BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— «Direktora kungs, ar šo rakstiski apstiprinu notei­kumus, kurus jau mūsu sarunā esmu izvirzījis par…»

Vēstules sacerēšana aizņem vairāk nekā pusstundu. Edīte raksta ātri, bez kļūdām. Un tā man tagad arī ir iespējams pārliecināties, ka esmu maldījies, līdz-šim šau­bīdamies par viņas kvalifikāciju. Kad vēstule ir parak­stīta un rūpīgi ielikta aploksnē, pasūtu kafiju un nofor­mēju Edīti darbā. Viņa man pasniedz grāmatiņu, un es kā darba devējs parakstos tās norādītajā ailē.

— Būtībā jūs esat nostrādājusi tikai sešus mēnešus firmā «Fišers un Ko», — es saku, aši pārskatījis viņas darba grāmatiņu. — Kur pirms tam bijāt iekārtoju­sies?

— Nekur. Studēju franču literatūru, bet, beigusi stu­dijas, sapratu, ka ar franču literatūru vien nepietiek, lai dzīvotu, un iestājos mašīnrakstītāju un sekretāru kur­sos, jo man nav vecāku, bet tuvinieki nevēlējās mani uzturēt vēl- ilgāk.

— Skaidrs. Kā redzams, Fišers jūs atlaida sakarā ar štatu samazināšanu. Un jūs nolēmāt atstāt dzimto pil­sētu?

Viņa paloka galvu.

— Cīrihe ir skaista pilsēta, — jūsmoju. <���— Tur ir brīnišķs ezers. Vispār pasakainas ainavas.

— Jā, bet no ainavām neviens nav paēdis.

— Vai tad arī jūsu profesiju ir piemeklējusi krīze?

— Diezgan liela.

Edīte pastiepj roku, lai paņemtu somiņu, taču es at- skāršu viņas nodomu un pakalpīgi padodu «Kentas» pa­ciņu. Viņa aizsmēķē, izpūš biezu dūmu virpuli un raugās manī, kā gaidīdama, ko vēl sagudrošu. Viņas skatiens ir mierīgs un atklāts, bet tikko jaušami saspringts.

— Kur tad vēl bijāt izmēģinājusi laimi, pirms devā­ties uz «Zodiaku»?

— Nekur. Pirmais, ko iebraukusi uzzināju, bija tas, ka «Zodiakā» ir brīva vieta.

— To droši vien jums pastāstīja draudzene…

Viņa pamāj, ne acis nepamirkšķinājusi.

— Tātad te esat ieradusies nesen?

— Pirms desmit dienām.

Lai gan ziņkāres pilnā saruna rit draudzīgā garā, to­mēr tajā neatvairāmi izpaužas nopratināšanas nianse. Taču jebkuram darba devējam ir tiesības šo to zināt par savu pakļauto.

Tobrīd ietarkšķas tālruņa zvans. Mana paziņa telefo­niste pavēsta, ka man esot zvanījusi sveša sieviete, kura izlasījusi kādu sludinājumu par sekretāres vietu.

— Es tiešām esmu to ievietojis, — atbildu, — bet man j»au ir sekretāre. Tā nu esiet tik laipna un pasakiet to visiem, kuri pieteiksies.

Tālruņa otrā galā atskan mokpilns, izmisīgs vaids: «Tagad tak zvanīs veselu mūžību!»

— Neuztraucieties! Parūpēšos, lai šo sludinājumu, vairs neiespiež.

— Jūs esat publicējis sludinājumu, ka meklējat sekre­tāri? — Edīte parauj uzacis augšup, kad esmu nolicis; klausuli.

— Es patiesībā aizsūtīju to pirms trim dienām, tikai nezinu, kādēļ viņi tā nokavējušies. Esmu slikts gaišre r ģis — nemaz nenojautu, ka sastapšos ar jums. Kāpēc jus manī tik dīvaini veraties?

— Tāpat vien. Līdz šim domāju, ka esat pieņēmis mani darbā aiz nejauša untuma.

— Maldāties! — paskaidroju. — Vismaz neesmu ļā­vies nekādam untumam. Nejaušība visnotaļ ir nākusi man par labu. Jūs esat taisni apbrīnojama. Es gribēju teikt — apbrīnojama mašīnrakstītāja.

Viņa viegliņām pasmaida, bet smaidā nav ne miņas no sirds siltuma.

— Ceru, ka arī man atlēks savs labums no šīs nejau­šības.

— Nevis ceriet, bet esiet par to droša! Pirmā priekš­rocība pie manis būs tā, ka nenovecosit par agru no darba. Teiksim, patlaban jau varat būt brīva. Tikai atstā-, jiet savu telefona numuru! Ja būsit man vajadzīga, jums piezvanīšu rīt līdz pulksten desmitiem.

Edīte pieceļas kājās, aptvērusi, ka viņas darbadiena jau beigusies, un es atvadām vienīgi pavicinu ar roku, pat nepavadu viņu. Tā tikai vēl trūka, lai es pavadītu savu sekretāri!

