BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Tagad parunāsim par finansēm,— es saku, brītiņu nogaidījis pēc tam, kad logs jau aizdarīts, — .Man jums jāpaskaidro, ka uzdevums, ar kuru nupat esam tikuši galā, ir gluži nejaušs manā dzīvē. Daudz nejaušāks nekā jūsējā. Es esmu miermīlīgs pilsonis, un, ja izdarīju kā­dam pakalpojumu, tad tikai tādēļ, ka mani bija saņēmuši spīlēs gandrīz tāpat kā jūs. īstenībā es pēc profesijas esmu fabrikants.

Morandi paceļ snaudas pilnās acis un izbrīnījies rau­gās manī.

— Fabrikants?

— Kā tad! Man pieder pulksteņu fabrika «Hronoss». Patlaban savai precei neatrodu noietu — un tirgus man ir liktenīga problēma. Piedāvāju kādu darījumu «Zodia­kam», man atbildēja gaužām izvairīgi. Jūs strādājat šai firmā.

— Esmu pavisam sīks gariņš «Zodiakā».

— Toties jums ir sakari ar lielajiem.

— Vienīgi pa darba līniju. Jums jāzina, ka «Zodiaks» ir ļoti smaga mašīna. Kamēr tā iekustas …

— Mēs varētu piedāvāt direktoram komisijas naudu.

Morandi palaiž īsu smiekliņu.

— Jūs nemaz neesat tik bagāts. Bet ko tad man pie­dāvāsit?

— Atkarībā no pakalpojuma.

Viņš viegliņām sarauc pieri un skatās uz mani domīgi, kā apsvērdams kaut ko. Pēc tam noteic:

— Dodiet man piecus tūkstošus, un es jums nodroši­nāšu darījumu. Nevis ar kāda «Zodiaka» darbinieka starpniecību, bet tieši ar «Zodiaku».

— Piecus tūkstošus franku?

— Piecus tūkstošus dolāru.

— Tas ir ārpus manām iespējām. Ja jūs būtu ar mieru par trim tūkstošiem …

— Jūs ļaunprātīgi izmantojat to, ka esmu jūsu ro­kās, — Morandi gurdi noburkšķ. — Labs ir, dodiet četrus tūkstošus!

— Vai varat galvot, ka darījums tiks noslēgts?

— Cik jūs esat jocigsl — ūsainis iestenas. — Pats atsakāties galvot par manu dzīvību, bet gribat, lai gal­voju jums par vienu darījumu.

— Labi! — Es piekāpjos un izvelku kabatas portfeli. — Kurš ir tas vīrs?

— Rūdolfs Bauers — importa un eksporta kantori Minhenē. Tūlīt jums uzrakstīšu vēstuli.

— Tikai neapsoliet vēstulē, ka arī viņam maksāšu čet­rus tūkstošus!

Morandi atkal izmisīgi iestenas, pieceļas kājās, izņem no galda atvilktnes papīru un aploksnes ar viesnīcas zī­mogu un raksta, lāgu lāgiem izdvesdams sāpīgu nopūtu. Viņš ir neirastēniķis.

Kad sastapāmies pēdējoreiz, jums, šķiet, bija kas- taņbrūni mati …

— Jā, bet tagad melni. Vai jums nepatīk?

— Gluži otrādi. Tagad izskatāties eksotiskāka… un vēl vairāk nobriedusi . ..

Tā es runājos ar savu sekretāri stacijā, kur nupat esam satikušies. Redzams, šovakar Edītei nav lielisks noska­ņojums — un izteiciens par viņas briedumu nez vai to uzlabos.

— Jūs arī neizskatāties pārāk zaļš, — sekretāre at­bild, neievērodama to, ka esmu viņas priekšnieks.

Domāju — viņai taisnība. Kad cilvēks bezmiegā pava­dījis nakti un visu dienu nostaigājis, it sevišķi vēl ma­nos gados, viņu nemaz tik viegli nevar noturēt par jaunu. Toties pašsajūta man ir brīnišķa.

— Nu, kāpsim vilcienā, — es ierosinu. — Mūsu rīcībā ir vesela nakts, patīkami patērzēsim.

Un, lai aizkustinātu eksotisko tumšmati, galanti pa­ņemu viņas mazo ceļasomu.

Mūsu kupejas ir viena otrai blakus. Turklāt starp tām ir durvis. Tas droši vien uzvedina Edīti uz šādiem tādiem minējumiem, bet viņa par tiem nesaka ne vārda. Apstā­jamies gaitenī pie loga, lai ļautu pavadonim sakārtot guļvietas. Uz perona rosme pašā sparā. Vilciens aties pēc trim minūtēm.

— Vai esat agrak bijusi Minhenē? — es vaicāju.

— Nē, nekad.

— Zēl gan.

Edīte nejautā, kādēļ žēl, un izklaidīgi raugās pa logu laukā.

— Nez kāpēc jums nav laba oma?

Viņa aši uzmet man acis.

— Vai tas ir manāms?

— Mazlietiņ, tomēr var noprast.

— Es reti esmu labā omā. Man liekas — cilvēks ir labā omā vienīgi aiz zināma iemesla.

