BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Aiziešu.

— Ņem vērā: lai gan šo vīru sauc par Ādamu, viņš ne- iztauja kā cilvēku ciltstēvs.

Edīte pārstāj ēst, paskatīdamās mani.

— Es pat teiktu, viņš iztaujā neparasti veikli un pras­mīgi. Un ir neciešami ziņkārīgs. Tāpēc, ja stāstīsi viņam tādu leģendu kā man pašā sākumā, neticu, ka tavi no­domi vainagosies ar panākumiem.

— Pateicos par brīdinājumu. Es esmu uz visu saga­tavojusies.-

— Ja aizsāksies^ runa par tavu pirmo mēģinājumu iestāties darbā «Zodiakā», Vorners nepalaidīs garām to, ka tagad vēlies būt par sekretāri šīs firmas Galvenajā direkcijā pēc tam, kad tev nav izdevies tikt šai amatā Zenēvas filiālē.

— Viņš nekā nevar zināt par šo manu pirmo mēģi­nājumu. Es tur neesmu atstājusi dokumentus vai iesnie­gusi lugumu.

— Bet esi pateikusi savu uzvārdu.

— Neesmu vis pateikusi. Pirmajā dienā, kad ierados, bija salasījušās daudzās pretendentes —,un direktora palīgs mūs pieņēma steigā, lai tikai katrai pārlaistu acis. Šis tips ir izdaudzināts meitu ģēģeris.

— Cik dīvaini, ka viņš tevi nav izraudzījis!

Moris, visiem nav šai ziņā tik veselīga un drusciņ

primitīva gaume kā tev. īstenībā viņš gandrīz jau bija izraudzījis rnani un devis man cerības, bet tad ienāca cita, kuru pamanot uzreiz noģidu, ka viņa mani izkonku­rēs.

— Tātad viņa bija īsta dieviete.

— Nekā tamlīdzīga. Viena no tām garkājainajām, kārnajām būtnēm milzīgām mākslīgām skropstām un pilnīgām, bālām lūpām, ar kurām ir slavena manekenu kārta.

— Tā ir viņa paša darīšana, — es saku. — Nu, bet «Fišers un Ko»?

— Ko tad «Fišers un Ko»?

— Ja «Fišeru un Ko» īpaši interesē «Zodiaks», Vor­ners noteikti par to ir lietas kursā. Tiklīdz viņam pa­teiksi, kur esi strādājusi…

— Saprotu, — Edīte mani pārtrauc.

Brītiņu padomājusi, viņa atzīstas, nedroši palūkoda­mās manī:

— Moris, negribēju tev izpaust pēdējo noslēpumu, to­mēr atklāšu, jo tas ir nepieciešams un es ticu tev. «Fišers un Ko» ir tikai starpposms. Par «Zodiaka» projektiem interesējas pavisam cita firma.

Un viņa atkal sāk mieloties ar bifšteku, redzot, ka vies­mīlis tuvojas galdam ar «apūdeņošanas» piederumiem rokās.

Vakarā, pārradusies viesnīcā, Edīte izskatās pamatīgi nomocījusies. Viņa paver lūpas, lai kaut ko pasacītu, bet es ierunājos pirmais:

— Vai neiesim vakariņās? Beidzos vai nost aiz iz­salkuma …

Sekretāre saprot, ko esmu ar to domājis, tādēļ vienīgi pamāj un aiziet vannā atsvaidzināties.

— Tev šķiet, ka viesnīcā mūs kāds noklausās? — Edīte vaicā, kad esam izgājuši laukā un dodamies pa Kalver- straat.

— Par to esmu pārliecināts. Pat varu teikt, kas tieši to dara.

— Večuks — tas, kurš aizvakar apmetās blakus is­tabā, — Edīte attop.

— Nu jāl Tev ir diezgan vērīga acs.

— Uzreiz visai skaidri manāms, ka viņš izturas kā špiks. Bet paklausies, Moris, ja mūs izspiego pat vies­nīcā, vai tev neliekas, ka tas ir par daudz?

— Kāda tam nozīme?

— Kā — kāda tam nozīme? Kur tad mēs stājamies darbā: tirdzniecības firmā vai atomu pētniecības centrā?

— Nezinu, — domīgi atbildu, tēlodams, ka šis jautā­jums nodarbina manu prātu. — Katrā ziņā holandieši visā pasaulē ir slaveni ar savu spiegošanas māniju. Un tad vēl, zini, tirdzniecības firmas, pat vislabākās, dažreiz tirgojas ar diezgan nelāgām precēm, piemēram, ar iero­čiem.

— Tā laikam ir. Citādi tas viss nav izskaidrojams.

— Kā tev gāja pie Vornera?

— Šausmīgi! — Edīte smagi nopūšas. — Viņš aiz­mirsa pajautāt vienīgi to, kāda izmēra krūšturi valkāju.

— Nu, un? …

— Ceru, ka esmu tikusi galā, — viņa atklāti atbild.

— Tas būs redzams tikai nākamajā pratināšanā.

Pēkšņi izbijusies Edīte palūkojas manī.

