BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Šie boikoti var ilgt dienas trīs, — nicīgi atbildu.

— Pietiek tik ievērojamai firmai kā «Zodiaks» noslēgt darījumu ar mums, lai tie visi izkūpētu.

— Jūsu domas par «Zodiaku» man glaimo, — direk­tors dārdina. - Tikai baidos, ka mūs mazliet pārvērtējat. Un lidz ar to pienācīgi nenovērtējat savu pretinieku.

Milzis izrunā franču vārdus ar angļu akcentu, bet tas holandietim nav diēz ko nosodāmi. Viņš apklusis paveras uz pudelēm, kuras nav vēl atkorķētas, tomēr novaldās, lai neielietu alu kausos. «Lietojiet mazāk šķidruma,» lai­kam mājas ārsts viņam ir piekodinājis pēdējā vizītē. Taču van Vermeskerkens šobrīd ir tik drausmīgi sārts, ka es labprāt viņām ieteiktu lietot vairāk šķidruma, ja nevēlas, lai no galvas pēkšņi uzšaujas liesmas.

— Kad devu jūsu Baueram visumā skaidru atbildi, biju iedomājies citu variantu, -— direktors atsāk valodu.

— Mēs varētu nopirkt Bet uzreiz visu uzņēmumu, nevis atsevišķas preču partijas.

— Jūs liekat priekšā, lai es pārdodu «Hronosu»? — jautāju, gandrīz vai uzlekdams kājās.

— Tieši tā. — Rudmatainais milzis mierīgi paloka galvu. — Un, šķiet, mūsu piedāvājums jūs bezgala iepriecinās.

— Iepriecinās? Jūsu piedāvājums mani dzen pašnāl vībā, bet vēl gribat, lai es priecātos.

— Neuztraucieties, tikai neuztraucieties! — Direktors- paceļ roku. — Mūsu piedāvājums nemaz nav tik šaus-' mīgs, kā jums liekas …

Paceltā roka mirkli karājas gaisā un laižas lejup, it kā netīšām satverdama kādu pilnu pudeli. Drīz vien korķītis nokrīt uz paklāja, maigi nopaukšķēdams. Ja cil­vēks vienmēr klausīs ārstu, tad …

— Mūsu piedāvājums jūs neiedzīs pašnāvībā, bet glābs, — milzis paskaidro, vienā rāvienā iztempis otru kausu alus. — Jūs pats savas vainas dēļ droši padarīsit sev galu. Mums skaidri zināms — boikots turpināsies tik ilgi, līdz beigu beigās bankrotēsit…

Un viņš klāj vajā visus tos argumentus, kas man jau gluži pazīstami, jo nesen pats ar tiem piespiedu pie sie­nas nelaimīgo «Hronosā» dibinātāju. Turklāt acīmredzot «Zodiaka» jaudis visu pamatīgi pārbaudījuši, jo direkto­ram ir pilnīgi dati par manu uzņēmumu.

— Jums ir viena vienīga izeja — pārdot uzņēmumu. Un lielas izredzes — pārdot nevis kādam izspiedējam, bet tādiem cienīgiem, man gribētos teikt, devīgiem pir­cējiem kā mēs.

Es visu laiku izturos gluži kā jebkurš cilvēks līdzīgos gadījumos: jūtos satriekts, pat aizmirstu iztukšot otro milža piepildīto kausu alus, kaut gan, starp mums runā­jot, tiesības remdēt slāpes ir ne jau van Vermeskerke- nam vien. Vēlāk, kad direktors ir līdz galam izklāstījis draudu pilnos argumentus, es ņemu vārdu, lai ar gandrīz aizkustinošu, smeldzīgu satraukumu paskaidrotu, ka «Hronoss» man nav tikai pelņas avots, bet mana pirmā un varbūt pēdējā mīlestība, ka pulksteņi ir mans sirds aicinājums, mantots no paaudzes uz paaudzi, šai aiz­grābjošās atzīšanās vēstījumā iesprauzdams diezgan daudz aizguvumu no tirādēm, ar kurām par šo pašu te­matu kādreiz nav skopojies Klods Rišārs.

— Cik brīnišķi! — direktors secina, kad esmu ap­klusis. — Tad šis darījums būs vēl izdevīgāks abām pu­sēm. Ja tas tiks realizēts, mēs atvērsim veselu nodaju, kurā ražosim un pārdosim pulksteņus, un mums būs ne­pieciešams šīs nodajas priekšnieks.

— Bet ko iesāks mans direktors? Un sekretāre? Un visi tie cilvēki, kas tik rūpīgi izraudzīti, radot lielisku, darba spējīgu organismu?

— Paklau, — van Vermeskerkens skaji saka. — Mums nav ne mazākās patikas sagraut šo organismu. Gluži ot­rādi, mēs turpmāk to vēl paplašināsim, lai izveidotu va­renu uzņēmumu, kas droši konkurētu ar citiem. Jūsu Jau- dis pat nemanīs nekādas pārmaiņas. Tāpat arī jūs.. 5 vienīgi varbūt jutīsit, ka no pleciem noveļas bczgaligu rūpju slogs.