Nākamās dienas man aizrit dažādās darīšanās: vairā­kas reizes iegriežos «Hronosā» pie neprātīgā vīra —| mana direktora; divreiz aizeju pie notāra, lai galīgi no­formētu pirkuma aktu; kādu pēcpusdienu nosēdu biblio­tēkā, papildinādams savu izglītību; un kur vēl stundas, veltītas pārdomām vai bezjēdzīgai klaiņošanai pa pil­sētu! Visā visumā Zenēvā ir skaista, taču tai piemīt sav­dabība, ko vienādi var atzīt gan par šis pilsētas pārā­kumu, gan par trūkumu: tajā ir ļoti daudz ūdens, bet atšķirībā^no Venēcijas te tas ir sakrājies vienā vietā Zenēvas ezerā. Tādēļ gribot negribot reižu desmit dienā jāiet no viena krasta uz otru pa bezgala gariem tiltiem, kas uzvedina uz domām, cik lietderīgi būtu iegādāties" automobili. Bet tagad man nemaz nav vaļas ar to no­ņemties — tur tas suns aprakts. Diezgan jau rūpju ar sekretāri. Tiesa, pašlaik man darbā nav vajadzīga Edītes klātbūtne, tāpēc cenšos viņu netraucēt. Toties viņa man galīgi nedod miera.

Nemaz nerunājot par to, ka visu laiku rēgojas Edītes smuidrais augums, mani mulsinot un satraucot, no prāta ne mirkli neiziet arī citas viņas īpatnības. Piemēram, paņēmiens lūkoties tieši acīs un reizē visnekaunīgāk me­lot, ne plakstus nepavirinot. Šaubas, vai šī sieviete uz­vedas godīgi, man jau ir pamodušās pirmajās mūsu pa­zīšanās stundās un kopš tā laika kļūst arvien lielākas un lielākas.

Bez šķietami nevainīgiem meliem, ka viņai vajagot tikties ar draudzeni, Edīte nav teikusi patiesību daudz būtiskākos jautājumos. Starp citu, šos melus nebūtu grūti izskaidrot, pieņemot noteiktu hipotēzi par sekretā­res raksturu un lomu. Taču, kā mans šefs saka, mūsu amatā ir svarīga nevis fantāzija, bet dziļa notikumu ana­līze, tādēļ pagaidām izvairos no hipotēzēm, turklāt tas nav nekāds šķērslis, lai es tās arī liktu vērā.

Otrs, ko lieku vērā, ir vilcienu saraksts. Kaut gan pē­dējā laikā esmu ļoti strauji kāpis augšup pa hierarhijas kāpnēm, tomēr man atkal jādara melnais darbs — stun­dām ilgi jānīkst uz perona, sekojot vilcienu gaitai. Laime vēl, ka šoreiz vismaz nav jācieš pēcpusdienas svelme, jo manas pētīšanas objekts ir nakts vilciens Venēcija—Lozanna—Zenēva. Nakts dežūrai ir vēl cita priekšrocība: es varu aizpildīt dažus robus savā estētiskajā audzinā­šanā — galvenokārt kinomākslas laukā. Vakara seansi beidzas pusstundu pirms šā vilciena pienākšanas, un ta­jos ērti aizvadu laiku, neduroties citiem acīs, — tā trijās nedēļās esmu noskatījies divus dučus šedevru un starp tiem veselu sēriju par spiegošanu. Jāatzīst, tieši filmas par spiegošanu rada vislielāko izbrīnu, jo, lai gan, pēc šefa domām, esmu diezgan kaismīgs fantazētājs, tomēr arī fantāzijai ir zināmas robežas.

Noskatoties šos divus dučus šedevru, esmu pamat­vilcienos ieguvis kinoizglītību. Kādu vakaru, kad filma «Bīstamā tikšanās» ir beigusies, atstāju kinozāli un sta­cijā gandrīz uzgrūžos virsū Morandi. Mazais vīrelis, kā vienmēr, iet ātriem soļiem, uzpūtīgi, bramanīgi; uz pa­kauša atkal uzbīdīta ērmīgā platmalīte. Viņam droši vien ir visai pliks galvvidus, jo viņš allaž valkā cepuri, bet, ja mati vēl nav nogājuši, drīz noies tādēļ, ka dienu un nakti tos sedz platmalīte.

Sekoju viņam pa pēdām minūtes trīs. Morandi šķērso stacijas laukumu, nogriežas Rue des Alpes un ieiet vies-; nīcā «Terminus».

Pieklauvēju, pieklājīgi pagaidu, līdz atskan aicinā­jums: «Nāciet iekšā!» — un strauji atveru durvis. Man ir bijusi taisniba. Šim spiegam tiešām ir tik pliks galv­vidus, ka plikāks vairs nevar būt

Sākumā Morandi raugās uz mani neizpratnē, domā­dams, ka aiz pārskatīšanās esmu sajaucis durvis. Bet, kad tās aiztaisu un pat vēl pagriežu atslēgu, viņš atta­pies izbīstas un saniknojas.