BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Un tā droši vien būtu galīgi izbeigta, ja aizraidījuši uz viņpasauli arī Morandi.

Protams, šī gaužām vispārējā hipotēze izraisa bez­gala daudz papildjautājumu. Nav grūti iedomāties: ja es tagad sēdētu ģenerāļa kabinetā, ar kādām replikām mani apbērtu pulkvedis un mans tiešais šefs, kamēr ģenerālis nepaceltu roku.

«Paga, paga! Nevajag viņu pratināt krustugunīs!»

Zināms, viņiem nav nolūka mani apmulsināt, taču pulkvedis ir nesaudzīgs savā loģikā un ar kaismīgu pe­dantismu noskaidro visu līdz pēdējam sīkumam, un mans šefs mīļuprāt iestarpina, ka es būtu lielisks izlūks, ja ma­zāk fantazētu. Pirmais jautājums, ko viņš man uzdotu, droši vien būtu šāds:

«Ja viņi ir nolēmuši veikt ārkārtējus pasākumus, kā­dēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»

Un trāpīs naglai uz galvas. Vēlāk šefs izklaidīgi palū-„ kosies pa logu, it kā nekā nebūtu teicis un šī saruna viņu necik neinteresētu, un vispār viņš gluži nejauši te būtu gadījies tieši šīs sarunas brīdī.

Pulkvedis tērpinās mani, lai izdibinātu sīkumus. Vieg­liņām piemiedzis pelēkās acis, viņš raudzīsies manī mazliet neuzticīgi un mazliet pētīgi un smēķa dūmos dzeltenīgi nosvēpušo rādītāja pirkstu pašaus uz priekšu.

«Kad Konti ir paziņojis savējiem par Ļubo piedāvāto darījumu? Pirms vai pēc tikšanās ar Ļubo?»

«Ja ir paziņojis pirms, tad kādēļ gan vajadzēja identificēt Ļubo, jo viņi taču paši būtu varējuši izsekot šo tikšanos?»

«Ja ir paziņojis pēc, tas nozīmē, ka Konti jau bija izšķīries ar Ļubo. Kā Konti atkal sadzina viņa pēdas un uzdeva buika šoferim, lai brauc viņam nopakaļ?»

«Un vēl kas. Ja Konti ir informējis savējos pēc tik­šanās, kā, tavuprāt, var tik īsā laikā izplānot un izdarīt slepkavību?»

Un tā tālāk atkal un atkal tikpat īpatnēji, tikpat smagi jautājumi — gluži kā cieti rieksti, kas jāpārkož ar zo­biem, un tagad, kad esmu pieņēmis hipotēzi, vajag pa­šam tos pārkost.

Tā kā pēdējās dienās man ir bijis atliku likām brīva laika, jau esmu uzminējis visas šīs mīklas. Bet, pasarg dievs, ja pāris duču līdzīgu jautājumu negaidot citu pēc cita uzdos kādā apspriedē, kur nav ne mazākās iespējas iepriekš tos apsvērt. Tādā nelāga reizē ģenerālis noplā­tīs rokas un pasacīs ar manāmu līdzjūtību:

«Diezgan. Liksim šo cilvēku mierā, lai viņš palauza galvu un tiek pie skaidrības!»

Šādu līdzjūtību sastopot, man salti sviedri aumaļām plūst pa muguru, un, kamēr izeju gaitenī, no vienas pu­ses atskan pulkveža balss:

«Iedomājies, ka tu esi viņu vietā, strādā pēc viņu darba metodēm un esi tikpat gudrs kā viņi — ne dum­jāks, bet arī ne prātīgāks.»

No otras puses — šefa balss:

«Mazāk iztēlo, vairāk analizē pašlaik neapstrīdamos datus! Fantāzija, mans mīļais .. .»

Pašlaik neapstrīdamie dati … Es apsveru šos datus gan šā, gan tā, iztirzāju no visām pusēm, fiksēju gan kā detaļu sēriju, gan kā vienotu veselo, visu laiku vilkda­mies pa pilsētu tūristu pūlīšiem nopakaļ un likdams ma­nīt, ka mani, tāpat kā viņus, urda ziņkāre. Taču tā nav ziņkāre par Ticiāna Venerām, lai gan man ir iedzimta cieņa pret skaistā dzimuma veidolu.

Vaļsirdīgi atzīstoties, neciešu tūristus. Bet tādiem kā es ir ļoti izdevīgi iejukt cilvēku baros, kas, skaļi runā­damies dažādās valodās, šaudās šurpu turpu, sastopas un izšķiras, kāpj gondolās, skrien pilīs pa marmora kāp­nēm lejā, alkatīgi tēmē ar kinokamerām un fotoaparā­tiem uz pieminekļiem, drūzmējas suvenīru veikalos un sēž kafejnīcu nojumēs tik novājējuši, novārguši, ka tik tikko dzīvība turas kaulos.

