BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Es nevis pūlos ātrāk meklēt pazīšanos, bet savukārt pielāgojos šā uzņēmuma stilam: «labdien» — un katrs aizejam savu ceļu. Rūdolfs Bauers, kas nav muļķis — kā jau teicu —, mani brīdināja mūsu pēdējā sarunā:

— Galvenais — pacietību un vislielāko piesardzību! … Tā ir ļoti stūrgalvīga un neizdibināma sabiedrība, citādi nebūtu vajadzības jūs sūtīt, lai izpētītu, kas tur īsti no­tiek. Vispirms nogaidiet, kamēr cilvēki pieradīs pie jums un jutīs, ka esat savējais. Līdz tam tikai skatieties un klausieties, bet tā, lai citiem tas nedurtos acīs.

" — Tomēr man taču jābūt kaut vai minimāliem datiem. Man taču jāzina, kam jāpievērš uzmanība sākumā un vēlāk …

— Mums pašiem nav datu, vienīgi tie, kurus jums jau izstāstīju: aizdomīgi, cieši sakari ar Austrumiem, aiz­domīgi pārliecīga cenšanās tos paplašināt tik lielā mērā, kāds vairs neatbilst izdevīgai tirdzniecībai. Un jums citi dati nepavisam nav nepieciešami. Saprotiet, mēs nesū­tām jūs — vismaz pagaidām —, lai tur tūlīt ko uzsāktu, bet lai kā savs cilvēks visu redzētu un dzirdētu.

To pateicis, viņš man paskaidroja, kā jānodibina sa­kari, ja tas ir vajadzīgs. Sis paņēmiens nav visai ori­ģināls, toties saskan ar galējas piesardzības soļiem. Vis­pār mūsu saruna man bija īsta piesardzības stunda, un ne domāt nedomāju aizmirst to, ko esmu iemācījies, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas dīvaini sakrīt ar vienīgo mūsu Centra norādījumu.

«Zodiaka» Galvenajā direkcijā strādā daži desmiti kalpotāju, un viņu vidū noteikti jābūt kaut vienam sa­biedriskam cilvēkam. Neko īpašu nedaru, lai viņu sa­meklētu, pārliecināts, ka viņš pats atradīs ceļu pie ma­nis, ja tiešām būs sabiedrisks. Tā arī notiek. Izrādās, ka šis cilvēks ir reklāmu nodaļas vadītājs Konrāds Rai- tnans.

Edīte tik ātri ir iejutusies darbā, ka man vairs nav jādiktē viņai vēstules. Pietiek dažos vārdos pasacīt, par ko ir runa, un viņa pati tās sacer — vēl daudz labāk nekā es.

Pēdējā lietišķā vēstule, ko esmu nodiktējis un Edīte uzsitusi ar rakstāmmašīnu, ir aizsūtīta, ja atmiņa mani neviļ, uz Bulgāriju attiecīgai importa firmai. Šajā vēs­tulē alegoriski esmu pateicis visu, kas man bija sakāms, vai vismaz pašu svarīgāko. Pārējo — kad iegūšu sakarus vai kad tam pienāks laiks. Tā nu es tagad tikai parakstu korespondenci, tāpēc varu sistemātiskāk nodoties preces reklamēšanas problēmām. Dalos dažās iecerēs par tām ar van Vermeskerkenu, bet viņš atbild:

— Par to jums nav ko lauzīt galvu. Aprunājieties ar Raimanu, viņš ir īsts reklāmu maģistrs.

Jau esmu mazliet pazīstams ar Raimanu, tomēr katr­reiz, ieradies pie viņa, neaizmirstu pateikt, ka esmu at­nācis tirdzniecības direktora uzdevumā, lai maģistrs ne­iedomātos, ka viņam uzplijos. Raimans ir vidējos gados, kārns, bālu, mūsainu seju, tā ar acenēm zelta ietvarā šķiet tik sapņaina, ka viņš izskatās kā profesors vai ne­liels savādnieks. Viņš uzņem mani laipni, noklausās ma­nās iecerēs pacietīgi un secina: šīs idejas esot varen saistošas, bet jautājums tik sarežģīts, ka to vēl vajagot pamatīgi apsvērt, arī viņš, Raimans, varbūt likšot priekšā dažas idejas un vispār iegriezīšoties pie manis pirmajā izdevīgajā brīdī. Vārdu sakot, tas viss skan tā: «Tu, mī­ļais, nekā nejēdz no šādām būšanām, bet es esmu pietie­kami labi audzināts, lai to atklāti nepateiktu.» Taču es tomēr uz viņa laipnību atbildu ar laipnību, jo reizēm mums nākas liekuļot, un tā nav diez kāda māksla.

