BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— «Zodiaks» vispār nav specializēta firma. Toties tā ir ievērojama. Lai atvairītu boikotu, man nepieciešama tieši ievērojama firma.

— Ievērojamu firmu tagad ir daudz.

— Tomēr tādas kā «Zodiaks» var uz pirkstiem sa­skaitīt. «Zodiaks» noslēdz ne mazums darījumu ar val­stīm aiz «dzelzs aizkara». Un tieši tur tirgū nekādi boikoti nespēj likt šķēršļus ceļā.

— Vai jūs pats nevarētu nodibināt sakarus tur — aiz «dzelzs aizkara»?

So jautājumu viņš izmet gluži nevērīgi.

— Kā tad lai nodibinu?

— Nezinu. Tāpat vien ievaicājos.

Bauers mani iztaujā «tāpat vien» vēl gandrīz divas stundas. Jāatzīst, viņš pratina prasmīgi, kaut gan diez­gan atklāti un dara visu iespējamo, lai man neizžūtu mute: sekretāre ienes pudeli skotu viskija un divreiz at­jauno ledus un sodas krājumus.

— Ceru, ka neesmu jūs pārāk nogurdinājis, — beigu beigās Bauers pasaka, vērdamies pulkstenī.

— Nē, bet esat mani samulsinājis, — atbildu, labsir­dīgi pasmaidīdams.

Saimnieks arī pasmaida — ne jau tik labsirdīgi.

— Pats saprotiet, lai ar kādu sadarbotos, jāzina, ar ko ir darīšana. Rolāna kungs, kaut gan apstākļi nav lab­vēlīgi, tomēr mana firma ir apņēmusies sadarboties ar jums.

Re, galu galā ir radies arī patīkamais pārsteigums!

— Skaidrs, mums grūti sagraut blokādi, kādai pa­kļauta jūsu produkcija. Taču mums ir šādi tādi noieta tirgi Āfrikā — un gribētos sākumam noslēgt kontraktu par desmit tūkstošiem pulksteņu, lai pārbaudītu, kā tur tos pirks.

Raugoties no tīras peļņas viedokļa, šī vēsts skan iepriecinoši, bet mans ieskats šai gadījumā ir gluži ci­tāds. Tāpēc ar mokām valdos, lai neuzprasītu: «Un «Zo­diaks»?»

— Par «Zodiaku» jāsaka — šajā firmā viss risinās daudz sarežģītāk. Kā jums jau ir teicis Morandi, man ir zināmi sakari ar tās vadību, tomēr es nemaz neesmu visuvarens. Jums noteikti derētu pagaidīt vēl dažas die­nas — tad redzēsim, ko būs devuši mani mēģinājumi tur kaut ko darīt lietas labā. Ceru, ka varat pagaidīt.

«Pagaidīt? Es taču esmu profesionāls gaidītājs!» man būtu vajadzējis attraukt, bet es pasaku:

— Kā tad! Varu jums atstāt sava telefona numuru.

— Tik tiešām, atstājiet vien! Kad tiksimies nākamo- reiz, noformēsim arī kontraktu.

Es izliekos, ka darījuma atlikšana nav man diez cik tīkama, bet klusēju, kā jau pieklājas. Uzsmaidīdami viens otram tā, ka zobi vien nospīd, mēs šķiramies, kad Bauers man uz mirkli ir pasniedzis koka gabalu — savu roku.

Edīte ir manāmi sarūgtināta, līdzko viņai esmu patei­cis, ka mums vēl dažas dienas jāpaliek Minhenē. Līdz šim viņa visu laiku nav atstājusi savu istabu — vienīgi nokāpusi lejā, lai viesnīcas restorānā paēstu, — aizbil­dinādamās kā nu kuro reizi: esot apaukstējusies, sāpot galva, jūtoties nogurusi, vai atgadījies kas cits. Pašlaik viņa man nemaz nav vajadzīga un es lieku viņu mierā, lai ļaujas savai grūtsirdībai, pats visu uzmanību veltu Minhenes ievērojamām vietām, galvenokārt tām, kuras ir otrā agregātstāvoklī, proti, putām bagātīgi klātajiem ūdeņiem.

Tā aizrit vesela nedēja, beidzot kādu rītu Bauera sek- kretāre piezvana un uzaicina mani uz ilgi gaidīto tik­šanos.

— Žēl, ka esmu laupījis jums tik daudz laika, — Bau­ers nesasveicinājies iesāk bez gariem ievadiem, — bet ceru, ka tas nebūs bijis veltīgi. Cik man zināms, darī­jumu ar «Zodiaku» varēsit noslēgt un vēl bez liekas ka­vēšanās. Mūsu mazais kontrakts arī gatavs.

Viņš man pasniedz kontrakta eksemplārus, un es, kā jau piederas veikalniekam, kurš ir skaidrā prātā un ci­tiem neuzticas, tos uzmanīgi izlasu. Viss kārtībā.

Bauers paņem no manis eksemplārus, taču, vairīda­mies stāties pie parakstīšanas rituāla, uzliek plaukstu, cietu kā koks, tiem virsū un stingi skatās manī.

