BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Protams, šis kompromitējošais materiāls ir viens vie­nīgs blefs, bet tikai līdz zināmam brīdim. Manā rīcībā nebija Morandi un Ferrari sarunas ieraksta, toties tagad ir daudz svarīgāks ieraksts — mana saruna ar Morandi. Un tas tiešām jau nogādāts drošā vietā; tātad mana var­būtējā nāve nenoņems ūsainim no pleciem nekādu nastu, ja neuzskatām par nastu viņa galvu.

Morandi noteikti ir aptvēris arī otro patiesību: viņš vairs nevar paļauties uz saviem līdzšinējiem pavēlnie­kiem. No viņiem nekas labs nav gaidāms. To viņam diez­gan skaidri ir parādījusi ne tikai Konti nogalināšana, bet arī tas, ka Morandi pašu kādu laiku ir uzmanījuši. Osainis apjauš: viņu pasaudzēja, vairāk vēlēdamies iz­mantot par «ēsmu» nekā viņam bezgala uzticēdamies. Tagad šefi ir pārliecinājušies, ka «ēsma» nevienu nav pievilinājusi, un likuši Morandi mierā. Tomēr pietiktu kādam atkal painteresēties par viņu, lai tūlīt pazustu gan šis kāds, gan Morandi, un tā visas pēdas būtu rupji, bet galīgi izdzēstas.

Pēdas — kurp tās ved? Sī doma man no jauna liek atgriezties pie pirmā jautājuma, kas ir ļoti svarīgs, lai operācija sekmīgi izvērstos tālāk: vai Morandi ir stās­tījis patiesību vai sapinis maldu tīklu no puspatiesības un tīriem meliem? Līdz šim man nav bijis vaļas sīki un rūpīgi apsvērt no ūsaiņa saņemtos datus. Taču, lāgu lā­giem tos pārdomādams un galvenokārt pārbaudīdams jau pratināšanā, es pamatoti atzīstu, ka Morandi ir tei­cis patiesību un droši vien izstāstījis visu, kas viņam ir zināms. Diemžēl ūsainim ir zināma gaužām niecīga daļa no tā, ko vēlos atklāt. Tomēr pirmoreiz, kopš esmu iesais­tījies šai spēlē, pēc divu mēnešu ilgas gaidīšanas, mīņā- šanās uz vietas un neizbēgamas riskēšanas esmu ticis pie kaut kā būtiski nozīmīga, pie kaut kā jauna, kas ir ārpus Morandi loka un ļauj iedziļināties pamatīgāk neiz­dibināmajā noslēpumā.

Tas ir tā cilvēka vārds, kurš devis ūsainim instrukci­jas un materiālus. Viņš 1 , tāpat kā Konti un Morandi, strādā «Zodiakā». Sīs lielās, slavenās firmas vārds ir pārāk savijies ar ne jau tik slavenu spiegošanas darī­jumu valgiem, un tas apstiprina manu sākotnējo hipo­tēzi — «Zodiaks» plus CIP, lai gan es biju stingri nolē­mis izvairīties no pārsteidzīgām hipotēzēm.

Sā vai tā — veikalniecisku sakaru nodibināšana ar «Zodiaku» tagad ir izvirzījusies manu nodomu priekš­plānā. Morandi jau ir nokauta kārts. Jāmeklē citi ceļi nākamajam startam.

Viens no nezināmajiem manā uzdevumā joprojām ir vīrs ar spogujainajām acenēm. Viņa garenā, bālā seja, kas iedveš bailes ar salto vienaldzību, mani neatlaidīgi vajā kā uzmācīga ideja. Morandi apgalvo, ka viņam ne­esot ne jausmas, kurš varētu būt šis tips, lai gan es sīki izstāstīju, kāds viņš izskatās. Morandi vispār par tumšo Konti lietu zina tikai to, ko viņam šefs uzticējis krietni vien vēlāk, lai viņu iebaidītu, nevis informētu.

«Mūsu Konti raksturu,» šefs teicis, «bija nelabojami samaitājušas azarta spēles. Tādēļ viņš rīkojās kā azarta spēlē visur, pat visnopietnākajos darbos. Protams, viņš mums pavēstīja par fotogrāfa priekšlikumu, bet tikai stundu pirms izšķirošās tikšanās. Acīmredzot pēdējā brīdī bija nobijies un nolēmis nostiprināt sev aizmuguri. Konti mēģināja pat no šīs informācijas iegūt labumu' — pieprasīja, lai viņam atlīdzinām. Un, kā tev zināms, mēs viņam tiešām atlīdzinājām. Tiesa, to izdarījām mazliet rupji — citās reizēs nostrādājam daudz tīrāk —, bet tur atkal vainīgs pats Konti. Viņš bija instruēts, lai atved fotogrāfu mājās un nodod viņam ziņas. Pēc tam viņi būtu viens otru nogalinājuši un bijuši vienlīdz atbildīgi par abām slepkavībām. Taču Konti arī te ir bijis nelie­tis. Droši vien tā ievirzīja sarunu, ka fotogrāfs uzreiz sāka šaubīties un pateica ardievu. Laime vēl, ka tuvumā atradās mūsējie un laikus sekoja viņam pa pēdām. Vis­pār dažreiz mums jāgroza savas darbības plāni. Bet ne lēmumi. Jo grozīt lēmumus nozīmē atteikties no principa. Un princips ir noteikts reizi par visām reizēm un tev pil­nīgi skaidrs: par godīgu darbu maksājam ar naudu, par nodevību — ar lodi.»

