Bogomils Rainovs: BEZGALA GARLAICĪBA

Manu draugu nogalināja, jo viņš bija mēģinājis no­pirkt svarīgas ziņas tāpat kā Todorovs. Un tam tipam, ar kuru Ļubo bija vienojies, nevarēja ticēt tāpat kā Sokolovam. Tiesa, Ļubo rīkojās nevis saskaņā ar norā­dījumu, bet uz savu galvu. Turklāt viņš bija pavisam citāds nekā Todorovs. Es gribētu teikt — ja uz Venē­cijas—Mestres šosejas būtu gājis bojā nevis Ļubo, bet Todorovs, nez vai es to pārdzīvotu tik sāpīgi.

Venēcija. Atkal uz perona ļaužu burzma. Atkal vīri apskaujas ar sievām, vecāki — ar bērniem, citi — ar attālākiem radiem. Man ir pusstunda brīva, kurā es varētu paklaiņot pa pilsētu un atcerēties senus notiku­mus. Taču atceres nav mana vājība, un, ja es visu gla­bātu atmiņā, man galva vai pušu plīstu. Tādēļ labāk pavadu laiku stacijas bufetē, noņemdamies ar kaut ko reālāku — ar alus kausu un šķiņķa šķēli.

Ap pulksten pieciem vilciens lēnām, piesardzīgi iebrauc Milānas stacijā — milzīgā dzelzs un stikla telpā. Pirmais ceļa posms ir galā. Te man jāizkāpj un jāgaida nakts vilciens, kas atiet uz Kopenhāgenu.

Atstājis ceļasomu bagāžas glabātavā, dodos uz pil­sētu, lai mazliet izlocītu kājas. Cik aplami esmu rīko­jies: lai gan tagad ir vēla pēcpusdiena, ielās joprojām pieturas neciešama tveice. Vakariņot pārlieku agri,

Milānas katedrāle mani neaizrauj, jaunākie sieviešu apavu modeļi — vēl jo mazāk. Tādēļ atstāju tirdzniecības ielas un vietas, kas valdzina tūristus, iegriežos kafej­nīcā netālu no stacijas un tur vienatnē trīs stundas izklaidīgi vēroju sarežģītās suteneru attieksmes ar prostitūtām. Kad pētīt mīlestības tumšo pusi jau apni­cis, pārvietojos uz tuvējo restorānu, lai nosistu vēl stundu ar pieticīgām uzkodām un puspudeli vīna.

Tuvojas pusnakts, kad atgriežos stacijā. Izņemu ba­gāžu un dodos pa peronu uz savu vagonu. Milzīgā, gaiši apgaismotā telpa tagad ir daudz klusāka. Nogu­rušie pasažieri snauž uz soliņiem, nolikuši sev blakus ceļasomas, vai samiegojušies drūzmējas pie veikaliņiem, kuros pārdod suvenīrus, sviestmaizes vai detektīvromā­nus. Konduktors, kas dirn savā postenī pie vagona, pa­ņem manu biļeti un, zagšus vērīgi noskatījies manī, pa­met ar galvu palīgam, lai ienes vilcienā bagāžu. Sekoju nesējam pa pēdām, samaksāju, cik pienākas, par neva­jadzīgo pakalpojumu un nostājos gaitenī pie loga. Te perons ir gandrīz tukšs, vienīgi manāms konduktors, divi iepretim uz soliņa nosēdušies paveci pasažieri un kāds svešinieks, kas gausiem soļiem nāk šurp no sta­cijas.

Pavirši pārlaizdams skatienu vagoniem, svešais pie­nāk tik tuvu, ka es attopu — šis vīrs ir it kā pazīs­tams.

— Ak tu viens, šito pārsteigumu! — ieraudzījis mani, viņš paklusām draudzīgi iesaucas un apstājas pie loga. — Neparko necerēju, ka tevi satikšu.

— Gadās reizēm arī tā, — tikpat klusi atbildu un paspiežu svešajam roku, arvien vēl nespēdams aptvert, kas īsti man to ir pasniedzis.

Nezinu, vai tautietis mani pazīst labāk nekā es viņu. Taču mēs aiz pieklājības apmaināmies ar dažām tuk­šām frāzēm — «Nu, kā klājas?», «Kas jauns?», «Cik karsts laiks, vai ne?» — tad atkal paspiežam viens ot­ram roku un mans mīklainais pazina iet savu ceļu tālāk.

Vilciens sāk braukt. Iegājis kupejā, aizslēdzu durvis un atplēšu plaukstu. Izlīdzinu čaulīšu papīru, ko sve­šais saviļātu mazā bumbiņā ir iespiedis man saujā, at­vadoties sarokodamies ar mani. Papīriņā sīkiem burtiem ierakstīts:

«Sokolovs ir noslepkavots ar nazi. Šorīt par to ziņots dāņu presē. Līķis atrasts Redbijas—Kopenhāgenas šo- ejas malā. Sīkāk nekas nav zināms.»

Sis jaunums pārvelk krustu pusei no mana uzde­vuma. Dažs varbūt spriestu tā: ja būtu nogalināts arī Todorovs, viss uzdevums galīgi atkristu. Nepavisam ne. Atkristu vienīgi ta pašreizējie noteikumi. Bet atbilde šā vai ta noteikti būtu jāatrod.