— Tu tā domā? …

Mani uz otru pratināšanu uzaicina pēc dienām desmit, un tā ir daudz vieglāka nekā pirmā. Vispār rodas iespaids, ka pārbaudes rezultāts ir man labvēlīgs. Dī­vainas sagadīšanās dēļ tūlīt pēc šīs otrās vizītes pie Vornera parakstu dokumentus par «Hronosā» pārdošanu, kuri līdz šim nez kādēļ nemaz netika cilāti, un reizē mani oficiāli ieceļ amatā.

Tā nu tagad esmu lielās ģimenes «Zodiaka» loceklis — un man ir savs atsevišķs kabinets: mājīgs, gaišs, gau­žām tīrs, ar smaržīgu parketa grīdu. Man pakļautais personāls ir mazs, toties lādzīgs. Patiesību sakot, tajā ir tikai Edīte Rihteres jaunkundze, kas, iekārtojusies pre­tim pie neliela rakstāmgalda, atkal un atkal pārliek vienu celi pār otru, uzkrītoši rādīdama, cik smalkas, izmeklē­tas zeķes viņai kājās.

— Neatrauj mani no darba ar neķītrām ainām, — daž­kārt paklusi izgrūžu, kad mans izklaidīgais skatiens pie­vēršas tieši tur, kur nepiedien raudzīties.

— Ko lai daru, ka mani svārki tik šauri un īsi? Ne­varu taču visu laiku sēdēt kā skolniece klasē.

— Tu vari nopirkt citus — platākus un garākus, — es iebilstu. — Uzdāvināšu tev skotu auduma plisētus svār­kus zilām un zaļām rūtiņām. Tie tagad ir ļoti modē.

— Man nepatīk plisētie. Tajos es izskatos resna.

— Tad nopirkšu tev darba virssvārci. Noteikti no­pirkšu tev virssvārci, ja arvien vēl turpināsi šādus trikus.

Brīvajos brīžos mūsu sarunas gandrīz vienmēr rit šādā noskaņā, jo esam nopratuši, ka nedz viesnīcā, nedz šeit neklājas apspriesties par nopietnām būšanām. Kaut gan šai darbā esam iestājušies nesen, pagaidām vaļas patrā­pās maz. Ik dienu jāuzraksta vairākas vēstules cilvēkiem, kas droši vien būs mūsu klienti, tajās piedāvājums jāiz­klāsta pamatīgi un katram gadījumam atbilstoši. Nepie­ciešams arī palauzīt galvu, kā labāk reklamēt jauno preci, lai to vairāk popularizētu. Bieži jāpiezvana Klo- dam Rišāram un jāaprunājas par vienu vai otru nozī­mīgu sīkumu sakarā ar uzņēmuma paplašināšanu un ražošanas jaudas palielināšanu. Man par laimi, pareizāk sakot, «Zodiakam» par laimi, Rišārs ar viņam raksturīgo tieksmi uz izdomu jau pašā sākumā ir paredzējis līdzīgas iespējas, tāpēc uzņēmumu varam paplašināt viegli un ātri, lai gan ne bez izdevumiem. Starp citu, vēsts par «Hronosā» pāriešanu «Zodiaka» rokās ir uzjundījusi viņā dziņu darboties ar jaunu sparu. Tikai tagad man kļūst skaidrs, ka agrāk viņš ir raudzījies uz mani kā uz drošu sava auklējuma kapraci, bet to atklāti nav pateicis. Tā­dēļ negaidītais «Hronosā» likteņa pagrieziens ir iedvesis Rišāram ticību, ka drīz viņš svinēs uzvaru pār haizivīm, kaut gan pašam nebūs sevišķa labuma. Savā kaismīgajā aizrautībā nabags pat neapzinās, ka tieši tagad viņš bū­tībā apkalpo vienu no vismilzīgākajām haizivīm.

Mana ienākšana lielajā «Zodiaka» ģimenē ne ar ko ne­atgādina ģimenes svētkus. Mans kabinets ir gandrīz izolēts garā gaiteņa vienā galā — otrajā ir priekšsēdē­tāja svētnīca. Kabinetā neviens neienāk, un man arī nav iegansta aiziet pie kāda, jo darba jautājumus noskaidro­jam pa tālruni. Cilvēki, kuriem esmu stādīts priekšā kā jaunās nodaļas priekšnieks un kurus dažkārt satieku gai­tenī, pārmij ar mani tikai saltas, laipnas replikas. Pēc visa redzams — «Zodiakam» piemīt lietišķas noslēgtī­bas stils: katram jāstrādā savs darbs. Vēsa izturēšanās pret citiem ir tikpat neatņemama šīs iestādes īpatnība kā parketa grīdas liegā smarža, ar ko ir pievilgušās is­tabas. Tiesa, daži ierēdņi pusdienu laikā iegriežas stūra kafejnīcā, lai izdzertu tasi kafijas vai kausu alus un pa­tērzētu savā starpā par ikdienu, un viņu uzmanība pret mani aprobežojas ar pieklājīgiem galvas mājieniem.