BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Pasaule ir maza, — viņa filozofiski pārtrauc mani. — Kurp tad nu domājat mani aizvest?

— Kurp vēlaties. Uz «Grand Hoteh vai «Excelsior» …

Dāma atzinīgi pasmaida, dzirdot šo izdaudzināto,

grezno restorānu nosaukumus. Tad pētīgi palūkojas manī.

— Jūs ātri iemīlaties?

Es šaubos mazāk nekā sekundi.

— Labāk teiksim — esmu devīgs.

Atkal pilnīgajās, nosārtinātajās lūpās rotājas atzinīgs smaids.

— Man apnikuši kā rūgta nāve nelgas, kas ātri iemī­las. Pietiek viņiem veltīt cik necik uzmanības, lai viņi uzreiz uzmāktos. Tāpat kā pirmīt tas zaļknābis.

— Tas ir glīts puisis, — cēlsirdīgi nomurminu. — Un droši vien lādzīgs mīlētājs.

— Viņam taču ir tukša galva. Un arī kabatas.

— Tā jau ir. Lādzīgiem mīlētājiem parasti nav nau­das, bet tie, kuriem maks pilns, slikti mīlētāji.

— Njā, tiesa gan, — Anna nopūšas.

Un atkal aši nopēta mani.

— Vai pats par sevi tā runājat?

— Gan jau jūs to novērtēsit, — atturīgi atbildu.

Nekautrīgi pasmīkņājusi, viņa saka:

— Liekas, mēs varam iet.

Vakariņas notiek «Grand Hoteh terasē aizsāktās in­timitātes garā. Jūtos gaužām patikami pārsteigts, ka dāma prot franču valodu daudz labāk nekā es itāliešu valodu. Apstākļi kā radīti sentimentālai uvertīrai — kris­tāls un sudrabs, viesmīļi baltos smokingos, romantiska elektrisko spuldžu atspoga tumšajos kanāla ūdeņos, gon- dolas un liegas dziesmas, no kurām gondoljeriem jau šķebinās dūša, bet kuras palīdz viņiem nopelnīt maizes kumosu.

Atklājas, ka Anna ir godīgāka, nekā esmu domājis. Viņa "bieži teic taisnību gandrīz vaļsirdīgi, koķetē tīri

ciešami un, ja pagorās, rādīdama, kas viņai par krūtīm, tad to dara vienīgi tādēļ, lai es negarlaikotos.

— Man ir draugs, tāpēc pajautāju, vai jūs ātri iemī­laties, — vakariņu beigās Anna negaidot uztic man savu noslēpumu.

Atbildu, ka tas nav nekāds brīnums, un izgudrēm vairs par to neinteresējos.

— Kopā ar zeņķiem var jautri pavadīt laiku, taču ik­vienai sievietei jāparūpējas par savu nākotni, — viņa šķetina aizsākto domu tālāk.

— Es jums nesagādāšu nekādus sarežģījumus, — ap­solu, nojautis, ka viņa tīko pēc šāda solījuma.

— Kāds prieks to dzirdēt!

— No manis jūs varat gaidīt vienīgi patīkamus pār­steigumus.

Anna mīlīgi pasmaida un izrieš krūtis, likdama manīt, ka arī viņa ar tiem neskoposies.

— Zināt, viss būs tā, kā jūs vēlēsities. Jutīšos laimīgs, ja reizēm varēšu patīksmināties ar jums tai laikā un vietā, kuru pati atzīsit par ērtu.

— Uzreiz sapratu, ka esat īsts pielūdzējs, — dāma saka, domīgi uzlūkodama mani.

Droši vien šobrīd gleznajā galviņā ar kuplajiem ma­lieni jau briest ideja par diezgan ilgstošiem un diezgan ienesīgiem slepeniem sakariem.

Vēlu vakarā jau viesojos Merčerijas ielā mājīgā sievie­tes dzīvoklī. Tur pēc .laiciņa puskaila namamāte mani .ipkampj ar skaistajām rokām un pie pašas auss maigi, glāsmaini čivina, izteikdama savas vēlmes:

—. Es gribu, lai tu būtu ļoti mīļš pret mani. Un bieži man kaut ko uzdāvinātu …

Kaut ko uzdāvināt? Kādēļ gan ne! Tikai ar saprātu. Jebkura operācija vienmēr prasa izdevumus. Svarīgākais ir tas, lai izdevumi vēlāk atmaksātos. Annai šķiet, ka, manuprāt, tos atmaksās sievietes miesa, bet man šajā jautājumā ir pavisam cits ieskats.

Nedrīkst nepieminēt to iepriecinošo pazīmi, ka mēs abi icgrožojam-savas iekāres. Annai laikam jau tuvojas trīs­desmit gadu, lai gan pati apgalvo, ka esot divdesmit pieci, un pieredze droši vien ir iemācījusi neprasīt vairāk, kā dzīve var dot, un neizmantot bezjēdzīgi sakarus, kas var turpināties ilgstoši. Es arī esmu zināmā mērā piere­dzējis. Tādēj tikai pēc trim dienām aplinkus ierunājos par galveno.

