Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Cik bīstams ir mans pašreizējais uzdevums, to varēs noteikt uz vietas. Par grūtībām jāsaka — tās jau tagad ir viegli atjaušamas. Dažas no tām ir pavisam skaidras. Tās izriet no uzdevuma noteikumiem," kas nav gluži pil­nīgi, lai garantētu pareizu atrisinājumu. Ja līdzīgu uz­devumu dotu matemātiķim vai elektronu skaitļojamai mašīnai, tie abi atteiktos to risināt. Bet es neesmu ne matemātiķis, ne elektronu mašīna, tāpēc man būs jādar­bojas, balstoties uz gaužām skopiem datiem, kuri ir manā rīcībā. Un nu apskatīsim tos!

Dimitars Todorovs, četrdesmit piecus gadus vecs, pre­cējies. Mūsu tirdzniecības apvienības direktora viet­nieks. Bieži braucis uz rietumiem, lai noslēgtu dažādus darījumus. Nevainojams darbinieks. Reizēm izdarījis sīkus pakalpojumus arī mūsu izlūkdienestam. Savā pē­dējā ceļojumā uz Minheni Todorovs saticies ar Ivanu Sokolovu, kas kādreiz bijis viņa skolas biedrs, vēlāk kļuvis par augstu vīru reakcionārajā emigrācijā VFR. Sokolovs piedāvājies sagādāt Todorovam svarīgas ziņas par emigrantu centra iecerēto graujošo darbību, vēlē­damies saņemt par to simts tūkstošus dolāru skaidrā naudā. Todorovs atbildējis, ka šādi darījumi esot ārpus viņa specialitātes, toties apsolījis, ka, pārbraucis dzim­tenē, to paziņošot tur, kur nākas. Pēc tam viņi abi no­runājuši atkal sazināties un izšķīrušies.

Pārradies Sofijā, Todorovs atklājis vienīgi nupat mi­nēto notikumu un vēl dažus sīkumus, ko esmu cieši iegaumējis:

«… Atstāju viesnīcu, lai dotos vakariņās, un, iedams garām pie ietves piedzītam automobilim, izdzirdu, ka mani kāds sauc: «Mitko!» Es pārsteigts apstājos un pat mazlietiņ samulsu, sazīmējis mašīnā pie stūres Soko- lovu, jo zināju, ka viņš ir viens no emigrācijas šefiem. Viņš teica: «Nebaidies^ man jāpastāsta tev kaut kas ļoti svarīgs,» — un aicināja mani, lai apsēžos automobilī viņam blakus. Nobraucis dažus simtus metru, viņš atkal apturēja mašīnu klusā ieliņā, kur mums notika ilga saruna…

Visu laiku man likās, ka Sokolovs dreb par savu dzī­vību. Viņš divreiz mani brīdināja, lai es, atgriezies So­fija, pavēstītu par viņa ierosinājumu tikai mutvārdos. Un turklāt pasacīja: ja mūsējie šo piedāvājumu pieņem­šot, viņš gribot nodot ziņas un dabūt par tām naudu nevis VFR, bet kādā citā rietumu zemē. Viņš lūdza, lai par tikšanās laiku un vietu viņam atrakstot vēstulē, ko it kā sūtītu viņa brālis no Sofijas uz Minheni — «Pēc pieprasījuma». Vēstulē aiz kāda iegansta jāminot pil­sēta, kurā es ieradīšoties, un skaitlis, no kura atņemot pieci iznākšot tikšanās datums. Un mums vajagot sa- stapties tieši šajā datumā pulksten deviņos vakarā sta­cijas bufetē.

SoKolovs teica, ka ziņas, kuras viņš piedāvājot, esot ārkārtīgi svarīgas un atklāšot ne vien atsevišķus graujosšas darbības plānus, bet arī visu naidpilnā emi­grantu centra diversijas stratēģiju uz ilgāku laika posmu. «Ja mani drauģeļi uzodīs, kādu preci grasos jums pārdot, man būs vakars!» Viņš to apgalvoja divas reizes. Kad pajautāju, kādēļ tad viņš uzņemas šādu risku, Sokolovs atbildēja, ka te viņam vairs neesot ne­kādu perspektīvu un viņš vēloties mainīt klimatu…»

Tālākajā Todorova izklāstā ietveras arī daži viņa paša spriedumi par šo gadījumu, teiksim — tas viss neesot nekāds provokācijas mēģinājums vai viltīgs triks, Sokolova priekšlikums izklausījies patiess, un vēl citi līdzīgi pieņēmumi, kam nav ne mazākās nozīmes, jo tos izteicis tāds diletants kā Todorovs.

Otrais elements uzdevuma noteikumos ir Ivans Soko­lovs, četrdesmit sešus gadus vecs, šķirtenis, VFR pilso­nis, aizbēdzis no Bulgārijas tūkstoš deviņi simti četr­desmit ceturtajā gadā, kad vācieši atkāpās. Centrā esošie dati apstiprina, ka līdz tūkstoš deviņi simti seš­desmit astotā gada augusta notikumiem Cehoslovakijā Sokolovs bijis viens no galvenajiem politiskajiem naidīgo emigrantu vadītājiem. Taču augusta notikumu laikā viņu atlaida no darba un pārcēla zemākā amatā — darbā emigrantu radio. Sokolovu pazemināja viņa vājās operativitātes dēļ sarežģītajā situācijā, kāda tolaik bija izveidojusies, bet īstais iemesls meklējams atsevišķu emigrantu nogrupējumu savstarpējā cīņā par varu.