Tam visam gandrīz vairs nav nozīmes operācijas tā­lākajā norisē. Tomēr cilvēka domas nevar iekļauties tikai operācijas ietvaros, lai cik liela tā būtu. Vienmēr kaut kas paliek ārpus šiem ietvariem — kādi nekam nevaja­dzīgi sīkumi, mazsvarīgas atmiņas, ainas, kuras jau sen būtu bijis jāizmet no galvas, bet kuras tur iegulušas un neparko neizzūd, — kaut vai aina uz tilta: zemē pie mar­gām sarāvies vīrietis sabrauktām, krampjaini trīcošām kājām, sasistu galvu un baltu, sagumzītu, asinīm piesū­kušos panamu.

«Nu, diezgan, laiks gulēt!» murminu, vēlēdamies ar šo saprātīgo pavēli netieši dot mājienu drausmīgajai vīzi­jai, lai tā nogrimst aizmirstībā un mani neatrauj no reā­lās pasaules. Ar mani vienmēr tā notiek: kad esmu nogu­ris, nespēju aizmigt, un, jo vairāk esmu noguris, jo sparīgāk darbojas smadzenes, tikai tukšgaitā, jo tās aptumšo miglaini pagātnes rēgi, nepatīkamas paradības un neskaidras nojautas.

«Diena tiešām ir aizritējusi spraigi, bet veiksmīgi,» saku pats sev. «Atšķirībā no šīvakara fantāzijām.» Bez skriešanās un ņemšanās, noformējot vīzas, atlasot preces paraugus, sagatavojot cenrāžus un visu pārējo, vēl bija cik necik jāparūpējas par savu garderobi, lai es daudz­maz izskatītos kā īsts biznesmenis. Tad vēl vajadzēja uzšņāpt dažas rindiņas atklātnītēs un aizsūtīt tuvinie­kiem uz dzimteni un atkal apmeklēt Georgu Rosa kungu, lai gan šādas vizītes pēc principa ir aizliegtas un pieļau­jamas vienīgi ārkārtējos gadījumos.

Tas tiešām bija ārkārtējs gadījums. Miniatūrais mag­netofons, ko kādreiz biju nopircis, mani ir pārliecinājis, ka tas ir to vērts. Patiesībā man nepatīk tehnika, kas prasa nejēdzīgas pūles — piespraust pie kaklasaites tādu mikrofonu kā adata, ievilkt vadu zem krekla, pārdurt kabatu, lai pievienotu vadu magnetofonam, un vēlāk vietā — nevietā bāzt šai kabatā roku, lai ieslēgtu vai izslēgtu aparatūru. Bet dažkārt bez šādiem trikiem ne­parko nevar iztikt. Mazā spolīte, ielikta aploksnē un at­vēlēta mīļajam Mersjē, ir spējīga padarīt manu varbū­tējo pāragro nāvi ne jau pārāk liktenīgu tālākai izlūk- norisei vai arī, kas lai zina, atlikt šo nāvi uz vairāk piemērotu vecumu.

— Atvainojos, ka atkal jūs traucēju, — teicu Rosa kungam. — Saprotu, es nerīkojos tā, kā īsti pienākas.

— Ak, ko nu uztraucaties! — Namatēvs pasmaidīja. — Es jau esmu vecs. Man nav no kā dikti baidīties.

«Un tev arī,» saku pats sev. «Tā nu rimsties un gulil Vispār ņem paraugu no savas sekretāres.» Tā tik ir sie­viete! Cik dīvaini, kā gan šā gleznainā veidola vīzija līdz šim nav vēl mani sagūstījusi un piespiedusi, lai sa­grauju trauslo šķērsli, kas pretdabiski šķir sievieti no

vīrieša.

Nemanot apraujas spriegās pārdomas, izzūd glez­nainā veidola vīzija, un es redzu kādu sapni, te pēkšņi izdzirdu pavisam neskaidri it kā tālumā skanam klauvē­jienus pie durvīm un pavadoņa balsi:

— Kungs, drīz būsim galapunktā!

Kad ir aizritējis stundas ceturksnis, gludi noskuvies, smaržodams pēc palmeļjas, izeju gaitenī. Edīte nevaino­jami sakārtotiem matiem — tie tik melni kā kraukļa spārns — stāv pie loga, izklaidīgi vērodama garāmzibo- šās drūmās, pelēkās celtnes, dzelzceļa noliktavas un kla­jās, neapbūvētās vietas, kas vēsta, ka drīz iebrauksim Minhenē.