Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Un, pieliekdamies ar savu dzirdes aparātu man tu­vāk, kā grasīdamies klausīties manī, iejautājas:

— Mister Kojev, vai jums arī labāk patīk novērot nekā būt novērotam?

— Protams, — nešaubīdamies atbildu. — It īpaši tad, ja novērotāji ir tādi kā jūs.

— Kāpēc?* Kas tad jums nav pa prātam mūsu novē­rošanas sistēmā? — Higinss noprasa, un viņa plānās, kā no kaula iztēstās lūpas sastingst nevainīgā smaidā.

— Jūs pārmērīgi piesienaties.

— Ne jau visiem, mīļais, ne jau visiem, — Berijs lab­sirdīgi, slinki nomurmina. — Bet, kad mūsu ignorance ir aizdarota ar bagātīgu devu maniakalitātes …

— .Cilvēki taču saplūst šādos simpozij-os tālab vien, lai parādītu savu maniakalitāti un pamielotos uz mājas­tēvu rēķina … — Dorotija viņu pārtrauc.

— Vai mums arī galu galā nebūtu laiks ieturēties? — Berijs pavaicā.

— Jā, jā, iesim pie gaidai — Higinss labprāt ir ar mieru.

— Tikai ne pie šī, mīļo profesor, — Dorotija iebilst. — Un ne šajā zālē. Zinu, ka esat taupīgs, tomēr nepa­visam nav veselīgi ēst, stāvot kājās kā zirgam, un vēl jūsu vecumā.

— Ko jūs teicāt? Lai mēs ejam kur citur? — jautā Higinss, kas acīmredzot veikli izmanto dzirdes trū­kumu, kad jāmeklē kāds glābiņš.

Sai mirklī mūsu sabiedrībai klusi tuvojas vīrietis vidējos gados, iesirmiem matiem un mazliet sadrūmušu ģīmi.

— A-ā, Viljams! — Dorotija iesaucas, pasmaidīdama drusciņ pārspīlētā laipnībā. — Esiet pazīstami: misters Kojevs, misters Seimurs.

Gandrīz nepalūkodamies uz mani, Seimurs atturīgi paloka galvu, paslien augšup taisno, kā kaltin izkalto degunu un nopurpina ar derdzīguma pieskaņu:

— Cik te ir smacīgi, vai ne? Un vēl dveš pelējuma un sviedru smaka!

Tad lēnītēm dodas uz izeju.

Jāatzīst — ja misters Higinss tiešām ir taupīgs, Do­rotija nedod viņam ne mazākās iespējas likt lietā šo talantu..Aiz tā iegansta, ka «labais profesors» nesen ir publicējis kārtējo darbu, Dorotija ieceļ viņu par nama­tēvu gaidāmajās dzīrēs un velk mūs uz kādu luksus- restorānu, kas atrodas līdzās Pilsētas laukumam — «tepat, pavisam tuvu».

Misters Higinss sākumā mēģina aplinkus ieminēties, ka «tepat, pavisam tuvu», esot vēl pāris duču lētāku vīnūžu, bet, atskārtis, ka pretoties ir veltīgi, krietni sa­ņemas, lai stoiski nestu savu krustu līdz galam. Kamēr dāma violetā cieši, saspringti pēta pievilcīgo ēdienkarti, ieteikdama mums pasūtīt visdārgākos ēdienus un vecā­kos vīnus, kalsnis pagūst gandrīz apslēpt nelāgo omu un brīžiem pat izmet: «Kādēļ gan ne, mīlulīt?» — vai: «Bez šaubām, mans bērns!»

Starp citu, misters Higinss — kā vairums labu dzē­rienu cienītāju — drīz vien noslīcina sīkstulību trīsdes­mitajos gados darinātā, baltā, pamatīgi atdzesētā

Burgundas vīnā. Un, kad pēc stundām divām «mīļais bērns» ierosina, lai mēs visi pārejam uz kādu jautrāku iestādījumu, kas nejauši tāpat atrodas «tepat, pavisam tuvu», «Ģindenis» uzņem šo priekšlikumu kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.

Un, lūk, mēs sēžam «Valensijas» sarkanīgajā pa­krēslā pie galda netālu no orķestra, un mums visiem ir tik gaišs noskaņojums, ka to nespēj aptumšot pat bries­mīgie džeza kaucieni. Tomēr savās prasībās stingrais misters Higinss nenociešas neizgrūdis:

— Vienīgais, ko es šādās reizēs nožēloju, ir tas, ka neesmu kurls vēl ar otru ausi.

— Nebēdājieties, pēc pusstundas arī tas var notikt, —< Dorotija viņu mierina.

— Cerēsim. — Profesors optimistiski pamāj. — Re­dzat, manu mīlulīt, šai pasaulē, kur bez mehānikas trokšņiem dzirdamas lielākoties tīrās blēņas, kurlums ir nevis defekts, bet privilēģija.

— Tātad jūs paliksit šeit pēc kongresa? — saklausu man blakus gurdi murkšķinām Beriju, kas turpina res-

_ torānā aizsākto sarunu, tuvāk iepazīdamies ar mani.

— Jā. Gribu pastrādāt Karaliskajā bibliotēkā. Stāsta — tajā esot pāri par simt divdesmit pieciem mil­joniem sējumu.

