis arī iekļauts sistēmā. Tas ir āķis, uz kura uzķeras vientieši.

— Un Viljams laimēja, — Dorotija pastāv uz savu. Tā kā es klusēju, viņa turpina:

— Patiesībā cilvēks viegli laimē, kad laimests viņam gluži vienaldzīgs. Un vispār par velti allaž iegūst to, kas viņam bijis nebijis. Seimurs ir varen bagāts.

— Un jūs? ,

— Es, Maikl, biju bagāta. — Viņa uzsver pagāt­nes laiku. — Nevaru teikt, ka tagad esmu nabaga, to­mēr neprātības ir pārāk liela greznība, lai es tām drīk­stētu nodoties visu mūžu.

— Kādēļ katrā ziņā jānododas neprātībām?

— Kādēļ? Tādēļ, ka bez tām dzīve ir gaužām gar­laicīga.

Dorotija mašīnu spēji nogriež un tikpat spēji aptur pie apgaismotās, baltās «Anglettere» fasādes. Tad iz­slēdz motoru, izņem atslēgu un, uzlūkodama mani, pie­bilst:

— Ja es uzaicinatu jus ienākt manā istabā, liekas — tā arī būtu maza neprātība, taču es mīļuprāt to at­ļautos ..

Vai drīkst izdarīt mazu neprātību? Kādēļ gan ne! It sevišķi, ja to prasa pieklājība.

Pieceļos no gultas, aizdedzinu cigareti un apsēžos ērtā, baltā krēslā. Sai luksusnumurā viss ir balts vai sārts, pat sieviete, kas izstiepusies guļ gultā, aizmir­susi apsegties pirms laišanās snaudā. Izklaidīgi vēroju šo kailo augumu — tas vairs neizstaro svaigumu, toties ir dāsns. Beidzot mans skatiens pievēršas sejai. Lūpas, no kurām krāsa nomazgāta, izskatās bālas, zem acīm sastinguši tumši loki. «Es jums nedotu vairāk kā div­desmit pieci,» reiz teicu, paradis savām paziņām pa­glaimot, ka viņas par gadiem desmit ir jaunākas. Jā, šai sievietei ir vismaz trīsdesmit pieci gadi un vismaz puse no tiem aizvadīti nelielās neprātībās — viņas gaiši sārtajā seja jau manamas noguruma pēdas.

Džeimss Bonds un cii i tādi kā viņš, par spīti kaislībai uz nelielām nakts neprātībām, droši vien nievīgi paietu garām šai gandrīz jau novītušajai skaistulei. Turpretī es, lai gan esmu kautrs, atsaucos uz pirmo viņas aici­nājumu. Cik kuriozi!

Cilvēki, par kuriem man jāsavāc dosjē, sākumā bija trīs, tagad to jau ir pieci, un viņi visi man melo kā vien prazdami, varbūt tikai Greisa nestāsta pasakas — tāpēc ka nerunā. Viņi melkulīgi gan tērzē, gan uzvedas, lai ievilktu mani savos tīklos, un šķiet — visvienkāršāk ar to varētu samierināties, neņemot par pilnu neko, kas izriet no viņiem. Taču atzīt, ka tas viss ir salti meli, nozīmē zaudēt tos atbalsta punktus, tos mazos patiesī­bas graudiņus, kuri spēj novest pie pilnīgas patiesības.

Atkal veros ūz aizmigušo Dorotiju, starp citu, bez jebkādas intereses par viņas sievišķīgajiem daiļumiem. Ja piecu godsirdīgo labvēļu vidū ir kāds tiešām godsir- dīgs, tad tā ir Dorotija. Tikai vēl nevar zināt, cik viņa būs godsirdīga pret mani ārpus mērenajām neprātībām, kas sagādā mērenus priekus.

Protams, katrs nepazīstamais varbūt ir ienaidnieks. Bet «varbūt» vēl nenozīmē «patiesi». Turklāt ienaidnieki ir daždažādi pēc dabas un nodomiem. Un tas savukārt nozīmē, ka ir tādi ienaidnieki, kas noteiktā brīdī var kļūt par sabiedrotajiem.

It kā uztverdama manas domas, Dorotija nemierīgi pakustas gultā, pa miegam lūko pārvilkt segu sev pāri, lai gan tā nav uzklāta viņai virsū, un apgriežas uz mutes.