—' Tā spēj spriest tikai alkoholiķi, — es tam nepie­krītu. — Sievietei jūsu vecumā vajadzīgs kāds iemesls, lai būtu slikta oma.

— Man var būt slikta bez īpaša iemesla. Jau diezgan ar pastāvīgajiem. Bet nu izbeigsim šo nelāgo, garlai­cīgo sarunu!

Edīte apklust, atkal pašauj uz mani skatienu un pie­metina:

— Apskaužu tādus cilvēkus kā jūs.

— Kādēļ tieši? «Hronosā» vai…

— Tādēļ, ka nezaudējat dūšu pat tad, kad dzīvē daudz kas neveicas.

— Man viss veicas uz goda.

— Vai jūs to sakāt arī par sarunām ar «Zodiaku»?

Ironija skaidri uztverama pat bez sestā prāta.

— Jā, arī par tām, — mierīgi atbildu.

Sekretāre palūkojas uz mani neuzticīgi, tomēr nekā neiebilst.

— Mīļā Edīt, — labsirdīgi pamācu, — tā kā mums abiem būs kopā jāstrādā, gribu jums jau tagad šo to iz­skaidrot: parasti ir tā — jo izdevīgāks kāds darījums ir vienam, jo neizdevīgāks tas ir otram. Tatad jo lielākas pūles jāpieliek, lai to noslēgtu. Es varētu kaut vai rīt sadarboties ar «Zodiaku», pie tam sī sadarbība turpinā­tos ilgāku laiku. Taču šāda steiga jūtami atsauktos uz maniem ienākumiem un — tikai man par ļaunu. Tāpēc atzīstu par labāku zaudēt dažas nedēļas, lai iegūtu vai­rāk naudas. Zinu, ka laiks arī maksā nāudu, bet, ko izvē­lēties — laiku vai naudu, tas ir gaumes jautājums.

No perona atskan apslapēts lokomotīves svilpiens. Di­vas meitenes, nostājušās pretim logam, māj ar roku, bet ne jau nu mums. Mani īpaši neviens nekad nav pavadījis.

Vilciens sāk vieglītēm ripot uz priekšu, un perona strēle slīd atpakaļ, lai dotu vietu preču vagonu virtenei, sema- foriem un nakts rēgiem.

— Pateicos par pamācību! — Edīte paloka galvu. — Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir bijusi gluži lieka. Man ne prātā nav nācis jaukties jūsu darīšanās.

— Kādēļ tad? To darīt ir daudz vairāk vērts nekā domāt vienīgi par savu algu. Jūsu līdzdalība man ap­liecina, ka varu uz jums paļauties.

Edīte pētīgi paveras manī, bet pasaka tikai to vien:

— Tādā gadījumā apbalvojiet mani ar cigareti.

Uzklājis guļvietas mūsu kupejās, pavadonis aiziet tā­lāk. Stāvēdama pie loga, Edīte uzvelk dūmu un skatās laukā, lai gan aiz loga ir melna tumsa — nakts un Alpu masīvi aizsedz debesis. Izsmēķējusi cigareti līdz pusei, viņa iemet to pelnu traukā.

— Man drausmīgi sāp galva. Atļaujiet apgulties!

— Lūdzu, lūdzu! Ar labu nakti!

Es arī dodos uz savu kupeju. Un ienāku īstā laikā, lai dzirdētu, cik piesardzīgi Edīte aizbultē durvis, kas ved no viņas kupejas uz manējo. Sito neuzticību — un tā vēl ir privātsekretāre …

Labi, ka šovakar man ir citas rūpes.

Novilcis uzvalku, uzģērbju pidžamu, aizkūpinu šīsdie­nas priekšpēdējo cigareti un izstiepjos gultā visā ga­rumā. Jautājumi, kas nodarbina prātu, ir tie paši, kurus neesmu izmetis no galvas, augu dienu ierasti rosīdamies un posdamies ceļam. Tie ir divi — liktenīgi un svarīgi. Pirmais — vai Morandi liecības ir patiesas? Otrais — vai viņš klusēs?

Atbilde uz otro jautājumu ir daudz nozīmīgāka no praktiskā viedokļa, taču esmu izdarījis visu nepiecie­šamo, lai tā skanētu pozitīvi. Grūti ir piespiest kādu, lai noteiktā brīdī runā, bet vēl grūtāk piespiest, lai klusē ilgu laiku. Nav māksla pavicināt cilvēkam deguna galā pistoli vai banknošu žūksni, lai raušus izrautu no viņa ziņas un nākamā dienā gan pašam vicinātājam, gan visai operācijai tiktu pārvilkts krusts pāri. Māksla ir radīt šim cilvēkam tādus apstākļus, ka viņš nevar rīkoties citādi kā vienīgi tā, kā tu vēlies — gan pašlaik, gan vēlāk. Mo­randi klusēs, jo turpmāk viņa drošība ir tieši atkarīga no manējās. Viņš ir pārliecināts: ja es tikšu nolaists no kā­jas, tas itin neko negrozīs, bet būs viņa paša nonāvēša­nas prelūdija. Kompromitējošais materiāls taču paliks, un citi to laidīs darbā.