Ievācis vēl dažas nepieciešamas izziņas, Centrs seci­nāja: pirmkārt, Sokolovs, nesamierinādamies ar paze­mināšanu amatā vai baiļodamies, ka turpmāk notikumi var risināties viņam nelabvēlīgi, tiešām nolēmis atstāt VFR; otrkārt, ievērojot Sokolova plašos sakarus, pilnīgi iespējams, ka viņam ir vērtīgas slepenas ziņas, ko viņš vēlas pārdot, lai nodrošinātu sev mierīgu dzīvi jaunajā vietā; treškārt, Todorovam vajag atkal sazināties ar viņu un iegūt šīs ziņas.

Nosprieda, ka tas viss jānokārto Kopenhāgenā. Dā­nija ir piemērota gan Sokolovam, jo tā robežojas ar VFR, gan Todorovam, kam tik un tā jābrauc uz šo zemi, lai iepirktu preces. Tās iekļautas to materiālu sa­rakstā, kurus valstīm — NATO loceklēm — nav tiesību eksportēt uz sociālistisko nometni. Tādēļ preces vis­pirms nosūtīs no Dānijas uz Austriju un no turienes pārvedīs uz Bulgāriju. Naudu iepriekš iemaksās Todo­rovs, uz kura vārda Kopenhāgenā tiks pārskaitīti trīs­simt tūkstoši dolāru. Sai summai pievienoja vēl simt tūkstošus dolāru, un Todorovs saņēma rīkojumu vien­laikus noslēgt divus darījumus.

Tālāk uzdevuma noteikumi vairs nav skaidri, vienīgi ir izdibināts, ka Todorovs pirms kāda mēneša tiešām ieradies Kopenhāgenā un, spriežot pēc mūsu datiem, tur ap to laiku uzturējies arī Sokolovs. Todorovs pie­prasījis mūsu tirdzniecības pārstāvniecībā tikšanos ar attiecīgo firmu. Kā redzams izziņā, no bankas jau bi­juši izņemti četri simti tūkstošu dolāru. Todorovs sastapies ar Sokolovu stacijā — to apliecina trešais, kas drošībās dēļ tika aizsūtīts uz šo pilsētu, bet Todo­rovam par to nebija ne jausmas. Un tālāk — viss tumsā tīts!

Tumsā tīts tādēļ, ka abi vienīgie zināmie uzdevuma lielumi kļūst nezināmi: gan Sokolovs, gan Todorovs ir pazuduši bez pēdām kaut kur Kopenhāgenā vai citur. Noslēdzis darījumu ar dāņu firmu, mūsu komersants vairs nav ieradies ne tirdzniecības pārstāvniecībā, ne viesnīcā. Sokolovs arī nav atgriezies viesnīcā, kā ap­galvo cilvēks, kuram bija uzticēts viņu novērot… Vis­pār neapstrīdamie dati izsīkst, dodot vietu apšaubā­miem minējumiem.

Visvieglāk ir pieņemt, ka Todorovs gluži vienkārši laidies lapās, aiznesdams sev līdzi ceļasomā Sokolovam paredzēto summu. Bet tieši tas, ka Todorova personiskā kontā bija ieskaitīta tik liela- summa — kaut kas tāds pieļaujams tikai ārkārtējos gadījumos —, liecina, ka viņš nav no tiem, kuri labprāt izdara nodevību naudas dēļ.

Cita varbūtība: Sokolovs aizvilināja Todorovu uz «drošu stūrīti», lai atdotu viņam ziņas, un tur viņu dabūjis pie malas. Ņemot vērā emigranta dabu, viņš spējīgs uz šādu neģēlību, un tas, ka Todorovs ir viņa bērnības draugs, nav bijis nekāds šķērslis, lai nospiestu gaili. Taču Sokolovs ir tik gudrs, ka nez vai būs ris­kējis noziegties, kad varēja saņemt naudu parastā ceļā. Hipotēze par noziegumu liktos ticamāka, ja Sokolovs nebulu varējis saņemt naudu parastā ceļā solīto ziņu trūkuma def. Tomēr, sīki izvērtējot visu, šis variants šķiet gaužām maz ticams. Ja emigrantam būtu trūcis īstu ziņu, viņš noteikti būtu safabricējis un iesmērējis viltotas, nevis aptraipījis rokas ar asinīm.

Un vēl trešā varbūtība: emigranti, kas dzīvo VFR, ir uzoduši par gatavoto darījumu un nolēmuši tajā iejauk­ties. Šim pieņēmumam var būt daudz vairāk samērā neapšaubāmu variantu: a) Sokolova kolēģi iepriekš iedzinuši viņu sprukās un piespieduši, lai ievilina To- dorovu lamatās; b) Sokolovs un Todorovs ir izsekoti un notverti darījuma brīdī, pēc tam nogādāti nezināmā vietā, kas atrodas Kopenhāgenā vai citur Dānijā, bet nav izslēgts, ka viņi abi ir aizvesti uz VFR, lai gan šādu operāciju veikt ir pārāk grūti; c) Sokolovs aiz­raidīts uz viņpasauli, Todorovu apstrādā, lai izvilktu no viņa nepieciešamo informāciju; d) ja Sokolovs ir nodevis Todorovu, viņš palicis starp dzīvajiem, Todo­rovs nolaists no kājas; e) beigu beigās — gluži iespē­jams, ka abi noslepkavoti.