BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Es labprāt ticētu Rišāram, bet neuzdrīkstos. Šajā hai­zivju pasaulē retumis sardīnei izdodas kļūt par ko aug­stāku nekā tikai par uzkodu. Taču kaut ko tādu nemēdz teikt balsī. It sevišķi sardīnes klātesmē.

Ja jau man ir direktors, vajadzētu sameklēt arī sekre­tāri. Uzņēmuma īpašniekam neklājas pašam zvanīt vie­nam vai otram un uzaicināt uz tikšanos. Nemaz nav jā­piemin vēl tas, ka es nonāktu galīgā strupceļā, ja man būtu jānoklikšķina ar rakstāmmašīnu kāda lietišķa vēs­tule franču valodā. Patlaban nepieciešama viena vienīga tikšanās ar «Zodiaka» direktoru, tādēļ nolemju izmantot par savu sekretāri viesnīcas telefonisti, pieticīgi atlīdzi­not viņai skaidrā naudā.

— Tirdzniecības direktora kungs varēs jūs pieņemt rīt no divpadsmitiem līdz vieniem, — telefoniste man pa­ziņo.

Lai cik liels nepraša esmu iestāžu dzīvē, tomēr iztei­ciens «no divpadsmitiem līdz vieniem» man ir pietiekami skaidrs, lai saplaktu prieks. Droši vien tā ir pieņemšanas stunda, kad direktors ielaiž savā templī gan aklu, gan klibu. Citiem vārdiem runājot, viņš nevelta nekādu uzma­nību «Hronosā» īpašniekam — nākamajai vispasaules slavenībai.

Izrādās, par mani «Zodiakā» jau zināms. Kad otrā dienā beidzot ierodos tirdzniecības direktora uzgaidā­majā telpā, tur stāvgrūdām pilns cilvēku. Pusbalsī pa­saku savu vārdu sekretārei, jo iepriekšējā dienā pasūtī­tās vizītkartes vēl nav gatavas. Sekretāre pamāj, norā­dīdama man uz brīvo krēslu. Aizkūpinājis cigareti, pār­laižu acis apmeklētājiem. Uzmanību pelna tikai kaimi­ņiene pa kreisi. Pa kreisi — tas ir labi. Tuvāk pie sirds.

Sieviete ievēro, ka raugos viņā, — to jebkura nepalaiž garām nemanītu, — bet tīšuprāt uzkrītoši iedur degunu kinožurnālā, lai nosistu laiku. Tas mani pārlieku nesa­rūgtina.

Sekretāres galds novietots starp divām durvīm, un, ja var ticēt uzrakstiem plāksnītēs, aiz vienām ir iekārtojies direktors, aiz otrām — viņa palīgs. Lāgu lāgiem pa dur­vīm kāds iznāk, tad ietrinkšķas tālruņa zvans uz sekre­tāres galda, viņa noklausās rīkojumu, ierasti pasaka: «Jā, skaidrs!» — un nosauc laimīgā vārdu. Visumā ņe­mot, audiences noris ātri, un ap pulksten vieniem uzgai­dāmajā telpā esam palikuši tikai divi — es un mana kai­miņiene pa kreisi.

Sī sieviete ir glīta, bet nav diez ko valdzinoša, gandrīz tikpat liela kā es, parupjam auguma līnijām, taču šāds trūkums manai neizsmalcinātajai gaumei ir gluži pa- ciešams. Kaimiņienei arvien vēl bijuši — nebijuši it kā nejauši viņai pievērstie skatieni, tomēr viņa ik pēc brīža manu acu priekšā pārliek gleznās kājas vienu pār otru. Viņa joprojām ir aizrāvusies ar kinožurnālu, beidzot pulksten vienos to aizver un palūdz sekretārei:

— Vai jūs nevarētu atgādināt par mani?

— Un arī par mani, — es iesaucos.

Meitene, kas sēž aiz rakstāmgalda, līdzcietīgi paska­tās mūsos, mazliet šaubās, tad pieklauvē pie direktora palīga durvīm un ieiet viņa istabā.

— Teica, ka jūs velti gaidāt. Vieta jau aizņemta, — pēc laiciņa iznākusi, sekretāre paziņo sievietei.

— Kā tad tā, vakar man sacīja, lai es šodien at­nāku …

Paraustījusi plecus, meitene iegriežas šefa istabā. Ot­rais pārsteigums veltīts man.

— Direktora kungs ļoti atvainojas — pie viņa tagad vēl ir apmeklētājs, bet pēc minūtēm piecām viņam jāpie­dalās svarīgās pusdienās. Tādēļ viņš uzaicina jūs rīt pusvienpadsmitos.

Šai laikā ierasties tomēr ir patīkamāk nekā pieņemamā stundā. Nav ļaunuma bez labuma.

— Vai es nevarētu uz mirklīti tikties ar direktora pa­līga kungu? — slaidā skaistule atkal pavaicā.