Šos vārdus izrunājot, viņš stingri novēž ar roku, kā vēlēdamies mani ciešāk pārliecināt, un satver pēdējo pilno pudeli.

Arvien vēl kādu brīdi svaidos dziļu pārdzīvojumu un šaubu vētrā, nezaudēdams mēra sajūtu. Vēlāk it kā aiz tīras ziņkāres ievaicājos par cenu. Uz šo jautājumu mil­zis atbild ar pretjautājumu:

. — Cik esat samaksājis bijušajam «Hronosā» īpašnie­kam?

— Es jums pateikšu, lai gan tas ir noslēpums, kas at­tiecas tikai uz mani un Rišāru.

Un nosaucu īsto summu.

«Zodiaka» ļaudis to tik un tā ir uzoduši — tas man tūlīt ir skaidrs, redzot, kā milža acis sāk starot apmie­rinātībā.

— Ļoti jauki, — viņš pamāj. — Tātad mums arī va­jadzētu dot to pašu cenu, lai jūs neko nezaudētu.

— Bet jūs… — iesaucos, aizsvilies sašutumā.

Direktors atkal paceļ tuklo roku.

— Pagaidiet! Es teicu, ka vajadzētu dot, taču tas vēl nenozīmē, ka tik vien arī dosim. Jums tiešām izdevās gaužām leti nopirkt «Hronosu», un mēs jums piekāpsi­mies daudz vairāk nekā jūs iepriekšējam šā uzņēmuma īpašniekam. Dabūsit piecus procentus virs darījuma kop­summas.

— Labāk sakiet — desmit procentus, — es turos pretī, — lai mani nopietni stimulētu to visu apdomāt.

Van Vermeskerkens pusbalsī iesmejas, un viņa smiekli skan kā kovārņa ķērcieni.

— Par to pat nesapņojiet, Rolāna kungs! Jūs esat lie­tišķs cilvēks. Pieci procenti — pie tā mēs paliksim. Un atļaujiet piebilst, tas pilnīgi pieņemams, ja liekam vērā, cik liela summa tur sanāk.

Zināms, es neatlaidīgi pieprasu desmit procentus, tad nolaižu līdz astoņiem, bet haizivs ar labsirdīgo purnu nedomā padoties.

— Pieci procenti, — viņš atkārto tik ilgi, līdz man jau ir laiks atvadīties. — Un pārāk nekavējieties ar at­bildi! Mēs retumis nolemjam ielaisties līdzīgos darīju­mos, bet, ja esam nolēmuši, mums netīk vilcināties.

Laukā līst. Sajā pilsētā bieži līst un lielākoties tieši tad, kad esmu izgājis bez lietussarga. «Zodiaka» Galvenā direkcija atrodas klusā ielā netālu no centra. Patiesībā tā nav iela, bet krastmala, gar to pa dziļu kanālu rāmi plūst straume, kuras tumšo virsmu patlaban ir saņirmi- nājušas lietus lāses. Man ir laime patīksmināties par ūdeņiem. Vispirms — Venēcijā, tad — 2enēvā, tagad — Amsterdamā.

Ietinies ciešāk putekļumētelī, soļoju pa krastmalu, risi­nādams savas domas. Pieci vai astoņi procenti — šis jautājums vismazāk nodarbina prātu. Ienākumi nav ne­kas slikts, taču es neesmu Arējās tirdzniecības ierēd­nis — un mans uzdevums nav iegūt peļņu. Raizējos par to, par ko patiesībā vajadzētu priecāties: operācija pārāk viegli un strauji virzās uz priekšu, darījumu var noslēgt kaut vai tūlīt, ja tikai ir vēlēšanās. Bez šaubām, «Zodia­kam» ir izdevīgi dabūt savās rokās tādu uzņēmumu kā «Hronoss». Bet to, ka direktors ar mieru ņemt «pūrā» arī mani, nepagalam nesaprotu. Tas nebūtu nekāds brīnums, ja milzis man būtu piedāvājis palikt gluži parastā firmā, kurai ir rūpes vienīgi savā tirdzniecības plāksnē, bet šai gadījumā, kur firma «Zodiaks» ir maskēts izlūkošanas centrs, viņa rīcība ir grūti izskaidrojama. Iznāk, ka mana hipotēze — «Zodiaks» plus CIP — ir bijusi diezgan pārsteidzīga. Varbūt «Zodiakā» tikai strādā kāds no CIP? Lai nu būtu kā būdams, man katrā ziņā jādara tālāk tas, ko esmu aizsācis. Cita ceļa nav.

Sastopos ar Edīti Rembranta laukuma kafejnīcā, kur esmu viņu atstājis. Uz galda līdzās tukšai kafijas tasei nolikti daži kinožurnāli, laikam jau lasīti un pārlasīti, spriežot pēc tā, cik Edīte izskatās nogarlaikojusies. Viņa vērīgi palūkojas manī, mēģinādama uztvert, kā man ir gājis, bet, nevarēdama neko atskārst, nepacietīgi pa­vaicā: