Bogomils Rainovs: BEZGALA GARLAICĪBA

Tas ir slikti. Bet nav ļaunuma bez labuma. Pamostas aizdomas: ja es tomēr esmu iekārtojies šai brīvajā istaba, tas noticis tādēļ, ka to atrast man ir palīdzējuši izsekotāji. Un grūti pateikt, kāpēc viņi izdarījuši šo pakalpojumu — vai nu nogura, vilkdamies man pa pēdām, vai arī šī istaba ir ļoti piemērota novēro­šanai.

Kamēr elpoju pilsētas valgo, izplūdes gāzu piesāti­nāto vakara gaisu, man pēkšņi uzmācas smaga atjauda, ka savu misiju vajadzēs pildīt citādi, nekā esmu domā­jis. Tā ir veca patiesība — mēs varam atģist visas iespējamās varbūtības un visas pamatīgi apsvērt, bet atliek vel vienīgā, ko atskāršam tikai tad, kad tā pati uzbrūk ka neatvairāms posts.

Mani izseko. Un pastāvīgi uzmanītam man jāveic savs uzdevums tā, lai par to vajātājiem nebūtu ne jausmas. Viens vienīgais un pēdējais glābiņš būs tas, ja izrādīsies, ka tā ir parasta pārbaude, lai izdibinātu, kas es par vīru un kālab īsti esmu ieradies šai zaļajā zemē. Vardu sakot, varbūt tā ir maza parastas spiegošanas mānijās izpausme, kas uzreiz aprausies, līdzko viņiem bus skaidrs, ka tiešām esmu nevainīgs sociālo fenomenu pētnieks. v

Sociālo fenomenu pētnieks? Būtībā tas nav tālu no patiesības.

Kojeva kungs, jūmi uzvārda nav delegātu sarak­sta… paziņo jauna sieviete, svinīgi noņemdamas pie rakstāmgalda, ko rotā plāksnīte — «ADMINISTRĀ­CIJA».

— Esmu tikai novērotājs, — steidzos paskaidrot.

— Ak tā, labil — Viņa pamāj un sāk pārlapot novē­rotāju sarakstus.

Es varētu viņai aiztaupīt šīs pūles, pasakot, ka tajos arī neatradīs manu uzvārdu, tomēr ļauju, lai viņa pati to secina.

Ja drīkstētu ticēt uzrakstiem, kongresa sēdei jau vaja­dzētu ritēt pilnā sparā, taču daži delegāti arvien vēl staigā pa milzīgo halli, kurā bez administrācijas rak­stāmgalda katrā ziņā ir bārs ar «Espresso» automātu un ledusskapis, varen pilns ar gāzētiem dzērieniem. Diez vai vēl jāpiebilst, ka abas šīs ierīces patlaban dar­bojas ar vislielāko jaudu.

— Arī šeit jūsu uzvārdu nemanu… — klusi pavēsta jaunā sieviete pie galda.

Pacēlusi acis un ieraudzījusi, cik satriekts jūtos, viņa piemetina:

— Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt jūs ierakstīšu…

Pasniedzu viņai pirms trim dienām iespiesto vizīt­karti, un viņa sāk labot kļūdu. Ar slepenu līdzjūtību vēroju viņas sejā aiz pastāvīgas badošanās radušās akūtas anēmijas pazīmes, kas raksturīgas ierēdnēm un ko vēl spēcīgāk izceļ zili zaļais grimējums ap acīm. Tā īsti padomājot, cik daudz posta ir nesusi pasaulei šī sieviešu mode — tā padara viņas par spokiem, un tai arvien vēl nav redzams gals …

Kad galu galā tieku zālē, apbruņojies ar mapi, kādu delegāti vienmēr ņem līdzi, un piespraudis pie svārku atloka ar rakstāmmašīnu uzsistu vārdu «Bulgārija», simpozijs jau ir sācis darbu. Es gribēju teikt — dele­gāti ir apsēdušies savās vietās un kāds pavecs vīrs, uzkāpis tribīnē, kaut ko stāsta par starptautisku tikša­nos nozīmi. Kā norādīts plāksnītē, novērotājiem iedalī­tas vietas milzīgā amfiteātra galā. Dodos turp pa ma­lējām kāpnītēm, pārlaizdams skatienu nemājīgajai tel­pai. Tā ir pārlieku moderni konstruēta, viscaur izklāta saltām dzelzsbetona plātnēm, uz kurām paraugoties vien jau locītavās iezogas reimatiskas sāpes.

Novērotāju rindā ir tikai divi brīvi krēsli, un es pie- metos vienā no tiem blakus kalsnam gara auguma kun­gam, kas cītīgi cenšas pielāgot sev skaņu pastiprinā­tājā austiņas. Redzams, grūtības viņam sagādā tas, ka viņš jau valkā labajā ausī ieliktu pastiprinātāju, uz kura austiņa nemaz tik viegli neturas. Beigu beigās, vai nu samierinādamies ar neveiksmi, vai arī nejaudā­dams vairs ilgāk mocīties ar nepakļāvīgo tehniku, mans kaimiņš noņem aparātu no galvas, kas izskatās kā ķir­bis, atspiežas uz kreisā elkoņa un piekļauj austiņu pie kreisās auss. Tas dod viņam iespēju dzirdēt šo to no svarīgās ievadrunas, kurā, kā jau minēju, aplūkots sa­režģītais jautājums par starptautisko simpoziju un tā starptautisko nozīmi.