— Ir kāds sīks pēdējais noteikums

«Kaut tikai nebūtu no tiem, kuru dēļ viss izjūk,» klu­sībā nodomāju.

— Kontrakts, tāpat darījums ar «Zodiaku» var īste­noties un nest jums lielus ienākumus, var arī palikt jauka ilūzija vien. Viss atkarīgs no jums paša.

— Kā tad tā?

— Jūs droši vien apjēdzat, ka abi šie darījumi ir izdevīgi galvenokārt jums, nevis manai firmai. Tas ir zināms pakalpojums, ko mēs jums izdarām. Un jūs, kā jau prātīgs cilvēks, saprotat, ka parasti mēdz būt tā: pakalpojums pret pakalpojumu.

— Pret kādu tieši?

— īpaši manai firmai jūs nevarat būt sevišķi node­rīgs. Bet zināmu apstākļu sagadīšanās dēļ bez savas firmas es pārstāvu vēl kādu institūtu. Un šim institūtam gan jums vajadzētu pakalpot. Laikam jau aptverat, ka runa ir par izlūkošanu.

Viņš apklust un vērīgi paraugās manī.

Izbrīns, kādu uzreiz notēloju, nav ne pārāk liels, ne pārāk mazs. Tas ir tieši tāds, kādam jābūt nelietpratīga, bet ne pārliecīgi skrupuloza cilvēka izbrīnam.

— Man šķiet, saprotu gan, — atbildu, nekautrīgi iztu­rēdams Bauera skatienu. — Tikai, kā pats zināt, man ir pavisam cita specialitāte, un netieku gudrs, kā es varētu noderēt jūsu … institūtam.

— Tas jums kļūs skaidrs, kad būsim vienojušies par galveno. Bet par specialitāti veltīgi uztraucaties. Izlūk­dienesta ļaudis nav nekāda īpaša kasta. Tie dažkārt ir tādi tirgotāji kā jūs, ārsti, advokāti, zinātnieki — vārdu sakot, visparastākie pilsoņi

— Paklausieties, Bauera kungs! — es palūdzu, neērti patriņādamies atzveltnes krēslā. — Vai minētais pa­kalpojums nevarētu būt drusku vienkāršāks: es .labprāt dotu jums komisijas naudu vai procentus; vispār ņemot, jūs taču apjaušat, ka nevēlos iejaukties tur, kur man nav nekāda daļa, un vēl tagad, kad pašam ar saviem dar­biem nebūt neiet spīdoši.

— Jums ar saviem darbiem ies spīdoši vienīgi tad, ja sāksit noņemties arī ar citiem. Turklāt gribu brīdināt, ka jums neprasīs veikt nez kādus diženus varoņdarbus un visumā ne ar ko citu neriskēsit kā tikai ar to, ka piebā­zīsit kabatu …

— Pateicos, — es iebilstu, — taču es neesmu mazs bērns un saprotu, ka neviens nebūs ar mieru piebāzt man kabatu par niekiem.

— Te nav runa par niekiem, bet par tādiem darīju­miem, kas it nemaz netraucēs jūsu mieru un neaizskars jūsu drošību, — Bauers skaidri un gaiši pasaka. — Kon­trakti un ienākumi, tas viss ir ļoti, ļoti patīkami, tomēr neaizmirstiet vienu: ja komunisms gūs virsroku, tad ne tikai no mūsu ienākumiem, bet arī no mums pašiem nekas vairs nepaliks pāri. Rolāna kungs, brīvās Eiropas cilvēkiem jāpilda pilsoņa pienākums!

Kādu laiku mēs arvien vēl kaulējamies šādā pašā garā — un Bauers gleznainiem vārdiem uzbur gan pilnu kabatu naudas, gan komunistu briesmas, līdz galu galā esmu spiests kapitulēt, pie tam vairāk baidīdamies no finansiāla kraha nekā no komunisma rēga.

— Lai notiek! — piekāpjos. — Sakiet — ko jūs gribat no manis?

— Pateikšu visu sīki jo sīki. Pirmais, kas jums jā­dara, ir tas, ka jāpārdod «Hronoss».

— Kā fad tā? — es iesaucos — šoreiz gluži nelie­kuļoti. — Man jāpārdod šī tehnikas pērle?

— Tieši tā. — Bauers mierīgi pamāj. — Jāpārdod ši pērle. Nekavējoties, bez jebkādam šaubām!

Un, rau, mēs atkal braucam vilcienā — es un mana sekretāre. Minhenē Edīte jutās ar katru dienu aizvien sliktāk, bet tagad ievēroju, ka viņa pēkšņi ir atžirgusi. Seja izskatās mierīga un svaiga, lai gan tai patlaban nav uzlikts grims. Nevarētu teikt, ka Edīte ar vjisu savu būtni izstarotu dzīvinošu skurbumu — nez vai viņa ir spējīga uz kaut ko tādu —, bet melanholijas un migrē­nas pazīmes ir zudušas bez miņas. Un Edīte ir tik labā noskaņojumā, ka viņai nekas nav pretī paciemoties manā kupejā un izsmēķēt cigareti.