Dodos prom, nesagaidījis atbildi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā jau iepriekš zināma. Eju pa kāpnēm lejā lēnām, jo nekur nav jāsteidzas. Pēc brīža bijusī kaimiņiene soļo man līdzās pa kreisi — sirds pusē.

— Vai jums ir bijusi runa par sekretāres vietu? — līdzjūtīgi jautāju.

Palocījusi galvu, viņa kāpj tālāk lejā, dzirdamās ap­steigt mani. Taču tas viņai neizdodas, jo laikus pielāgo­jos viņas soļu ritmam.

— Nevajag lieki bēdāties! Es arī jums varu piedāvāt sekretāres vietu.

— Sis triks pārāk nodrāzts, — sieviete dzestri atbild.

— Tad atjaujiet jums piedāvāt pusdienas.

— Tas ari nav nekas jauns. Bet jau reālāks.

— Kā tad!

Skaistule pablisina uz mani acis kā svārstīdamās.

— Tikai brīdinu, ka esmu sliktā omā. Un, nedod dievs, arī jums vēl varu to sabojāt.

— Par to nemaz neraizējieties, — es pasaku un vedu viņu uz viesnīcu.

Neatceros, vai jau esmu stāstījis, ka viesnīca «Regīna», kurā esmu apmeties, ir kā radīta mana gājuma cilvēkam, proti, ļoti lieliska, lai gan nav pārāk grezna. To pašu var teikt par restorānu. Patīkami, smalki iekārtotā, nelielā zāle ar tapsējumu pastejtoņos, spoguli un koši baltām galddrānām jūtami nomierina. Tomēr sākam pusdienot patiešām nelāga noskaņojumā. Taču nedomāju nostāties uz rokām, lai uzjautrinātu savu dāmu. Ja kādam ir no­mākts garastāvoklis, vajag Jaut, lai viņš klusē, cik vien tīk, — tada ir mana devīze.

Skaistule acīmredzot ir puslīdz mierīga, puslīdz vīlu­sies, ka viņu neaplidoju. Viņa pat brīžiem zagšus uzmet man jautājošu skatienu, droši vien gaidīdama kādu rep­liku, bet velti. Man labpatikas ierunāties tikai starpmetā, kad zivis jau notiesātas, bet cepetis vēl nepasniegts.

— Tas, ko esmu teicis par sekretāres vietu, nav tuk­šas valodas.

— Kas gan jums lika tik pēkšņi pievērsties tieši man? — sieviete vaicā, nolikdama dakšiņu un nazi uz šķīvja stingrā saskaņā ar etiķeti.

— Nejaušība.

— Nejaušība bieži vien ir slikta padomdevēja, — viņa brīdinoši saka.

— Neuztraucieties, man ir laba nojauta, — nekautrīgi apgalvoju, jo, cik zinu, vēl nav dzimis vīrietis, kuram nebūtu maldīga nojauta attieksmē pret sievietēm.

Viesmīlis atnes sarkanvīnu un aizvāc prorn pudeli, līdz pusei pilnu ar balto. Tā arī ir etiķete. Tad viņš at­brīvo uz galda vietu, kur novieto cepeti.

Klusējot paēdam pusdienas līdz galam. Un tikai pēc tam, kad esam pamielojušies arī ar saldējumu, atkal iesāku:

— Jūs neesat man atbildējusi …

— Tāpat kā jūs.

— Uz kādu jautājumu?

— Uz šādu: kālab griežaties tieši pie manis?

— Jūsu auguma dēļ.

Viņa tikko jaušami pasmīkņā.

— Kā esmu sapratusi, jūs meklējat sekretāri…

— Nu jā. Un man nepatīk, ka sekretāres sēžas klēpī kā dažkārt attēlots karikatūrās. Jums ir tāds augums ka, domāju, šādas briesmas man nedraud.

— Kādēļ? — Viņa sāk smieties. — Gluži otrādi, ra dīsies vēl lielākas briesmas: pagalam saburnīšu jūsu ceļus.

Dāma arvien vēl smejas: viņu uzjautrina aina, kādu laikam ir iztēlojusies; un smieklos seja negaidot izskatās pavisam citāda. Viņa patlaban šķiet nevis glīta nogurusi sieviete brieduma gados, bet nebēdnīga, labsirdīga mei­tene.

Vēlāk smiekli piepeši apraujas — un ilūzijas sagrūst Atkal redzu dāmu vērīgām acīm un neuzticībā saknieb­tām lūpām.

— Kāds uzņēmums jums īstenībā pieder? viņa no­prasa.

— «Hronoss», pulksteņu fabrika.

— Neesmu dzirdējusi šādu firmu.

— Ir cilvēki, kuri nekā nav dzirdējuši par «Omegu» Tomēr tas nav nekāds šķērslis, lai pulksteņi «Omega» rādītu laiku.

— Kāpēc jūs apvainojaties? Es taču neko siiktu ne­esmu teikusi.

— Nemaz neapvainojos. Kafiju dzersim?