Tas ir vienreizēji izdevīgi. Pilnīga anonimitāte. Bet par izdevīgo vienmēr jāmaksā. Te no ienākumiem, ko dod ārzemnieki, iztiek visi — pilsētas varas iestādes, bankas, viesnīcas, uzņēmumi, muzeji, tirgotāji, lai­vinieki, katoļu mācītāji, pat vairums nejaušu garām­gājēju, kas labprāt savas sakrātās zināšanas par šo brī­nišķo pilsētu maina pret pieticīgu cienastu. No visām malām tev uzglūn, uz katrā stūra tevi gaida, izplēš no tevis «pusdienas» un procentu procentus, iegrūž tev rokā ieejas biļetes un pastkartes, panāk, ka tu nopērc to, kas nemaz nav vajadzīgs, ar veiklām, negaidītām manierēm piespiež tevi ielēkt no krastmalas viltīgi pieturētā mo­torlaivā, lai pavizinātu līdz Lido.

Padevīgi izturu visus pārbaudījumus. Iesēdies dažā­dās laivās, šūpojos viļņos saules svelmē, staigāju pa bezgalīgām piļu zālēm, ielienu krēslainās, mitrās paze­mēs, aplūkoju gleznas un freskas, zvanu tornī vai uz tilta pētīgi slidinu skatienu pār apkārtni, klausos čiče- rones paskaidrojumus, ko viņš nober vienā elpas vil­cienā, jo viņam par katru ievērojamu vietu jau ir gata­vas frāzes piecas. Stoiski izeju cauri visiem «mokkambariem» varbūt tāpēc, ka nepārtraukti domāju par savu uzdevumu.

«Ja viņi ir nolēmuši veikt ārkārtējus pasākumus, kā­dēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»

Mana tūrista odiseja ilgst divas nedēļas. Izvairos darīt visu to, pie kā būtu nekavējoties stājies citos ap­stākļos. Pats galvenais — nedrīkst pat mēģināt izsekot Morandi.

«Kādēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»

«Tādēļ, ka viņu ir pataupījuši ēsmai.»

Tāda ir viena no iespējamām atbildēm uz šo jautā­jumu. Varbūt tā nav visdrošākā, tomēr pietiekami ticama, lai es kādu laiku turētos tālāk no vienīgā «skrej­ceļa». Tiesa, ir vēl otrs — cilvēks ar spoguļainajām ace­nēm, bet pašlaik par viņu esmu galīgā neziņā.

Taču tik stipri un vieglprātīgi neaizraujos ar tūrismu, lai nedarītu nekā lietderīga. Pirmkārt, cenšos sazināties ar firmu «Murano», kas ražo kristālu. Veikalnieciska sa­runa, lēvenis cenrāžu, kaulēšanās par komisijas naudu — visas šīs komēdijas mērķis ir radīt kādu elementāru le­ģendu. Otrkārt, apbruņojies ar adresēm, kuras esmu izrakstījis no telefonu grāmatas, ievācu šādas tādas zi­ņas par uzņēmumu «Zodiaks» un Morandi dzīves vietu. Treškārt, ievērojot visus apstākļus, precīzi izstrādāju darbības plānu.

Un, rau, atkal pirmdiena! Jauna pirmdiena, kurā, tā­pat kā iepriekšējās dienās, kāpelēju kā tukšgalvis augšā — lejā pa marmorā kāpnēm vai tiltiem, bet vie­nīgi darbalaika ietvaros. «Zodiakā» darbalaiks beidzas pulksten sešos, tāpēc sešos un piecpadsmit minūtēs ap­sēžos «Sirēnas» terasē, lai iedzertu glāzi martīni, — man par laimi, starp kafejnīcu un Morandi mājokli atro­das tikai divi nami.

Laukumiņš pie kafejnīcas ir rosmes pilns, arī terasē diezgan daudz cilvēku, tā nu reizi papētīt no neliela at­tāluma nevar būt pārāk riskanti. Malkodams otru glāzi martīni, pēkšņi pamanu ļaužu burzmā Morandi ejam mājup. Tas pats uzpūtīgais izskats un tā pati ērmīgā, zilpelēkā platmalīte šaurajām malām. Morandi aizsoļo gandrīz gar pašu manu galdiņu, neveltīdams ne ma­zāko uzmanību kafejnīcas apmeklētājiem, un nozūd. Lie­kas, mans šīsdienas uzdevums izpildīts.

Izrādās, ka vēl ne. Pēc pusstundas atkal ieraugu Mo­randi — šoreiz viņš iet pretējā virzienā un, sasniedzis kafejnīcas terasi, strauji nāk tieši uz manu pusi. Tomēr aizsteidzas man garām, nevērīgi pagrūzdams brīvo krēslu, un apsēžas pie galdiņa, kas novietots manā aiz­mugurē.

Morandi, redzams, šai kafejnīcā ir savējais. Pārmijis dažus vārdus ar viesmīli par to, cik šodien ir bijis karsts laiks, viņš palūdz, lai atnes divus «Cincāno» ar ledu. Ma na glāze ir tukša, bet, kā zināms, apmeklētājs, sēžot pie tukša galda, vienmēr modina aizdomas. Tādēļ pa­māju viesmīlim, lai pienāk klāt, un pasūtu vakariņas. Pasūtu neiecietīgi, aizrādīdams uz pēdīgo sīkumu, pa­skaidrodams, kādai jābūt gaļai un garnējumam, un vis­pār lieku saprast, ka esmu apsēdies šeit ne jau kafejnī­cas īpašnieces melno acu dēļ, kaut gan, jāpiebilst, viņa ir vēl tik jauna un tik apaļīga, ka tīri vai valdzina.