Bogomils Rainovs: BEZGALA GARLAICĪBA

Tā kā manas smadzenes nav elektronu mašīna, tās laiciņu aizraujas tieši ar seniem notikumiem, lai gan tām jau esmu devis jaunu uzdevumu. Un tā arvien vēl redzu pusdienas svelmē nokaitušo, kailo, klinšaino pau­guru, kas sākumā skaidri iezīmējas tukšs un vientuļš baisajā tuksnesī, vēlāk top miglains, izplūdis, jo es, zemu pieliecies, skrienu pa to uz klinšaino paugura kupri, kur ir paslēpušies «tie». Un liekas — dzirdu skaudrus, smalkus ložu svilpienus un jūtu, kā manu plecu apsvilina, un aizrit krietns brīdis, līdz atskāršu: «Tomēr man trāpīja,» — aizrit krietns brīdis, līdz pa­saku sev: «Laime, ka sašāva kreiso plecu!» — aizrit vēl daudz ilgāks brīdis kopš bezgalīgā mirkļa, kurā laiks ir apstājies, līdz sasniedzu akmeni un aizsviežu citu pēc citas trīs tērauda olas. Tad minūtes atkal sāk tecēt pa­rastajā gaitā, taču aiz noguruma un tveices galva kļu­vusi tik karsta, ka joprojām man viss šķiet miglains un izplūdis — gan džīps, kas ieradies no robežapsardzības posteņa, gan Stefana promvešana, gan Ļubo seja, rāma, tik rāma un bāla kā līķim. Stefans šķīrās no dzīves džīpā. Ļubo atveseļojās, tikai mazliet piekliboja un pie­klibodams paguva nonākt Venēcijā uz Brīvības tilta, kur viņu nolaida no kājas. Es vēl esmu dzīvs. Arvien vēl dzīvs.

Bieži murgu pilnos sapņos redzu šo kailo, klinšaino pauguru, dažkārt līdz tā virsotnei man atlikuši daži metri, dažkārt tā rēgojas gaužām tālu, nesasniedzami tālu, klinšainā nogāze slienas tuksnesīga un drausma zem palsajām, versmainajām debesim, un šāvieni drau­dīgi pliukšķ svelmē un nāves klusumā. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!»

Pamodies pēc šādiem murgiem, jūtos kā uzcēlies no miroņiem, un jaunā diēna man liekas valdzinoši jauka, lai gan sola tikai nepatikšanas. «Esmu taču piedzīvojis daudz smagākus brīžus. Tas nav nekas cits kā vienīgi profesionāls risks.»

Šis profesionālais risks — vismaz patlaban — neietve- ras šāvienos. Viss ir mierīgi un klusu, runājam par socioloģiju, un apkārt plešas nevis tuksnesīgais, klin­šainais pierobežas apvidus, bet zaļojoša Dānijas pļava. Galvenais — jāzina, kur beidzas pļava un sākas muklājs.

Katrs citādi kaut kā dēļ zaudē prātu. Man te ir gan­drīz, tāds pats paradums kā sīkstulim, kurš divreiz pār­skaita naudu neatkarīgi no tā, vai to izdod vai saņem. Jāpiebilst, ka vienīgā atšķirība — es pārbaudu trīs, ne­vis divas reizes, turklāt ne jau naudu, bet notikumus. Pārbaudu pirms to norises, norises laikā un pēc norises.

Katrai no šim trim nodarbībām ir savas neatsvera­mas priekšrocības un reizē arī nenovēršami trūkumi. Analīze pirms norises ir ļoti svarīga, jo sagatavo pare­dzētajam, taču nevar būt precīza, tādēļ ka apsveram to, kas nav vēl piepildījies, un ej nu sazini, vai tas piepil­dīsies tieši tā, kā esam iecerējuši. Analīze notikumu norises laikā ir ārkārtīgi nepieciešama, lai pasargātos no kļūmīga soļa, tomēr nav pietiekami vispusīga, jo dažreiz aiz nevaļas tiek izdarīta gandrīz zibenīgi. Tur­pretī analīze pēc notikumu norises ir sīka un tik dziļa, uz cik dziļu vien esam spējīgi; bet vairs nejaudājam novērst ne nieka no tā, kas jau atgadījies. Vispār jā­saka — jebkura no šīm trim naudas skaitīšanām, tas ir, notikumu izvērtēšanām, savā ziņā ir nepilnīga. Toties visas trīs, apvienotas vienā pastāvīgā paradumā, man ir diezgan noderīgas.

Noskuvis bārdu, pabāžu galvu zem varenas, siltas strūklas, kas plūst no krāna, un tā stāvu, aiz ziepju putām un ūdens nevarēdams nekā saredzēt, tad pēkšņi saklausu, ka istabas durvis atveras un aizdarās. Šis brīdis ir ļoti izdevīgs, lai man pieliktu pistoli pie mugu­ras un norūktu: «Nu, atdod ziņas, sumpurni!» — ziepes tā grauztu acis, ka nejautu man ne atgūties. Par laimi vai par nelaimi, šoreiz ziņas atrodas nevis pie manis, bet pie cita. Tādēļ mierīgā garā vēl paeju zem atspirdzinošas, aukstas dušas, rūpīgi noslaukos ar dvieli, uzvelku peldmēteli un tikai tad palūkojos, kas noticis istabā.