Pēc visa tā jūtos patīkami pārsteigts, ka nākamajā dienā Raimans mani uzaicina uz draudzīgu sarunu, tur­klāt ne savā kabinetā, bet pusdienās kādā restorānā Rembranta laukumā. Mūsainis ilgi gudro, ko lai pasūta, apspriezdamies te ar pakalpīgi pieliekušos viesmīli zilā smokingā, te ar mani. Pacietīgi gaidīdams, kad beigsies šis rituāls, izklaidīgi vēroju tukšo taukumu ar lietū sa- mirkušajām ietvēm, tumšās, vēja brāzmās saburnījušās koku lapotnes un valgmē lāsmojošo Rembranta piemi­nekli. Slavenais Rembrants pēc izskata man stipri vien atgādina Parīzes tirgotāju, pie kura kādreiz iepirku produktus.

Pusdienās Raimans, kā jau pieklājas labi audzinātam vīram, runā tikai par gluži parastiem tematiem, apvai­cājas, vai esmu dabūjis ērtu dzīvokli, vai šajā pilsētā nejūtos pārāk vientuļš un vēl šo to. Tikai pēc tam, kad pasniegti izmeklēti, garšīgi ēdieni — to nosaukumus vairs neatceros — un atnesta kafija, mūsainis pieskārās jautājumam, kura dēļ esam satikušies.

— Es daudz domāju par jūsu iecerēm, ar kurām va­kar mani iepazīstinājāt. Tās liecina par simpātisku, god­kārīgu vēlēšanos padarīt slavenus savus pulksteņus visā pasaulē. It sevišķi tā ir simpātiska tādēļ, ka šie pulk­steņi vairs nepieder jums vārda tiešā nozīmē. Un to­mēr … vai atļausit izteikties vaļsirdīgi? …

Te Raimans apklust uz mirkli un raugās manī pār aceņu stikliem, tātad esmu spiests pamāt: nu, protams, kādēļ gan ne, varat runāt vaļsirdīgi, cik vien tīk.

— Man šķiet, jūsu plāns ir grūti realizējams, pāragrs un — pats galvenais — nelietderīgs.

Maģistrs no jauna palūkojas uz mani pār aceņu stik­liem, gaidīdams, ka tūlīt manā sejā varēs izlasīt protestu vai vilšanos. Bet, tā kā tajā nekas tāds nav manāms, turpina:

— Varbūt šie atklātie vārdi jums liekas rupji. Taču atklātība ir mana stila galvenā iezīme, un, kaut gan tā man sagādā pulka nepatikšanu, es nedomāju to atmest. Vispār es atzīstu, ka daudz pieklājīgāk ir pateikt sa­runu biedram patiesību acīs nekā nekaunīgi melot, lai notēlotu labi audzinātu cilvēku.

— Tas gan ir tiesa, — atkal pamāju, jo mūsainis jau trešoreiz pašauj skatienu pār zelta aceņu ietvariem. — īstenībā es neredzu, ka te būtu kāds iemesls izvairī­ties no atklātas valodas, jo jautājums neskar ne manu, ne jūsu kabatu.

— Tieši tā. Jūsu projekta galvenais trūkums izriet no tā, ka mazliet novecojusies reklāmas koncepcija. Mūs­dienās, mīļais Rolāna kungs, reklāmu drīz vien iznīcinās pati reklāma. Lai iespiestu visus iesūtītos sludinājumus, pasāka izdot avīzes no astoņām līdz sešpadsmit, vēlāk pat līdz trīsdesmit divām lappusēm biezas. Taču cilvēki patērē tikpat daudz laika trīsdesmit divu lappušu biezas avīzes lasīšanai, cik patērēja tad, kad tā iznāca ar asto­ņām. Jo lielāks pieaug lappušu skaits, jo vairāk mate­riāla paliek neizlasīta. Tādēļ arvien biežāk redzamas lappuses, kurās spilgti iezīmējas viens vienīgs teikums milzīgiem burtiem: «Simt gadu progress - un rezultātā «O p t i m a»,» — vai kaut kas līdzigs. Tāda šodien ir si­tuācija. Un jūs nevarat nepiekrist tam, ka, lai gan jūsu plašie izklāsti par «Hronosā» ražojumu pārākumu ir ne­sagraujami argumentēti, šajā situācijā tie paliks tikai veltīgs vārdu salikums.

— Piedodiet! Ja nelasa reklāmas, tas notiek tāpēc, ka jau iepriekš redzams — tā ir reklāma. Manas informāci­jas var iespiest kā paziņojumus par tehnikas jaunumu.

-— Neviena redakcija nebūs ar mieru tās ievietot kā paziņojumus. Līdzīgām informācijām allaž liek apakš­virsrakstu «reklāma».

— Tad nu derētu padomāt, kā sintezēt pašu būtiskāko četros piecos teikumos, — es pielaižos.

— Vienā teikumā! — Raimans pārlabo.

— Paklausieties, vienā nekā īsti nevar pasacīt! Tieši tām jūsu reklāmām, kas sastāv no viena teikuma, nav nozīmes. «Lai nepiedzīvotu vilšanos, pērciet «T r i- u m f u»!» vai «Par «M i n e r v u» nav jāstāsta, tā stāsta pati par sevi!». Sīs asprātibas pērles ir tik tukšas, ka neviens pat nesaprastu, vai tur reklamēti ledus skapji vai smaržūdens, ja tās nepapildinātu zīmējumi.