Parasti tādos amatos kā mūsējais zināma modrība nenāk par ļaunu. Tikai jānoskaidro, ko mēs saucam par modrību un cik liela tā ir. Ja esam pastāvīgi modri, mūsu skaidrais skatiens aizmiglojas, uzmanība izkliedē­jas, mēs raugāmies uz visām pusēm, nevis cieši ielūko­jamies tur, no kurienes draud briesmas. Dažiem lie­kas — modrs cilvēks ir brīnum piesardzīgs un neievai­nojams, bet patiesībā viņš ir kā cietoksnis, ko iekšējas dezorganizācijas dēļ ienaidnieks pa pusei jau ieņēmis.

Nodzēšu cigareti kristāla pelnutraukā, pieceļos no krēsla un klusiņām sakārtojos, nepārtraukti prātā risi­nādams vienas un tās pašas domas.

Jā, vajag būt ne tik daudz modram, cik vērīgam, ska­tīties abām acīm un klausīties abām ausīm, iegaumēt informāciju, kur vien kāda gadās, pat maldīgu un sa­sprindzināt smadzenes, lai to visu rūpīgi apstrādātu. Seimuram taisnība: melos ietvertās aplamās ziņas bieži vien var mums sniegt diezgan precīzus datus par to, ko pūlamies atklāt. Ļaujiet, lai cilvēks brīvi melo pus­stundu, un viņš, runādams niekus, noteikti izstāstīs kādu mazumiņu no tā, ko cenšas slēpt. Tādēļ pļā­pas ir bīstami sev pašiem un biedriem pat tad, kad pūš pīlītes.

Tā es ieklausos visā, kas vien dzirdams, un ieskatos visā, kas vien redzams, un pat esmu ar mieru nodoties mazām neprātībām pieklājības vārdā. Un, lūk, mana dzirde jau sāk uztvert kādu niecīgu disonansi kvintetā, kurš citādi spēlē saskanīgi. Kaut kas nesaskan attiek­smēs starp Seimuru, no vienas puses, un Higinsu un Beriju, no otras. Un vēl jūtamāk — attieksmēs starp Seimuru un Dorotiju. Lai gan disonanse parasti kaitina, šoreiz man tā lielākoties sagādā prieku, un es labprāt vēlētos, kaut tā ansambļa priekšnesumā pastiprinātos tik spēcīgi, ka viss koncerts izjuktu.

Taču disonanse var būt agrāk iekļauta programmā. Vēl kāds āķis, kas izmests vientiešiem. Tā daži laimesti azarta spēlē uzjunda ilūziju, ka sistēma darbojas vis­caur mūsu labā. Kad pieci cilvēki grib panākt, lai es viņu vidū justos kā mājās vaļsirdīgu draugu pulkā, viņi dzēlīgi zobojas vai pat strīdas. «Nedomā, ka visi esam uz vienu roku! Vai tad neredzi, ka cits citu ne­ciešam?»

Dorotija atkal nemierīgi pagrozās gultā. Viņai laikam kļuvis auksti, jo viņa saritinās kamolā un sastingst. Pa pusatvērto logu plūst dzedrs gaiss, dvesdams jūras elpu. Svīst gaisma. Tukšajā, krēslainajā laukumā neona «globusi» izstaro rēnu mirdzumu. Kaut kur netālu vecs pulkstenis uzsit dažas taktis no visu seno stundeņu iemīļotās «Lielā Bena» melodijas, svinīgi pavēstīdams, ka atkal aizritējusi pusstunda.

Uzģērbju svārkus, pieeju pie gultas un ar vieglu dūn- vilnas segu apsedzu aizmigušo sievieti. Pēc tam izeju no istabas un klusiņām aizveru durvis.

Simpozijs rit parastā gaitā. Zinātniskie pazi­ņojumi un referātu tēzes jau pierakstītas pirms refe­rātu nolasīšanas. Starpbrīžos delegāti kongresa zālē fotografējas piemiņai. Arī kuluāros, dzerot kafiju, foto­grafējas piemiņai.

— Kafija nemaz nav labāka par referātiem, — Sei­murs noteic trešās dienas rītā, burzmā pie bāra pēkšņi uzgrūdies man virsū. — Vai nevēlaties kopā ar mani iedzert ko garšīgāku?