BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— To nodosit Mersjē, — saku, pasniegdams aploksni Rosa kungam.

Paklanījis galvu, viņš aiznes aploksni un atkal ilgu ' laiku kaut kur kavējas. Viņa paslēptuve droši vien ir diezgan vecmodīga. Tāpat kā viņš pats.

— Ko es vēl varētu izdarīt jūsu labā? — Rosa kungs jautā, apsēdies atzveltnes krēslā.

— Jūs, man šķiet, esat notārs?

— Bijušais, — viņš izlabo. — Tagad esmu tikai rantjē.

— Es gribētu palūgt, vai jūs nevarētu man ko ieteikt. Protams, tas neiekļaujas jūsu pienākumos …

— Būs jau labi. Pastāstiet — ko jūs vēlētos?

Stāstu arī. Namatēvs vērīgi uzklausa mani

— Cik brīnišķīgi! — viņš iesaucas, kad esmu visu izklāstījis. — Man ir kaut kas padomā — tieši jums derēs. Kaut kas tāds ik dienas netrāpās vis. Aizsūtīšu jūs pie sava drauga Kloda Rišāra. Viņš ir apbrīnojams cil­vēks, bet īsts neveiksminieks. Iedošu jums vēstuli, ko viņam aiznesīsit, un pats uzņemšos nokārtot visas for­malitātes…

— Nekādā gadījumā! — es viņu pārtraucu. — Snie­dziet man tikai dažas ziņas!

Rosa kungs jūtas mazliet vīlies, ka nevarēs kaut uz pāris dienām atgriezties bijušajā amatā, tomēr nepaliek pie sava-un pacietīgi atklāj visu. Vēlāk arvien vēl tikpat laipni mani pavada.

— Sakiet, — viņš aiztur mani priekštelpā, — vai karš būs?

Tā kā es strādāju slepenu darbu, namatēvs domā, ka visi pasaules noslēpumi ir manā kabatā.

— Jau tagad karo, — pasmīnu.

— Ne jau par auksto jautāju.

Rosa kungs raugās manī ar gaiši zilajām acīm tik uzticīgi, ka man pamostas vēlēšanās pateikt viņam ko iepriecinošu. Diemžēl nekā iepriecinoša nav, tādēļ tikai atmurdu:

— Nezinu, būs vai nebūs. Kā jau pats nomanāt, es cīnos aukstajā.

Un, lai ātrāk tiktu laukā, piebilstu:

— Jūs dzīvojat zemē, kurai diezgan svešas.šādas pro­blēmas.

— Bet es esmu dzīvojis zemē, kur visa mana ģimene gāja bojā, — vecais atbild,

Un atver man durvis.

Uzņēmums «Hronoss» atrodas tuvāk pie Lozannas nekā pie Zenēvas, tā īpašnieks man ir noteicis tikšanos pievakarē, tāpēc tagad varu izmantot brīvo laiku, lai cik necik apskatītu dzimto pusi. Moriss Rolāns, proti, es, taču ir dzimis Lozannā.

Agrajā pēcpusdienas cēlienā pilsēta ir apnicīgi trok­šņaina un garlaicīga, ielas stāvas, saulē nokaitušas, automobiļu satiksme varen rosīga, gājēji plūst strau­mēm, bet es neesmu iebraucis šeit, lai papriecātos vai ka­vētos bērnības atmiņās. Ja jau esmu pieņēmis svešas personas vārdu un uzvārdu, nav lieki pašam ar savām ficīm gūt priekšstatu par to vidi, kurā šī persona ir stai­gājusi, jo ej nu sazini, kādu jautājumu man var uzdot kaut vai rīt. Tā es pacietīgi — pēc labākās sirdsapziņas aplūkoju «dzimto pilsētu», vienlaikus atsvaidzinādams atmiņā neskaitāmos jaunās leģendas sīkumus.

Pulksten piecos iekāpju vilcienā, kas iet atpakaļ uz 7.enēvu, nākamajā piestātnē to atstāju un bez sevišķām grūtībām atrodu uzņēmumu. Mūsdienīga fabrikas ēka lieliem logiem, divas mazākas celtnes Alpu stilā un ga- laža — visas paslēpušās priežu silā, tik tīras kā atpūtas nami. Uzņēmuma īpašnieks, pie kura mani ieved, ir drusku vecāks nekā es, kalsnējs un nervozi kustīgs. Viņš apstājas — kas lai zina, cik ilgu laiku jau ir soļojis turp un atpakaļ no loga līdz durvīm, — satver manu roku, paspiež neparasti spēcīgi, piedāvā man krēslu un pats apsēžas, bet skaidri redzams, ka ar grūtībām valdās, lai nosēdētu samērā mierīgi. -

— Ar ko lai sākam?

— Sāksim kaut vai no paša gala, — saku. — Es pie­liekami daudz esmu dzirdējis par jūsu uzņēmumu. Vie­nīgais, par ko man nav ne jausmas, ir cena.

