Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Lai skaidri izprastu viņu uzvešanos, ir vērts izdibi­nāt, no kādiem nodomiem un iepriekš saņemtām ziņām vadoties, viņi tā izturas. Pareizāk sakot, kas viņu acīs ir Mihails Kojevs — sociologs vai pavisam kas cits? Un ko viņi īsti grib no šā Mihaila Kojeva — padarīt viņu par savu domu biedru socioloģijā vai kādā cita nozarē?

Tam, cik neveikli, bet pacietīgi visi trīs piedāvā man savus niecīgos, kārdinošos labumus — stipendiju, hono­rārus un draudzību —, vajadzētu mani pārliecināt, ka viņi lielākoties ir vervēšanas cienītāji, vējgrābšļi, kas iedomājas, ka ir saskārušies ar tikpat vieglprātīgu tipu, kurš ar mieru izmantot viņam atvēlētās vērtības par velti. Gluži par baltu velti. Vismaz sākumā.

Sāda versija šķiet pilnīgi ticama. Tomēr jāpatur prātā, ka versijas, par kurām ienaidnieks vēlas mūs pārliecināt, vienmēr tiek atklātas tā, lai liktos neapšau­bāmi ticamas. Tātad arī te nepieciešama pārbaude. Praktiski tas nozīmē, ka man jāstrādā savs darbs ne­vis klaji, bet izgudrēm viltīgi un ka nedrīkstu atļauties tādu greznību kā steidzamas izrīcības.

Un pašlaik nekas cits arī neatliek. Atkal ir izveidoju­sies situācija, kura atgādina sviestmaizi, lai gan ne jau socioloģijas plāksnē. Slepeni vajātāji un jau pazīstami vervētāji no abām pusēm uz mani izdara tādu spie­dienu, ka gribot negribot man jāizturas tā, it kā es būtu šķiņķa šķēle, kas vienaldzīgi gaida, kad to apēdīs. Un nav nekādas jēgas — vismaz tagad — pretoties, iesaucoties: «Paga, jūs esat pārskatījušies — es neesmu šķiņķa šķēle!»

Aizvedu ar taksometru savu ceļasomu uz viesnīcu «Anglettere», kur nopriecājos vien, uzzinājis, ka ar Do- rotijas gādību man ierādīta brīnišķa istaba — no tās paveras skats uz jūras strēli Nihavnā. Pēc tam dodos otrā reisā — uz simpozija sēdi un tur kādu laiku pa­vadu savā novērotāja vietā, lai gan varu novērot vie­nīgi pretim sarindotas, radio austiņām vainagotas galvas ar sarmainiem vai sirmiem matiem vai galīgi plikas.

Dorotija nav atnākusi. Kad es ierodos, Higinss un Berijs sveicienam drūmi paloka galvu un ar visu sirdi nododas depresīvajai nodarbībai, ko mēdz saukt par slinkuma lāpīšanu. Kalsnis vairs neliekas zinis par savu dzirdes pastiprinātāju un gluži atklāti snauž, at­balstījies uz drauga pleca; resnis lāgu lāgiem lūko, lai gan neveiksmīgi, atliekt Higinsa ģindeni uz pretējo — manu pusi. Mēģinu kādu brītiņu sekot kārtējā oratora runai, kurā tiek skartas sarežģītas, koriģētas sakarības starp dažādiem sociāliem eksperimentiem. Taisnību sa­kot, cilvēks tribīnē lasa tik smagus, nesaprotamiem ter­miniem pieblīvētus teikumus, ka arī es varēm turu acis vaļā un tikai aiz pieklājības nosēžu pusstundu, tad dodos uz kuluāriem.

Halle gandrīz tukša — tas ir kaut kas neticams, zi­not, kādus referātus lasa zālē. Paņemu bārā tasi kafi­jas, iekārtojos uz tuvējā dīvāna un uzvelku dūmu. Pēc dažām minūtēm vēl kāds dezertieris šķērso marmora plātnēm klāto halles grīdu, izdara to, ko es, un pieme­tas uz dīvāna man blakus. Šis vīrs ir it kā pazīstams. Tas ir tas pats misters Seimurs ar skābo ģīmi, kurš vakar īsu, īsu brītiņu bija redzams banketā un dalījās ar mums sav6s iespaidos par sutoņu un smacīgo gaisu.

Seimurs man pasaka gaužām vēsi: «Sveiki!» — un es viņam atbildu tādā pašā noskaņā. Viņš aizdedzina ciga­reti, atstāj to iežmiegtu lūpu labajā kaktiņā un, turē­dams garā, viegli trīsošā rokā karotīti, maisa kafiju. Kā vēlāk nomanu, Seimurs ir no tiem smēķētājiem, kuriem netīk velti zaudēt laiku, noņemoties ar cigareti, un tā aizdegta, ielikta lūpās, kūp vienā laidā tik ilgi, līdz jāmet prom. Varbūt tieši tādēļ viņa sejas labā puse vienmēr ir sašķobījusies, it kā neapmierināta ar bargo likteni, ka tai nemitīgi jāsvēpst dūmos, bet kreisā gan­drīz ļauni priecājas savā vienaldzībā. Lai gan seja ir divdabīga, tomēr glīta, tik skarbiem vaibstiem, ka izska­tās vīrišķīga un arvien vēl labi saglabājusies. Tas ir mazliet salts un drūms skaistums: pelēkas, gurdi pie­miegtas acis, plānas, zobgalības pilnas lūpas,_ kastaņ- brūnu matu cers, kas bieži noslīd pār grumbām izva­goto pieri; un pat nav jāmin vēl taisnais romieša de­guns, kurā izpaužas nelokāms gribasspēks.