Lielajam, kārnajam vīram otrā pusē apsēdies drukns maza auguma īpatnis, kas slauka ar kabatlakatu sviedrus no kailā galvvidus, un tas liekas visai dīvaini, ņemot vērā, ka zālē valda tāds dzestrums kā dziļā kapā. Abi šie kungi droši vien ir tuvi paziņas, jo kalsnis ir pārliecies pār resni un draudzīgi atbalstījies uz viņa pleca. Kā vēlāk nopratu, šī biedīgā sānsvere ir mana kaimiņa pastāvīgā stāja. Viņš augumā tā pārspēj klāt­esošos un dzirdē tik stipri atpaliek no viņiem, ka vien­mēr ir spiests turēt galvu zemu noliektu, lai uztvertu vismaz daļu no tā, ko viņam saka.

Pusmūža orators tribīnē laikam drīz beigs runu, jo klāj jau vaļā veselu virkni pateicību gan dažādām or- ganizācijām un institūtiem, gan mājastēviem un pat delegātiem, kuriem labpaticis pagodināt ar savu klāt- esmi šo sēdi, un tā tālāk. Pēc tam atskan ilgi gaidītā gala frāze:

— Pasludinu Starptautisko sociologu simpoziju par atklātu.

Kamēr zālē klausītaji pieklājīgi aplaudē, mūsu rindā iespraucas eleganti ģērbusies dāma, kas paiet resnajam kungam garām, nejauši nogrūž zemē kaulainā austiņas, vienam izmet: «Sveiki, mister Berij!» — otram: «Piedo­diet, mister Higins!» — pārkāpj pār manām laiski iz­stieptajām kājām, apsēžas man līdzās otrā pusē un, pā­ris reižu sasizdama plaukstas, dod savu ieguldījumu jau rimstošajos aplausos. Tas ir gaužām pieticīgs iegul­dījums, vērtējot pēc ta, ka šai svešiniecei rokās uzvilkti gari, balzaļi cimdi. Visa viņas tualete ir gaišzaļos to­ņos, nenoliedzami dārga, lai gan nespēju noteikt, cik īsti ta maksā tirgū. Vienīgi varu droši apgalvot, ka šī krasa lieliski piestāv dāmas gaišajai sejai un tumša­jiem, kastaņbrūnajiem matiem

— Vai sēde sen sākusies? — dāma pajautā miste­ram Higinsam.

— Neuztraucieties, jūs nekā neesat zaudējusi, — kalsnis atbild.

Šai mirklī nepazīstamā pavērš skatienu uz mani, it kā tikai tagad būtu mani ieraudzījusi. Patiesībā viņas skatiens vispirms atduras pret uzrakstu svārku atlokā, pēc tam ar labpatiku pārslīd uz seju.

— Vai jūs esat žurnālists? — viņa draudzīgi no­prasa.

— Sociologs.

— Cik žēl! Te visi ir sociologi. — Dāma smagi no­pūšas.

— Kas tad te vēl lai būtu?… — kalsnis, kas sēž man pa kreisi, labsirdīgi iebilst.

Šai brīdī cilvēki pie prezidija galda sarosās. Simpo­zija vadītāji par kaut ko apspriežas, sabāzuši galvas kopā kā sazvērnieki, viņiem apkārt šaudās sekretāres.

— Mazliet pacietības, kungi… tūlīt jums tiks izda­līti biļeteni, — tribīnē uznācis, kāds vīrs uzrunā audi­toriju.

— Nu, tagad līdīsim procedūru džungļos iekšā, — kaimiņiene paskaidro, atklāti pievērsdamās man. — Ve­sela stunda paies, kamēr ievēlēs priekšsēdētāja viet­nieku, kam patiesībā itin nekas nav jādara.

Dāma zagšus vēro mani, un es vairos pēkšņi paskatī­ties viņā, lai viņu nemulsinātu un netraucētu šai nodar­bībā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka esmu jau paguvis viņu nopētīt. Viņa ir grūti nosakāmā vecumā — starp trīs­desmit un četrdesmit gadiem. Tīrā, gaišā āda un maz­liet uzrautais deguntelis vērš viņas paveco seju jaunek­līgi svaigu.. Kaut kas jauneklīgs viežas arī manierēs, lai gan viņas brīvā, vaļīgā izturēšanās ir asā kontrastā ar stingri izmeklēto, smalko tualeti.

— Tā kā mums abiem nebūs jābalso, domāju, jūs varētu uzaicināt mani uz tasi kafijas, — nepazīstamā ieminas, laikam jau aplūkojusi mani līdz galam.