Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Tie ir kompleksi, mānijas … Un, tieši iedziļinoties tajos, jūs gribot negribot sapratīsit, ka socioloģija ir līdzīga psiholoģijai — un tas arī viss!

Aktrise, kurai šāda necieņa un nevērība ir laupījusi pašpaļāvību, atkal sāk slīdēt dejas solī, bet šoreiz at- pakaļvirzienā, apstājas pie spoguļa un ritmiskas melo­dijas pavadījumā ierasti met nost pēdējās apģērba paliekas.

— Sociālos konfliktus nevar izskaidrot tikai ar kailu psiholoģiju, — iebilstu, vēlēdamies ne tik daudz strīdē­ties, cik atvairīt pār mani baisi sazvīrušos Higinsa ģin­deni.

Izrādās, ka šī replika tomēr ir taktiska kļūme. Ģinde­nis noliecas vēl zemāk un savā daiļrunības aizrautībā tik tikko neizdur ar pirkstu man aci.

— Vai jūs ta domājat? Paskatieties! — Viņš parāda uz savu dzirdes aparātu. — Kāds neliels trūkums — un man jau ir radies Vesels komplekss… Vēl kāds neliels trūkums, — šoreiz viņš pašauj pirkstu uz Berija pliko galvvidu, — un manam tuvākajam radies cits kom­plekss …

— Higins, liekas — reiz jums jau teicu… — resnis mēģina viņu apvaldīt, bet neveiksmīgi.

— Un iedomājieties vien, kādi kompleksi grauž šo pasauli, kurā trūkumu bez sava gala!…

Viņš uz mirkli apklust, kā dodams laiku, lai manās smadzenēs galīgi izkristalizētos priekšstats par minēto problēmu, tad iekampj lielu malku no glāzes un turpina:

— Nabadzība tikpat neatvairāmi izraisa kompleksus kā_ plikgalvība. — Berijs neapmierināts patriņājas krēslā. — Un bagātība? Un vara? Un patvaļa? Tie visi ir kompleksu avoti. Redzat, kur meklējams visu jūsu sociālo konfliktu cēlonis!

Kalsnis atkal gandrīz vai iedur ar savu baigo rādītāj­pirkstu man acī, un tas mani pamudina piesardzības labad lēnām pagriezt galvu uz deju laukumiņa pusi, lai gan tā rīkoties nav diez cik pieklājīgi. Pa šo laiku izģērbusies galīgi kaila, atstājusi vienīgi kurpes kājās, aktrise paņem no apteksnes garo līgavas plīvuru, uzliek galvā un sprauž pie matiem, svētlaimīgi smaidīdama. Milzīgais spogulis paver skatītājiem plašas iespējas aplūkot sievietes augumu vienlaikus no abām pusēm, un viņa pietiekami ilgi grozās ta priekšā, lai pat vis­izvēlīgākie un prasīgakie vērotāji pagūtu visu nopētīt, kā nākas. Galu galā, izdarījusi pēdējo tūri pati ap savu asi, «līgava» dodas uz neredzamo dievnamu, apteksne viņu pavada, pieturēdama plīvura malas, un zālē atskan orķestra beigu akordi un atturīgi publikas aplausi.

— Laulība … ir viens no daudzajiem mītiem… — nerimstas Higinss, atradis par vajadzīgu atkal parau­dzīties uz aktrisi, kad esmu no viņa nekautrīgi aiz­vērsies.

— Mister Higins, vai jūs reiz nebeigsit savus banā­los izteicienus, kuri mums jau apnikuši līdz kaklam? — ziņkāri vaicā Dorotija, kas līdz šim visu uzmanību veltījusi striptīzam.

— Vai tad atrakcija, ko veselas desmit minūtes esat vērojusi ar aizturētu elpu, ir oriģinālāka nekā manas koncepcijas? — kalsnis sper pretī, devīgi liedams vis­kiju gan mūsu glāzēs, gan uz sniegbaltā galdauta.

— Viņas atrakcija noteikti ir saistošāka nekā jūsējā.

— Varbūt jūs vēlētos, lai es ari izģērbjos kails?

— Nē, nē, neparko! — Dorotija iesaucas, šausmās izvaikstīdama seju.

— Pie kā tagad strādājat, mīļais Kojev? — atveldzē­jies ar krietnu malku viskija, Berijs atsāk pirmīt pār­traukto vienmuļo sarunu.

— Pie industriālās sabiedrības teorijas, — pasaku, ne acis nepamirkšķinājis, jo līdzīgi jautājumi jau sen paredzēti un apsvērti.

— Tieši tas varētu interesēt manu izdevēju! — Hi­ginss iejaucas valodā, nespēdams ne mirkli klusēt.

— Es rakstu kritisku darbu par minēto teoriju, — paskaidroju, lai atslābtu viņa degsme.

— Vienalga. Šī tēma ir ļoti interesanta, lai no kāda viedokļa to vērtējam. — Higinss cēlsirdīgi atmet ar roku, tik tikko neapgāzdams pudeli.