Lai gan Higinss ir kurls, tomēr uztver manus vārdus un pasteidzas ieteikt:

— Kālab jums vajadzīgi šie simt un vēl cik tur mil­joni sējumu? Tas man atgādina kādu paziņu — pulk­steņu kolekcionāru. Viņam bija vairāk nekā simt pulk­steņu, bet viņš allaž 'nokavēja darbu, jo pat rokas pulkstenis, ko nēsāja, nerādīja pareizu laiku. Labāk atbrauciet pie manis uz Savienotajām Valstīm, es jūs ievedīšu socioloģijas zinātnei specializētā bibliotēkā; lai gan tajā nav tik daudz miljonu sējumu, tā ir vērtī­gāka nekā šī ar savām medicīnas rokasgrāmatām un septiņpadsmitā gadsimta pavāru grāmatām.

— Tas ir tiesa. — Berijs paloka sviedriem noraso­jušo, spīdīgo galvu. — Kojev, jums, lai tur lūst vai plīst, jāiepazīstas ar Higinsa institūta bibliotēkul

— Ar prieku iepazīšos. Līdzko brauciens uz Savieno­tajām Valstīm izmaksās lētāk…

— Brauciens nav liela problēma. Mēs jums izgādā­sim kādu stipendiju, — resnis ar pilnīgajām lūpām nobuldurē.

— Un sākumā maksāsim tūkstoš dolāru katru nedēļu, ja būsit praksē manā institūtā, — piebalso Ģindenis, kas šovakar kļuvis pagalam jūtelīgs.

—_AJk, mani mīļie tautieši! — Dorotija iemetas starpā, ar pūlēm apspiezdama žāvas. — Lai vai par ko aizsāk valodas, vienmēr nonāk līdz dolāriem.

Pēkšņi saruna pārtrūkst, jo orķestris nograuj brīdi­nošus akordus un deju laukumiņā ierodas jauna sie­viete vienkārša, pelēkā kostīmā. Viņu pavada apteksne vēl vienkāršākā tērpā, ja tā var nosaukt caurspīdīgās zeķes, maza izmēra virsvalciņu un mežģīņu cepurīti. Apteksne velk uz ritenīšiem uzstatītu milzīgu spoguli zelta ietvarā, aptur to savas pavēlnieces priekšā un iz­ņem gaisīgu līgavas plīvuru; orķestris visu laiku spēlē kāzu maršu, ko bagātīgi papildina aizkustinošas zvanu skaņas. Redzams, ka sieviete pelēkajā kostīmā gatavo­jas laulību rituālam, tāpēc grasās ietērpties līgavas rota, bet vispirms viņai jānovelk drēbes. Tā no jauna sakas mūžsenais priekšnesums.

Sitamie instrumenti negaidot sāk rībēt tik spēcīgi, ka Higinss satrūkstas, paraugās uz deju laukumiņu un nicīgi uzgriež «līgavai» muguru.

— Divdesmit gadsimtos cilvēce nav spējusi izdomāt neko vairāk intriģējošu kā izģērbšanos… — viņš no­purpina.

— Te uzmanību pelna nevis izģērbšanās, bet gan sie­viete, kas izģērbjas, — Dorotija paskaidro. — Sai ma­zulītei ir diezgan izskatīgs augums.

— Un kas par to? Kad būsit manā vecumā, sapratī­sit, ka šādām parādībām nav nozīmes. Sī pasaule nav ne fizkultūras zāle, ne kosmētikas salons, un ļaudis netiek dalīti, ņemot verā viņu fiziskos dotumus. Tā, teiksim, jums, dārgais Berij, ir galīgi pliks galvvidus, bet, manuprāt, tas jūs it nemaz netraucē rakstīt grā­matas …

— Jūs, Higins, esat kurls, bet es necenšos jums to atgādināt bez mitas, — resnis aizrāda drusciņ aiz­skarts.

— Nu re nu, atkal savi kompleksi! — kalsnis iesau­cas, nepatikā novēzdams ar garo, kaulaino roku. — Šī cilvēce visa it kā saausta no kompleksiem.

Kā vairums cilvēku ar pavāju dzirdi — profesors runā skaļāk, nekā pieklājas, droši vien domādams, ka visi klātesošie arī ir kurli. Un, tā kā mēs tukšojam jau otro viskija pudeli, Higinss triec pilnā balsī, kā teik­dams runu simpozija tribīnē. Aktrise, kas jau novilkusi jaciņu un svārkus, paveras neapmierināta uz klaigulīgo apmeklētāju, taču skatiens atduras pret viņai vienal­dzībā uzgriezto muguru. Viņa veikli norauj melno mežģīņu kombinē un vieglā dejas solī pienāk mums klāt, nostājas Higinsa priekšā, glāstoši pārlaiž plaukstu pār viņa īso, sirmo matu ceru un negaidot uzspiež ilgu, kvēlu skūpstu uz dzeltūksnējās, kaulainās pieres. Kailā sieviete laikam ir cerējusi, ka savaldzinās vai samulsi­nās skaļo balamuti, bet ir gaužām maldījusies. Higinss tikai tēvišķīgi papliķē viņai pa sēžamvietu un, pievērs­damies man, atkal klāsta savas domas arvien vēl tikpat skaļi: