Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Pamostos biezā priežu silā. Kādu brīdi pat liekas — man nav ļāvuši ilgāk atpūsties jūrmalā tikai tādēļ, lai es vēl pataptu padzīvot kalnos. It kā to būtu parakstī­juši ārsti, kas mīļuprāt dod labus padomus, jo tas vi­ņiem ir tīrais nieks: «Divdesmit dienas pavadīsit pie jūras, vēlāk aizbrauksit kalnos.»

Pamazām atžilbstu pietiekami, lai saprastu, ka nebūt neesmu Rilas klosterī. Rībēdams vienmērīgā rakstā, vil­ciens ieslīd starp kalnu nogāzēm, un gar guļamkupejas logu zib Slovēnijas priežu sili. Kaut gan neesmu kūrortā, tomēr ir jauki pamosties tik agrā rīta stundā un raudzīties, kā apkārt pa vagona sienām šaudās, iz­gaist un atkal uzplaiksni zaļas mežu ēnas un trīsstū- raini, zeltaini saules vizuļi.

Uz ātru roku ieturu brokastis, iedzerdams tasi ter­mosā atdzisušas kafijas un izsmēķēdams cigareti, tad saku skūt bārdu. Skūšanās visumā ir nepatīkams darbs un, kad tas jādara zvalstīgā vagonā, prasa gan pacie­tību, gan akrobātisku veiklību. Par laimi, šorīt notikumi risinās mana labā. Neesmu vēl paspējis pa īstam iezie­pēties, kad vilciens apstājas. Tukšs perons un uzraksts «Postoina» — ta ir robeža. Kamēr arvien vēl ierasti krašļojos ar ziepju putām, kāds skaļi pieklauvē pie dur­vīm un, pirms pasaku: «Nāciet iekšā!» — tās atver tik strauji, tik nekautrīgi, kā mēdz rīkoties robežsargi visos kontinentos.

Ienāk vīrs formas tērpā, paņem manu pasi, izlasa vārdus Mihails Kojevs — zinātniskais darbinieks» un aizdomigi lūkojas manī, kā vēlēdamies pārliecināties, vai tiešām esmu tas pats zinātniskais darbinieks. Bez šaubām, es neesmu Mihails Kojevs, ja tāds vispār dzīvo, bet, uzmetot skatienu manai saziepētajai sejai, grūti pateikt, vai tā pati redzama arī fotogrāfijā. Tad virām formas tērpā labpatikas spēji uzsist zīmogu un atdot man pasi, kaut ko neskaidri norūcot, — droši vien tā viņš nospēlē laipnu sasveicināšanos.

Postoinā vilciens stāv krietnu laiku. Un man ir iespē­jams ne tikai noskūties, nomazgāties un apģērbties, bet arī atkal no sirds nodoties sabiedriskajai zinātnei, ar ko nodarbojos vakar līdz vēlai naktij. Centrā cilvēki tiešām ir pacentušies sagādāt man vienīgi nepieciešamās lite­ratūras minimumu, tadeļ nedraud briesmas sasirgt ar meningītu. Viena burtnīca, kurā ar rotatoru iespiesti soc ioloģijas vēstures konspekti, otrā piezīmes, kam jā­atsvaidzina manas zināšanas vēsturiskajā materiālismā, krievu valoda sarakstīta grāmata par mūsdienu bur­žuāzisko socioloģiju — tā ir visa mana pārvietojamā bibliotēka. Turklāt izrādās, ka šai lasāmvielā aplūkots ļoti daudz katram zināmu, elementāru jautājumu, lai gan dažam nav ne jausmas, ka tie ir socioloģijas prin­cipi.

Es jau esmu paguvis to visu vērīgi izlasīt, un svarī­gākais ir dziļi iegulies atmiņā. Grūtāk man padodas bur­žuāziskās socioloģijas teorijas, jo to ir bez sava gala un tās pārpilnas personvārdiem. Tā šī diena saskaņā ar plānu jāziedo visu šo bioloģisko, jaunmaltusiānisko, ģeopolitisko, empīrisko, psiholoģisko, semantisko, struk- turālistisko un nez kādu vēl teoriju atkārtošanai.

Lai cik ilgi vilciens kavējas Postoinā, tomēr nemaz nepietiek laika, lai sagremotu, kā nākas, šo skolu un prātnieku lērumu. Vilciens sāk lēnām ripot pa āri, kur nav ne vēsts no mežaugiem, un pēc brīža apstājas sta­cijā pie Itālijas robežas. No jauna durvis negaidot at­veras, vīrietis formas tērpā klusām izburto vārdus «Mi­hails Kojevs», pētīgi paraugās manī, uzspiež zīmogu un izgrūž: «Grazia, signore!» 1 — tad es atkal cenšos aprīt kārtējo grūti sagremojamo buržuāzisko teoriju papilddevu.