Nolaižu loga aizkaru, uzģērbju darba tērpu — pižamu un apgulstos ta, lai visspraigāk risinātos domas, - līmeniski. Rībēdams un svelpdams vilciens joņo nakts tumsā pa miermīlīgās vecās Eiropas klaju­miem un droši vien šobrīd jau nokļuvis kaut kur vidū starp Venēcijas—Mestres šoseju un maģistrāli Red- bija Kopenhāgena. Par laimi, šai civilizētajā pasaulē no šosejām ātri novāc nejauši atrastus līķus.

— Vai visas vietas aizņemtas? — šoferis jau sesto reizi jautā lauzītā angļu valodā, kad, izgājis no viesnīcas, tuvojos taksometram.

- Aizņemtas gan, — sesto reizi atbildu un iesēžos mašīnā.

Viņš ieslēdz pirmo ātrumu, pagriež stūri pa kreisi un gaida izdevīgu brīdi, kad varēs iespraukties bulvārī starp biezā plūsmā ripojošiem automobiļiem.

No milzums iespējamam grūtībām šī ir vienīgā, ko neesmu paredzējis. Esmu ieradies Kopenhāgenā, kad te no visas pasaules saplūduši ne vien sociologi, bet arī tnristi, tāpēc viesnīcas ir pārpildītas.

Pabraucis melni:, trīssimt, šoferis nogriežas pa kreisi un aptur mašīnu pie viesnīcas «Regīna». Taču tajā nav brīvu vietu, Tapat man ļieveicas «Astorijā», «Minervā», «Kanzasā», «Nordlandē» un vēl daudzās citās viesnīcās.

— Tālāk atkal būs tas pats, — šoferis mani brīdina, kad esam mērojuši no viena gala līdz otram garo Rie- tumtilta ielu un citas ieliņas tās apkārtnē. — Varbūt jums vajadzētu izmēģināt laimi dārgākās viesnīcās?

— Labi, izmēģināsim laimi dārgākās, — negribīgi novelku.

Bet tas nozīmē, ka būs jāizšķiež lieka nauda un, gal­venais, jāgroza pieņemtā darbības programma. Vien­kārši zinātniskie darbinieki neapmetas dārgās vies­nīcās.

Šoferis sāk vadīt mašīnu pretējā virzienā, lai mēs atstātu tūristiem piedienīgā mērenā komforta pasauli un dotos uz luksusa virsotnēm. Taču izrādās, ka arī luksusa virsotnes ir biezi apdzīvotas. Un, kad esmu krustām šķērsām veltīgi izstaigājis plašās «Merkurija», «Dānijas», «Royal» un «Anglettere» halles, apstājamies pie kādas mazāk pievilcīgas fasādes ar neona izkārtni «Excelsior».

— Ir viena istabiņa, — man par neizsakāmu pār­steigumu, atbild kalpotājs, kas sēž aiz lodziņa. — Bet nevaru galvot, vai drīkstēsit palikt ilgāk par divām dienām.

Pēc minūtēm piecām jau atrodos kārotajā istabā aug­šējā stāvā, pārlaižu acis tās iekārtai, pārliecinādamies, ka tā daļēji atbilst augstajai cenai, nometu žaketi uz krēsla un atveru logu, lai drusciņ paelpotu Dānijas vakara gaisu.

Tagad ir deviņi, bet laukā arvien vēl gandrīz pavi­sam gaišs un iepretim pelēcīgajām debesīm dīvaini zaigo zaļas neona gaismas reklāmas un nozaļojuši vara kupoli un jumti. Zaļā krāsa dāņiem laikam ir vismī­ļākā. Jau pa vilciena logu esmu redzējis, cik zaļa ir šī zeme ar bezgalīgajiem līdzenumiem, kur griezdamās aug lekna zāle un te pudurkšņiem ap kādu fermu, te atstatus garās verdzēs slienas tumši, smaragdzaļi koki, ko burnī valgā, dzestrā vēja varenās brāzmas; to skaņā, dzilgā šalkoņa ir it kā līdzenuma elpa. Zaļums ievie­sies arī te, pilsētas labirintos ar sarkaniem kārniņu jum­tiem: ēnainās parku alejās, bulvāru apstādījumos, efe­jām rotātās sienās, vara kupolos un pat gaišzaļajā stikla paralēlepipēdā — aviācijas sabiedrības «SAS» debesskrāpī.

Vispār zaļajā krāsā jaušas svaigums, skaidrība un spirgtums, tā svētīgi atpūtina acis, kā apgalvo ārsti. Bet, kamēr raugos pa atvērto logu pilsētas panorāmā, šīs krāsas burvīgās savdabības tomēr vismazāk nodar­bina manu prātu. Neparedzētajām grūtībām, ar kurām esmu sadūries, meklējot viesnīcās vietu, ir pievienoju­šās vēl kādas — gandrīz negaidītas, lai gan iepriekš paredzētas, — mani izseko. Un izsekošana sākta jau stacijā, tad turpināta, man braucot ar taksometru, un vēlāk — viesnīcas «Excelsior» vestibilā, kur reģistrējo- iies izpildīju nepieciešamās formalitātes.