Šīs trīs dienas piepildām ne tikai ar tādiem niekiem, kādiem mīļuprāt nododas erotomaņi, bet arī ar daudz ko citu: aizbraucam uz Lido, guļam pludmalēs, pusdieno­jam greznos restorānos, dejojam zvaigžņaini iluminētā parkā, divreiz aizejam uz kino un dažkārt iegriežamies sieviešu veļas un gatavu tērpu veikalos, kur man jāiz- šķiež krietni vien vairāk naudas, nekā esmu domājis. Tieši sieviešu veļa rada ieganstu ātrāk pieskarties gal­venajam tematam.

Pēc pusdienām atceļā no restorāna iepērkamies un, tā kā patlaban ir pats karstākais laiks, pārrodamies Annas dzīvoklī. Galīgi izģērbusies un nostājusies pie spoguļa, viņa uzlaiko dāvinātās drānas, apkārt vesels lērums at­vērtu kārbu; atgūlies dīvānā, es smēķēju, visu laiku vē­rodams, kā vējiņš vieglītēm plivina balto aizkaru, un vai­rīdamies paraudzīties uz spoguļa pusi.

— Tu pat nepasaki, kurš veļas gabals man vislabāk piestāv! — Anna gražīgi pārmet, sarūgtināta par manu nevērību.

— Tev viss piestāv. Lieliski piestāv. Tikai domāju, ka tavs draugs pietiekami nerūpējas par tavu garderobi.

— Kas tur ko domāt vai nedomāt! Tā acīmredzot ir.

— Tad nu es netieku gudrs, kā tu vari viņu ciest. Laikam tik traki esi iemīlējusies, ka …

Apklustu, it kā man negaidītā greizsirdības lēkmē būtu aizrāvusies elpa.

— Iemīlējusies viņā?… — Anna pusbalsī maigi iesmejas.

— Nudien, it nemaz netieku gudrs. Varbūt esmu muļ­ķis, bet tiešām netieku gudrs.

— Ai, jūs, vīrieši, visi esat vienādi! — Anna nopūšas, atpogādama mežģīņu krūšturi, lai to novilktu un uzģēr­btu citu. — Greizsirdība pastāvīgi grauž jūsu sirdis. Kad pirms diviem gadiem iepazinos ar Morandi, viņam bija daudz naudas .Bet tagad maz. Vai tas ir kas neaptve­rams?

— Viņš ir mainījis darbu?. ts —. Nekā nav mainījis. Tolaik brauca uz ārzemēm un viņam maksāja vairāk. Tagad nebrauc un dabū mazāk.

Šī saruna Annai apnīk, un viņa vairs neteic ne vārda, aizraudamās ar uzlaikošanu. Atkal pavēršu skatienu uz balto aizkaru. Pagaidām būs diezgan.

Pēc divām dienam no jauna pastaigājamies pa Mer­čerijas ielu, kur otrreiz izgrūžu naudu, un Anna atkal nostājas pie spoguļa nupat nopirktā pelēkā mežģīņu kleitā. %

— Vai man piestāv? — viņa jautā, pozēdama kā dāma modes žurnālā.

— Bez šaubām! Tev piestāv tikai dārgi tērpi.

— Re nu, bet Morandi to negrib saprast, — viņa no­purpina, pieņemdama citu modes žurnālā redzētu stāju.

— Varbūt tu arī to skaidri nesaproti. Citādi tik stin­gri neturētos pie sava Morandi.

— Viņš, nabadziņš, manā labā dara visu, ko var, — Anna iecietīgi saka.

— Tai ziņā, ka tevi krāpj, cik vien iespējams. Tolaik pelnīja daudz, tagad maz. Un tu viņam tici.

Dāma pagriezusies nīgri veras manī. Es joprojām pa­visam rimti smēķēju, atlaidies dīvānā.

— Nevis ticu, bet zinu. Tolaik viņš saņēma milzum daudz naudas par komandējumiem, tagad tik tiešām vairs nebrauc komandējumos.

— Labi, labi! Tā ir tava darīšana, — mierinu viņu. — Tikai neaizmirsti, ka es arī strādāju tirdzniecībā. Ne­viens uzņēmums nedod komandējumam vairāk naudas, nekā nepieciešams, lai segtu ceļa izdevumus. Ja Morandi bija nauda agrāk, jādomā, ir arī tagad. Bet… jo vēsā­kas jūtas, jo mazāka devība.

— Nerunā muļķības! — Anna piesit kāju pie grīdas.

Morandi mani neprātīgi mīl. Neprātīgi mīl — saproti?

Dažreiz pat ir tik greizsirdīgs, ka es neganti saskaišos. Ja Morandi varētu būt tik devīgs, cik d'ziļas ir viņa jū­tas, viņš apbērtu mani ar zeltu. Tikai nevar…