Beigu beigās vilciens droši, pilnā sparā joņo, ātrā rakstā dārdēdams pa sliedēm un mezdams plašus līku­mus ceļa pagriezienos. Braucam caur saules pieplūdi­nātu, klinšainu plato, un, tā kā dzelzceļa uzbērums ir ļoti augsts un vilciens drāžas arvien straujāk un strau­jāk, man rodas sajūta, ka mēs lidojam nelielā augstumā pāri plato, nevis to šķērsojam pa zemi. Te nemana silu, nemana valgano kalnu pļavu, nemana mežu zaļumu un dzestro, zilgano ēnu. Apkārtne izskatās žilbinoši balta un tuksnesīga kā mēness: klajotnes — kā sētin nosētas sīkiem akmeņiem, klinšaini kalnāji, klinšainas ierozas, klinšu pelēkas, svelmē izbalējušas debesis.

Tā ir ainava, pa kādu rit mana dzīve. Klinšainā plato iegrobēs tik tikko iezīmējas masīvi betona bunkuri, virs kraujam glūn aizsargkrāsā nomaskēto kazemātu aklās, melnās acis, tālumā spīd radiolokatoru metāla ausis, kas ieklausās, pavērstas pret debess velvi. Tā ir mana ainava — tuksnesīga, nemiera pilna, mēma, ieslīgusi stiegrā_ klusumā, saspringusi modrībā un gaidās, spē­jīga īsā, īsā mirklī pārtapt apdullinošā kara sprādzienā. Tā ir mana ainava — dzīves tumšās puses uzņēmums, lai gan šis plato, tik akmeņains kā mēness, acis žilbina ar stindzinoši baltu gaismu.

' Paldies, kungsl (ltāl.)

Atkal iegrimstu man rokās drebošās grāmatas sausā analizē. Un, kad pēc pusstundas paceļu acis uz logu, aiz tā jau valdzinoši zilst skaistās ilūzijas valstība, kā teicis Sillers. Vilciens traucas gar dziļu bezdibeni, kura ievalku klāj Adrijas jūras zildze un nokares ieslīgušas zaļumā, bet starp mežu zaļumu un jūras zildzi raibojas liedaga strēle — pārbagāta krāsainām laivām, saules­sargiem un peldkostīmiem. Re, mēs atkal esam kūrortā! Atkal redzu, kaut gan iztālēm, ielas saulaino pusi. Re, taluma manāmi tās iemītnieki, kas flirtē, pastaigājas ar salmenēm galva un sūc caur salmiņu citronu limonādi. Viņi pat neapjauš, cik trausla ir šī zilgmainā, saulainā pasaule un cik tuvu ir cita — tur, augšā, ar bunkuriem, betona cietokšņiem, gaidās saspriegtiem radiolokatoru un zenītbateriju taustekļiem. Jāpiebilst, ka, raugoties no (iri medicīniskā viedokļa, šāda neziņa varbūt ir vislabā­kais līdzeklis nervu saudzēšanai. Protams, ja tikai ir, kas sargā viņu dzīvību.

Ti ir-.la man laimējas atspirdzināties ar vēl vienu tasi kafijas tā ir daudz stiprāka nekā termosā ielietā un, i;alvriiai, svaigaka. Stacijas bufetē un pa peronu slaida vasarnieki, kas ir tikko iebraukuši vai jau dodas prom, jaunekļi raibos kreklos un meitenes minisvārciņos, paveci atlēti īsās sporta biksēs un pavecas skais­tules, kuplās miesas atkailinājušas ar pārlieku lieliem dekoltē. Es arī mazu laiciņu klīņāju šurpu turpu, lai izvingrinātu locekļus, kā ieteic jogi, un domās ar prieku izbaudītu galīgu anonimitāti, par kuru vienmēr sapņo manas profesijas cilvēki, bet kuru var sev nodrošināt vienīgi ar drausmīgām grūtībām. Tad atkal ieeju ku­pejā, jo mani gaida darbs.

Vilciens dodas tālāk tieši tobrīd, kad es kaismīgi no­dodos Darendorfa un Lip.seta teorijām. Nezinu, vai nu šīs teorijas ir gaužām nogurdinošas, vai laiks pārāk strauji kļūst aizvien karstāks, bet netālu no Portogruāro mana aizrautība, ar kādu mācījos, sāk draudīgi atslābt. Nolieku grāmatu malā un gurdām acīm raugos pa logu ārā. Garārn zib dārzi un pļavas, ko ieskauj zaļās mežu sienas, saulē izbalojušas, sārtas un zaļas mājas, ceļmalās uzlikti milzīgi uzraksti, kas daudzina saldējuma «Mota» un minerālūdens «Rekoāro» leģendārās īpašī­bas. Tas viss nav nekas varen saistošs un ir man jau diezgan pazīstams. Pazīstams tādēļ, ka ne reizi vien esmu braucis pa šo ceļu, neveltīdams īpašu uzmanību apkārtnes ainavām. Tāpat kā ir pazīstamas daudzas citas zemes un pilsētas, par kurām tūrists stāsta, ka tur atrodoties tādi un tādi muzeji un tādi un tādi piemi­nekļi, ka šajā restorānā gatavojot brīnum garšīgus ēdienus un tajā varietē esot bezgala interesanta pro­gramma, taču man šādi topogrāfiskie punkti izraisa tikai atmiņas par to, ko esmu pārdzīvojis, izpildot kādu uzdevumu. Parasti — bīstamu. Un kā likts — ļoti smagu.