— Cena, cena! — Rišārs paknosās krēslā. — Cena ir pēdējais jautājums. Dārgais kungs, tas, kas te visapkārt redzams, ir vesela pasaule, kurai ir sava dzīve, sava loģika … pasaule, ko pats esmu uzcēlis uz daudzu ideju un ilgstošu meklējumu pamatiem, nemaz nerunājot par upuriem, ko tā ir prasījusi.

— Nešaubos …

Viņš pieceļas, pasper pāris soļu uz durvju pusi un spēji pagriežas pret mani.

— Cena! Cena ir realitātes funkcija, tā saucamais do­tās vērtības ekvivalents …

— Labi, — es palūdzu. — Parādiet man šo vērtību! Laika ir diezgan.

— Cik? Pusstunda vai stunda?

— Cik vien jūs vēlaties, — mierinoši atbildu.

Tomēr Rišāra kungs nenomierinās. Gluži otrādi, tieši šobrīd visa viņa enerģija izvirst kā straume, pārrāvusi aizsprostu. Piesteidzies pie ugunsdroša skapja, viņš aši izņem nez kādus papīrus, tūlīt piezvana sekretārei, lai sadabū citus, klāj vajā plānus un rēķinus, strauji velk ar kaulaino roku plašas elipses gaisā un šaudās ap manu krēslu, bet viņa vārdi gāžas kā ūdenskritums. Pēc tam viņš sakampj mani zem rokas, izved laukā un, pavēlējis iedegt elektrisko gaismu fabrikā, no kuras strādnieki jau aizgājuši, sāk tik sīki rādīt cehu pēc ceha, darbgaldu pēc darbgalda, ka man pilnā sparā atjaunojas galvas sāpes, kas bija piemetušās Venēcijā. Beigu beigās, kad visu ražošanas ciklu esam apskatījuši līdz pēdējai detaļai, at­kal atgriežamies kabinetā, un atkal manu acu priekšā zibēt zib plāni un grāmatvedības ieraksti.

Vārdu straumēs, kuras lej pār mani Klods Rišārs, iz­paužas veselais saprāts, un tās aizrauj. Sliktākais ir tas, ka cilvēks, kurš uzskata sevi par ģēniju, sarunas biedru — par idiotu, kļūst neciešami gudrs. īsi sakot, visa «Ilro- nosa» vēsture aprobežojas ar, lūk, ko.

Rišāra kunga izejas pozīcija balstās uz novērojumiem, ka labi pulksteņi ir ļoti dārgi, slikti — lēti. Pēc gariem un, jāatzīst, prasmīgiem aprēķiniem viņš ir secinājis, ka, ieviešot ultramoderno tehniku tin pavisam jaunu darba organizāciju, iespējams ražot tādus pulksteņus, kas kva­litātes ziņā var konkurēt ar visslavenākajām markām, bet maksā mazliet dārgāk nekā lētie, pēc kuriem ir mil­zīgs pieprasījums.

Tā nav nekāda lielā filozofija. Vairāk ievērības pelna tas, ka Rišārs tiešām pratis īstenot savas ieceres un ra­žot jaunu produkciju. Uzņēmuma noliktavā jau atrodas krietns krājums rūpīgi iesaiņotu un nosūtīšanai sagata­votu precīzu hronometru smalkā apdarē, pie tam vairāki modeļi. Tikai tie joprojām nav nosūtīti un varbūt vēl ilgu laiku te glabāsies.

Kā jau bieži gadās ar ģēnijiem, Rišāra kungs ir ap­svēris visu līdz pēdējam, taču nav paredzējis vienu — lielo firmu konkurenci. Viņš ir izcils lietpratējs tehnikā, bet galīgs diletants tirdzniecībā. Rūpniecības haizivis ir vienojušās ar preču noieta haizivīm un uzcēlušas barjeru pret pulksteņiem «Hronoss», nelikdamās ne zinis par to kvalitāti. Klodam Rišāram jau draud bankrots.

Un tagad, kad Klods Rišārs nonācis gandrīz līdz ban­krotam, haizivis piepeši ir ņēmušās spēlēt zelta zivtiņu lomu: iesācējam piedāvājušas, lai pārdodot «Hronosu» par tik, cik tas viņam pašam izmaksājis. Tā viņš glābšot savu ādu. Bet iesācējs atkal ir iespītējies. Rišāra kungs pieder pie tiem cilvēkiem, kuriem cietsirdība, iekveldinā- jusies līdz zināmai pakāpei, ir spējīga apklusināt veselā saprāta balsi. Rišārs ir ar mieru pārdot «Hronosu», jo tā liekas vienīgā izeja, bet neparko nevēlas, lai uzņēmumu nopirktu viņa slepkavas. Viņš gaida citus klientus. Taču neviens vairs negadās, jo jebkurš, ticis Kloda Rišāra vietā, piedzīvotu arī šādu likteni. Un nu beigās ir ieradies kads dumiķis un nejēga, kas apjautājas par cenu.

— Cena? — galu galā saimnieks iesaucas kaut kur ap pulksten deviņiem vakarā. — Jums pašam jau ir priekš­stats par cenu … Pēc gluži aptuveniem aprēķiniem cena nedrīkst būt zemāka par …