Seimurs vispirms izņem karotīti no kafijas, tad ciga­reti no lūpu kaktiņa un, iedzēris nelielu malku, pajautā:

— Vai jums apnika Parino referāts? Tas tik tiešām neciešams.

— Pašlaik man galva sāp vēl neciešamāk.

— Klausoties, cik muļķīgi viņš dižojas ar erudīciju, man arī sāka sāpēt galva, — blakussēdētājs piebalso, acīmredzot nesapratis, par kādām galvas sāpēm ru­nāju.

Atkal iežņaudzis cigareti lūpu labajā kaktiņā, viņš paklusi turpina:

— Tādiem kā jūs te ir visnepatīkamāk — tik garu ceļu esat mērojis, lai dzirdētu tik daudz nejēdzību…

— Domāju, ka tas attiecas tāpat uz jums — Amerika atrodas vēl tālāk.

— Nu, es apvienoju dienesta pienākumus ar atpūtu: Dānijā vasaru ir tīkami vēss laiks, un, lai nebūtu jāgar­laikojas, pa brītiņam strādāju — rakstu zinātnisku darbu. Šeit taču ir bibliotēka …

— Jā, jā, — es saku, — milzīga bagātība! Simt divdesmit pieci miljoni sējumu! Patiesībā es arī esmu ieradies šai zemē, lai pastrādātu.

— Ā-ā, tas jau kas cits, — Seimurs piekrīt un, atkal izņēmis cigareti no lūpām, iekampj otru malku kafijas.'

Tad izgrūž gandrīz bez jebkāda sakara ar mūsu aiz­sākto valodu:

— Neatceros, vai esmu jūs redzējis agrākajos kon­gresos.

— Vēl neesmu ticis tik tālu, lai piedalītos kongresos. Mani uz šejieni atsūtīja specializēties, un es tikai iz­mantoju izdevību …

— Jā, tas jau kas cits, — sarunu biedrs atkārto pir­mīt teikto un iesprauž cigareti lūpu kaktiņā.

Kamēr mēs tērzējam, no zāles iznāk vēl kāds dezer­tieris — šoreiz sieviete — un dodas pie bāra. Ja nemal­dos, šī dezertiere jau redzēta: tā ir tā pati dāma mel­najā tērpā un drūmajā omā, dāma, ar kuru runājās Dorotija vakar banketā. Viņa savukārt paņem tasi kafi­jas un nāk pie mums. Un arī tagad ir ģērbusies^melnā kostīmā, seja tik bēdīga, it kā viņa nestu rokās nevis tasi kafijas, bet mīļa un tuva cilvēka mirstīgās atliekas.

— Tā ir mana sekretāre — mis Greisa Martina, — Seimurs iepazīstina mani ar viņu.

Greisa Martina ierasti un salti sniedz man roku, tad vienaldzīgi paraugās uz svārku atlokam piestiprināto uzrakstiņu un saka neizteiksmīgā balsī:

— Bulgārija … Mister Seimur, jūs runājat ar ienaid­nieku?

— Kādēļ gan ne? — viņš nevērīgi atbild. — Man vairak patīk runāties ar interesantu ienaidnieku nekā ar kādu nelgu, kura nenozīmīgie spriedelējumi tikai kai­tina. Galu galā' svarīgākais vienmēr atklājas strīdā ar pretinieku.

Nekā vairs neteikusi, sekretāre apsēžas blakus šefam, aizsmēķē cigareti un sāk dzert kafiju, it kā galīgi aiz­mirsusi, ka mēs esam klāt. Viņa ir daudz jaunāka par Dorotiju,_ tomēr laikam nepārspēj žurnālisti varbūtējā sacensībā. Greisas Martinas izskats ir tikpat neizteik­smīgs, cik balss, un pagaidām es varu raksturot viņu vienīgi šādi: viņa ir pilnīgs pretstats Dorotijai. Nevis valdzinoši vaļsirdīga, bet noslēgta un vēsa. Nevis sie­višķīga, bet vīrišķīga, skarba, zēniski stūrainu augumu un asām kustībām. Nevis elegantā kleitā, bet kostīmā, kādus mēdz valkāt askētes. Acenes, melni mati, sakār­toti šinjonā kā vecmeitai, un melnas kurpes zemiem pa­pēžiem. Brrrl Paveroties uz viņu, pat tirpas pārskrien pār muguru.