Nekas nav noticis, vienīgi uz galdiņa pie loga nolikta paplāte ar brokastīm. Taču ēdamais un neliela krūze kūpošas kafijas šai agrajā stundā ir pietiekami svarīgs un patīkams notikums. Apsēžos atzveltnī un noņēmos ar nākamo ikdienišķo ritu, iekļaudamies jaunajā dienā.

Patlaban manā darbības laukā ir divi pamatatklā- jumi. Pirmais datējams, sākot ar manu ierašanos šai pilsētā, — mani izseko. Kas un kālab — to vēl neesmu galīgi noskaidrojis, lai gan ir radušās zināmas hipo­tēzes. Otrais — esmu ielenkts. Kāds teiktu — man velta lielu uzmanību. Tas ir tiesa. Tikai šai pasaulē nekad netiek parādīta uzmanība par baltu velti. Higinss, Be­rijs un Dorotija bez grūtībām atrastu diezgan jautrus sarunu biedrus šai sociologu kongresā, kurā piedalās tik daudz cilvēku. Bet viņi visi trīs liptin līp klāt neie­vērojamam, garlaicīgam bulgāram, kā spēlē jautā vi­ņam un atbild, vadā viņu pa restorāniem un pat piesola finansiālu palīdzību, protams, stingri zinātniskiem mēr­ķiem. Otro atklājumu vel vaļa dzēs papildus pamatīgi izpētīt, kaut gan jau tagad var šo to secināt.

Ņemsim kaut vai vakarējās dzīres. Tā bija gluži ba­nāla izprieca, bagāta ar tukšām valodām, nabaga ar neparastiem piedzīvojumiem, nejauša izprieca, kas ra­dās pēc nejaušas iepazīšanās, sākās ar-pieklājībā tērptu garlaicību un beidzās ar izlaidīgu, pārmērīgu plītēšanu. Tomēr dažas sīkas, sarežģītas situācijas un replikas sniedz pietiekami daudz izejas datu, lai uzrakstītu par mani sākotnēju dosjē. Es varu pat gluži punktuāli iztē­loties šo dosjē, ja viņi ir izdarījuši iepriekš sagatavotu pārbaudi un rūpīgi apsvēruši manu uzvešanos. Dzer­dams melno, karsto kafiju un smēķēdams šodien vēl pirmo cigareti, es itin skaidri redzu ar rakstāmmašīnu uzsistu Mihaila Kojeva personības raksturojumu (pirmo variantu). Tajā mani visniecīgākie žesti un netīšākie vārdi, pienācīgi pārstrādāti un salīdzināti, ir ieguvuši vajadzīgo kadra transkripciju. Attieksme pret estrādes uzvedumu kabarejā, izturēšanās, dejojot ar Dorotiju, iztukšoto glāžu skaits, skurbuma pakāpe dzīrošanas laikā un vēlāk, reaģēšana uz vienu vai otru cita iztei­cienu un viena vai otra mana izteiciena jēga — viss šis banālajā izpriecā novēroto nieku lērums te ir apkopots sausās kancelejiskās frāzēs, kas ierakstītas attiecīgās ailēs: attieksme pret sievietēm un alkoholu, garšīgiem ēdieniem un ceļojumiem, naudu un materiāliem labumiem, zinātnisko darbu un avantūru, pļāpība vai attu­rība, rosība vai kautrība, refleksu straujums vai kūt­rība, impulsivitāte vai aukstasinība, aizdomīgums vai lētticība, vērīgums vai paviršība un vēl vesela virkne citu šādu īpašību.

Sāds raksturojums būtu diezgan pilnīgs un, zināms, diezgan apšaubāms. Labsirdīgi ļaudamies pārbaudei, es taču esmu centies izkropļot savas šķietami viegli uztve­ramās īpašības tādēļ, ka viņi varbūt patiesi ir nolēmuši aizpildīt par mani kadru anketu. Šāda piesardzība ir derīga visvairāk tad, ja tās pamatā likta tālredzība. Nepietiek ar to vien, ka ir radīts maldīgs priekšstats par sevi. Ir nepieciešams, lai šis priekšstats būtu mal­dīgs tieši noteiktos punktos un tieši noteiktā nozīmē. Visumā galvenais nav notēlot, ka esmu gluži citāds nekā īstenībā, bet gan izgudrēm slēpties aiz izdarībām tā, lai ienaidnieks ātrāk pats sevi atmaskotu un ciestu sakāvi.

Kamēr ienaidnieks savāc sīku, pārdomātu, bet aplamu dosjē, es arī noņēmos ar dažiem dosjē. Pagaidām to ir trīs, un lai dievs dod, ka nebūtu vairāk, jo kancelejas darbs mani pamatīgi nogurdina, lai gan to veicu do­mās. Varētu likties — nemaz nav grūti raksturot šos trīs cilvēkus, kas pļāpā un tiecas dabūt mani savā varā drīzāk, nekā nākas. Bet nedrīkst aizmirst, ka droši vien arī viņi, tāpat kā es, izliekas par gluži citādiem un galvenokārt — par muļķīgākiem, nekā ir patiesībā.