BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Kas jūs tāds esat, kāpēc noslēdzāt durvis? — plik­galvis nevilšus pavaicā dzimtajā valodā.

- Pacietību! — atbildu franciski, likdams viņam sa­prast. ka mēs neesam Itālijā. — Un klusāk! Man tas : vienalga, bet to prasa jūsu intereses.

Ielicis atslēgu kabatā un pastūmis sev tuvāk tālruni, lai tas būtu pie rokas, ērti iekārtojos atzveltnī.

— Pagaidiet, kā gan jūs iedrošināties! — vīrietis uz­kliedz — šoreiz jau franciski.

— Klusu! — apvaldu viņu. — Un bez raizēm! Pateikšu 1 īsi un skaidri. Runa būs par jūsu darbu. Ar to domāju spiegošanu.

Morandi aptver, ka te likt lietā afektus būtu bezjē­dzīgi, un smagi noslīgst krēslā. Viņš, plānām ūsiņām, mazliet ieplestu muti, izskatās kā pēkšņi nobaidījies muļ­ķis. Daži neldzīgi plikgalvji miļuprāt uzaudzē ūsiņas, lai parādītu, ka nav galīgi zaudējuši tādu dabas bagātību kā matus.

— Jūs ne reizi vien esat braucis uz sociālistiskajām zemēm, kur tirdzniecisku operāciju aizsegā esat nodibi­nājis sakarus ar vietējiem amerikāņu izlūkdienesta aģen­tiem. Pēdējoreiz ieradies Bulgārijā, jūs esat atjaunojis sakarus ar aģentu, ko sauc par Stavrevu, viņu apgādājis ar rāciju un attiecīgi instruējis. Tas, ka spiegojat sociā­listiskajās zemēs, jau ir atklāts un pierādīts, un es esmu pilnvarots jums to paziņot.

— Alersi, — Morandi zobgalīgi pasaka, acīmredzot nomierinājies, ka pagaidām viss ņēmis šādu virzienu.

— Bet tā ir tikai jautājuma viena puse. Tādiem vīriem kā jūs jāievēro abas puses: vienu, kur viņš spiego, un otru, kas viņu ir sūtījis spiegot.

Ūsaiņa seja atkal saspringst modrībā.

— Lai noskaidrotu dažus sīkumus attiecīgā instancē, uz Venēciju ir aizsūtīts kāds vīrietis — Albērs Karē, kas nesen ir nonācis kontaktā ar jūsu draudzeni Annu Fer­rari un saņēmis no viņas izsmeļošas ziņas par jūsu it kā tirdznieciskajiem komandējumiem …

— Tie ir salti meli! — Morandi skaļi cērt pretī.

— Tas ir dokumentēts ar magnetofona ierakstiem. Do­kumentētas arī jūsu sarunas ar Annu Ferrari. Sarunas, kurās.esat uzticējis šai sievietei slepenas ziņas, ko viņai nedrīkstēja izpaust. Kādu vakaru pirms nedēļām trim viņa, slēpdama lielāko patiesības daļu, pastāstīja jums par pazīšanos ar Karē — un jūs savukārt pateicāt viņai, ka jūsu draugu Artūro Konti noslepkavoja nevis tādēļ, lai viņu aplaupītu, bet gan tāpēc, ka viņš bija par daudz izpļāpājis.

— Atveriet drusciņ logu! — kā atbildot uz visu to, Morandi palūdz.

istabā tiešām gaiss ir smacīgs. Ūsaiņa seja noraso sviedriem.

— Atvēršu gan, laika vēl diezgan! — skarbi pasaku un aizsrtiēķēju cigareti, — Tagad turpināsim! Jūs taču saprotat, ja dokumentācija par sarunām ar Ferrari un reizē arī vēstis, ka jūsu misija Butgārijā ir cietusi ne­veiksmi, nokļūs otrā pusē — to cilvēku rokās, kuri jums ir maksājuši, — piedzīvosit tādu pašu likteni, kāds ir piemeklējis Artūro Konti.

— Labi, ko tad galu galā gribat no manis? — Mo­randi jautā, noslaucīdams ar kabatlakatu sviedrus no kailā galvvidus.

— Lai jūs man visu izstāstītu — īsi, bet skaidri un konkrēti. Minot arī vārdus un datus.

— Pēc tam mani aiztrieksit uz pekli?

— Cilvēkiem, kurus patlaban pārstāvu, nav nekāda nodoma aiztriekt jūs uz pekli.

— Kas man par to var galvot?.

— Veselais saprāts. Viņiem rastos tikai lieks sarež­ģījums, lai jūs nogalinātu. Tagad jūsu kārtis ir atklātas, tātad vairs neesat bīstams. Bet, kāds liktenis jūs gaida, tā ir jūsu pašu darīšana.

— Kas gan var galvot, ka arī pašlaik mūsu saruna netiek ierakstīta?

— Nekas.

— Un ka šos ierakstus man atdos?

— To es nemaz nesolu. Un tie jums būtu lieki. Es va­rētu atsūtīt ierakstus, lai par tiem patīksmināties, taču pats apjēdzat, ka tie būs dublēti.