— Cik jūs saņemsit par šo darbu? — Berijs noprasa.

— Nevaru pateikt, pirms tas vēl nav pabeigts.

— Tomēr — kaut vai aptuveni…

— Atdodiet to man, un es jums droši apsolu, ka da­būsit vismaz divdesmit tūkstošus… — Higinss pavēsta arvien vēl tikpat cēlsirdīgi.

— Atkal tūkstoši, un atkal dolāri! — Dorotija īg­numā nopūšas. Un, pievērsdamās man, uzaicina:

— Labāk iesim padejosim!

Vai nu tāpēc, ka ir pirmdiena, vai arī tādēļ, ka cenas šai restorānā visai augstas, pie galdiņiem sēž maz ap­meklētāju un deju laukumiņā nav tik daudz pārīšu, lai nevarētu pat tāds viduvējs dejotājs kā es līkumot, kā patīk. īstenībā, ja kāds līkumo, tad tā ir dāma violetā kostīmā, es vienīgi sekoju viņai melodijas ritmā, pa- kļaudamies viņas untumiem. Šī taktika nav skaužama zināmās debijās: dažreiz ir prātīgāk nevis rauties at­pakaļ un parādīt, ka pamodušās kādas aizdomas, bet izlikties par pieklājīgu vientiesi un brītiņu peldēt pa straumi, lai orientētos jaunajos apstākļos un izprastu, kā tieši jādejo un kālab esmu ievilkts šai dejā.

Dorotija cieši piespiež kuplās krūtis man klāt, nebai­dīdamās, ka var saburzīt savu tualeti, un lielām acīm klaji raugās manī, neuztraukdamās, ka tās var paust kaut ko vairāk nekā vakara noskaņas pilnu maigumu.

— Mihails … Tas skan tāpat kā Maikls …

— Tāpēc, ka ir viens un tas pats vārds.

— Tiešām? Ak, cik daudz atmiņu man saistās ar šo vārdu!…

— Ceru, ka neesmu atsaucis jums atmiņā pirmo mī­lestību.

— Nē, bet vienu no pirmajām. Laiks tik ātri aizstei­dzas, atmiņas krājas un krājas… Es, Maikl, jau esmu gandrīz pusmūža gados.

— Ko nu mānāties!

— Ticat vai neticat — man pēc mēneša apritēs pilni trīsdesmit…

— Nevar būt. Es jums nedotu vairāk kā divdesmit piecus.

— Maikl, jūs esat šausmīgs glaimotājs. Man neprā­tīgi patīk klausīties šādos glaimotājos!

Izzūd ēna, kas mirkli klāja Dorotijas seju, kamēr runājām par straujo gadu ritumu, un viņa atkal izska­tās sapņaini maiga un raugās manī lielām acīm ar pie­redzējušas sievietes valdzinošo vaļsirdību. Šķiet, šobrīd pirmoreiz ievēroju, ka viņas acis patiesi ir burvīgas, tumšas un viltīgi dziļas un viņa visa arvien vēl glīta. Varbūt pat tieši tagad Dorotija ir pašā sava skaistuma plauksmē, bet sievietes parasti aptumšo šo plauksmi, tirdīdamas sevi ar domām par to, kas viņas nenovēr­šami gaida nākamībā.

Ar prieku uztveru melodijas beigas, jo šī bezmērķīgā stumdīšanās šurpu turpu nepagalam nav viena no ma­nām mīļākajām nodarbībām. Taču dāmā violetā, noģi­duši manu slepeno nodomu dezertēt, sakampj mani aiz labās rokas ar savu labi kopto, balto plaukstu un tur tik ilgi, līdz orķestris sāk spēlēt nākamo deju — tvistu vai kaut ko tam līdzīgu.

— Es neprotu dejot tvistu, — klusām saku.

— Tas nekas. Dejojiet, kā vien tīk. Maikl, te kopā ar jums es pa īstam atpūšos.

— Nezinu, vai vel kur var tik labi atpūsties kā ērtā atzveltnī.

— Jā, bet tikai tad, ja blakus nav dārgā mistera Higinsa.

Citi pāri mums apkārt palaiž rokas vaļā un ākstīda­mies ļogās un gorās viens otram pretim, turpretī mēs abi — Dorotija un es — joprojām griežamies dejā, cieši apķērušies, un dāma violetā tik neatlaidīgi, pētīgi manī

veras ar savām tumšajām, dziļajām acīm, ka es nevil­šus nobīstos, vai tik nenoslīkšu tajās, un pavēršu ska­tienu uz sienām, uz kurām fosforescējošām krāsām uz­gleznotas kailas sievietes.

— Man gaužām patīk ceļot… — Dorotija saka tīk­smē, melodiskā balsī. — Ierasties svešās, jaukās vietās un aizbraukt prom, pirms tās vēl nav apnikušas.