— Tieši tā. Nu, kādu tad darījumu piedāvāsit? Jeb­kurš darījums pamatojas uz savstarpēju izdevīgumu.

— Tā mēdz būt tirdzniecībā. Bet ne mūsu profesijā.

— Man nav tāda profesija kā jums.

— Kāda tad? Vai esat līka i amatieris?

— Neesmu arī amatieris. Bet, kad pie manis atnāk un no vienas puses grūž naudu, no otras draud, ka atlai­dīšot no darba, es ņemu naudu, jo labāka nekā vairs nav ko izvēlēties.

— Taisnība gan. Patlaban jūs esat nokļuvis gluži tādā pašā stāvoklī. Vienīgā atšķirība — jums draud ar pistoli.

— Saprotiet jel, dieva dēļ, es esmu ārpus spēles. Jau ārpus spēles. Tik sen neviens man nekādu uzdevumu nav devis. Pat vēl vairāk — mani tur aizdomās. It sevišķi pēc tā, kas ir noticis ar Konti. Viņi ir likuši mani mierā, lieciet arī jūs! Esmu ārpus spēles — skaidrs?

Pavēcinādams ar roku, ūsainis izklīdina manas ciga­retes dūmus, kas viņam rauj elpu ciet, un atkal norauš sviedrus.

— Redzat, Morandi, ja kāds reiz ir iekļāvies šai spēlē, nekad vairs nepaliek ārpus tās. Jūs nekādi nevarat lai­ciņu spiegot, pēc tam turēties nomaļus. To jums nepie­ļautu. Tāpat kā pokerā. Tajā jūs nevarat piedalīties vie­nīgi tad, kad rokās ir četri dūži. Tikai spēlējot pokeru, ir cerības, ka aiziesit prorn ar vinnestu kabatā,,te tas pilnīgi izslēgts, jo esat saistīts uz mūžu. Un, lūk, tagad jums iesaku atpirkties, tikt sveikā cauri. Es nekā negal­voju par jūsu šefiem. Tur pats izlaipojieties, kā gribat! Bet par tiem cilvēkiem, kas mani ir atsūtījuši šurp, varu droši teikt, ka viņi liks jūs mierā. Reizi par visām rei­zēm. Ar vienu vienīgu noteikumu — jums viss jāizstāsta.

— Kas gan var galvot, ka rīt atkal nepiespiedīsit mani pie sienas un nepieprasīsit, lai sniedzu ziņas? Vai to, ko tagad jums atklāšu, neizmantosit man par jaunu? — ūsainis no jauna ķeras pie sava.

— Es jau sacīju — veselais saprāts. Jums neprasīsim jaunas ziņas, jo jūsu rīcībā nekad vairs nebūs svarīgu, interesantu datu. Un nodot jūs nav nekādas jēgas. Tas var notikt vienā vienīgā.gadījumā — kad pats pārteiksi­ties. Ja jūs cietīsit klusu, arī mēs klusēsim. Ja v nepieval- dīsit mēli, sevi notiesāsit ar nāvi.

Paraugos savā pulkstenī: bez piecām minūtēm viens.

— Nu, izstāstiet, ir jau vēls.

Smagi elsdams, Morandi nomet valgo kabatlakaki uz gultas.

— Cik jūs esat dīvains! Citi vismaz piedāvā naudu …

— Dabūsit arī naudu, — mierinu viņu. — Par šo jau­tājumu mēs vieglāk vienosimies. Bet tagad nu sāciet — īsi un konkrēti!

— Vai es nevarētu vispirms šo to pavaicāt?

— Pavaicāsit vēlāk! Tagad stāstiet vien!

Izklāsts nav diez cik bagāts notikumiem, taču, kad Morandi to beidz, pulkstenis jau ir pāri diviem. Vairāki būtiski atklājumi: tā cilvēka vārds, kurš ir devis ūsainim uzdevumus. Un kādi šie uzdevumi ir bijuši — skaitā seši, ko viņš ir izpildījis dažādās sociālisma zemēs daudzo komandējumu laikā. Arī vietējo līdzdalībnieku vārdi.

Tad nāk vesela virkne jautājumu. Skarot Morandi no­stāstā visus robus, pat visniecīgāko sīkumu, ko viņš ir izlaidis, tie sakarīgi izriet cits no cita, apraujas, atkal uzrodas negaidot vai nevilšus izraisās no kārtējās atbil­des.

— Lūdzams, atveriet logu! — ūsainis lāgu lāgiem pa­saka vārgā balsī.

Viņa seja spīd vien no sviedriem un acis bezmiegā mazliet piepampst. Viņš vairs nav ne uzpūtigs, ne šaubu pilns, ne izbijies, tikai līdz nāvei noguris.

Kad viss jau ir iztaujāts, pulkstenis rāda puspieci. Istabā vilnī tabakas dūmu lāņi. Gaiss tik sutīgs un sma­cīgs, ka ne paelpot. Man galva atkal sāp tik stipri kā Venēcijā. Piegājis pie loga, to plaši attaisu vajā. Mo­randi atgāžas pret krēsla atzveltni un kādu laiciņu kāri elpo istabā plūstošo dzestrumu, kā zivs plātīdams pil­nīgās lūpas.