BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Mitrums un mākoņainās debesis visu vērš drūmu un pelēcīgu. Varbūt tādēļ holandieši ir kā uzburti uz raibo, spilgto, zaigojošo — uz puķu podiņiem un dobēm, mir­dzošiem vara priekšmetiem, gaišziliem Delftas porce­lāna izstrādājumiem, izrakstītām ielu leijerkastēm, zvi- ļošām pūtēju orķestra taurēm, gleznām un vitrāžām. Varbūt tādēļ māju fasādes ir apdarinātas ar sarkaniem un dzelteniem ķieģeļiem un no koka būvēto daļu krāso­jums vienmēr ir svaigi balts, varbūt tādēļ visur žilbi­noši spīd misiņš, sirmgalvjiem porcelāna pīpes izrotātas līksmiem, krāsainiem zīmējumiem, un pat apaļie holan­diešu siera rituļi ir koši sarkani kā tomāti.

Vispār — ja kādam ir laiks iepazīt svešas zemes, lai atbrauc uz Holandi, — tā ir ļoti patīkama, klusiem, labi iekārtotiem ciemiem un zaļganiem, snaudošiem ūdeņiem, pa kuriem peld balti spalvu mākoņi un baltas pīles, tā ir pievilcīga, veclaicīga zeme, kur arvien vēl nav izzuduši divriteņi un cilvēki samērā maz cieš no mūsu laikmeta lāsta — psihiskiem uztraukumiem.

No malas raugoties, varētu likties, ka, strādādams «Zodiakā» par ierēdni, jau esmu iedziļinājies mīklainajā sfērā vairāk nekā jebkad. Man ir pašam savi iespaidi un darbā kontakts ar vairumu «Zodiaka» vadītāju. Esmu ne tikai pazīstams, bet pat draugos ar tādu vīru kā Rai­mans. Tomēr īsta labuma no visiem šiem panākumiem! pagaidām vēl nav. Es taču nevaru apsēsties kafejnīcā pie galdiņa pretim mūsainim un, draudzīgi smaidot, pa-i jautāt:

«Mīļais Konrād, ko tu teiksi par izlūkošanu? Kā šis ; darbs ir noorganizēts te, jūsu zemē?»

Man dažkārt šķiet, ka stāvu pie hermētiski aizslēgta! dzelzs seifa, kuram firmas zīme ir «Zodiaks». Esmu galīgi pārliecināts, ka šai seifā glabājas ļoti saistošas vēr­tības, taču man nav iespējams ne atslēgt to, ne pat pieskarties tam, ja nevēlos, lai tūlīt atskanētu neskaitāmi trauksmes zvani. Atliek vienīgi sēdēt un gaidīt. Sēdēt un gaidīt nezin ko un nezin cik ilgi.

Klusie, snaudā ieslīgušie kanāli sāk jau pārklāties ar nodzeltējušām lapām. Rīti aust aizvien vēsāki un vē­sāki, un ielās lāņo caurredzama, balta migla. Tagad vairs nav tā, ka lietus pēkšņi gāž strāvām un pēkšņi pārstāj, tas uznāk rāmāk, sijā vienmērīgi, tik tikko ma­nāmi, toties stundām ilgi. Vārdu sakot, ir pienācis zel­tainais septembris.

Kādu dienu pirms pusdienām mani izsauc pie milža, kam ir grūti izrunājams uzvārds. Kaktā galdiņš pie­krauts pilns ar tukšām «Tīborga» pudelēm — redzams, ka es te neesmu pirmais apmeklētājs. Van Vermesker­kens mani, kā vienmēr, uzņem sirsnīgi un pamet man ar roku uz krēslu, kas nolikts līdzās rakstāmgaldam. Viņš ir nosvīdis, gaužām sarkans — tā tik vien skaties, ka nesāk liesmot.

— Raimans jums jau ir stāstījis, ko esam nodomājuši darīt ar «Hronosiem»?

— Viņš kaut ko minēja par tirgiem Austrumos.

— Tieši tā! Ja atradīsit precei noietu šajos tirgos, tā būs jūsu pirmā uzvara.

— Mēs. jau visur esam aizsūtījuši piedāvājumus.

— Zinu gan, zinu. Protams, tas ir ļoti labi. Bet, lai noslēgtu darījumu, vajag pašam rast kontaktu — tas ir visdrošākais ceļš.

Un, valgām, gaišām acīm labsirdīgi raudzīdamies manī, milzis pavaicā:

— Kā domājat, vai jūs varētu aizbraukt, teiksim, uz Bulgāriju?

— Kādēļ gan ne! — es nevilcinoties atbildu gluži pa­rastā balsī. — Tikai baidos, ka turienes apstākļus nepa­zīstu, kā nākas. ,

Vermeskerkens joprojām neatrauj no manis gaišās acis, kurās šobrīd iešķiļas jautras dzirkstītes.

— Nav ko baidīties! Kopā ar jums brauks Raimans. Viņš pazīst apstākļus.

— Nu, lieliski, — uzreiz labprāt pamāju. — Kam man jānodod pase, lai dabūtu vīzu?

— Nevienam, — milzis pasaka, arvien vēl starodams priekā. — Tagad Bulgārijā neprasa uzrādīt vīzas.

Un, lai es nokristu kā no plaukta, piemetina:

— Rītrītā dosities ceļā.

«Cik brīnišķīgi!» es nospriežu, iziedams no viņa kabi­neta. «Cik brīnišķīgi!» atkārtoju, soļodams pa gaiteni. Tas jau ir pārbaudes kalngals. Ģenerālpārbaude. Galīgā un izšķirošā. Sī sārtā tauku piesta gandrīz smējās tieši man acīs. Rīt dosimies ceļā. Ap pusdienu būsim galā. Un, bez šaubām, jau aerodromā kāds iesauksies: «Pa­skat, Emīls! Kur gan tu biji pazudis, draudziņ?»

Mēs braucam ar sabiedrības KLM lidmašīnu, debesis bez mākoņiem, gaišas, un man noskaņojums arī gaišs. Raimans laikam jūtas mazliet šokēts, ka esmu tik bez­bēdīgs, kaut gan to slēpj. Viņš nevar ne iedomāties, kā esmu cīnījies, atkarodams šo bezbēdību.

Jau pirms nedēļas biju nodibinājis sakarus. Slepenus, drošus, kādus līdz šim vēl nebiju izmantojis. Bet tad pusdienā, izgājis no «Zodiaka» kopā ar savu uzticamo sekretāri, skaidri apzinājos, ka kopš šā brīža mani ne­atlaidīgi uzmanīs uz katra soļa. Un nebiju maldījies. «Konvojnieks» bija pēc iespējas smalkjūtīgs, tomēr viņu pat Edīte ievēroja.

— Liekas, mums seko pa pēdām, — viņa uzbudināta man pačukstēja, kad, atstājuši restorānu, devāmies mā­jās, lai, kā vienmēr, pusstundu atpūstos.

— Vai tik tu neesi kādu tincinājusi vai muļķību pa­strādājusi? — klusītēm nopurpināju.

— Lūdzams, liecies mierā! Es neesmu mazais bērns.

— Tad nav ko uztraukties. Un galvenais — izliecies, ka tu nekā nemani.

Viņa tā arī rīkojas. Es no savas pieredzes arvien vai­rāk pārliecinājos, ka Edīte pieder pie tām sievietēm, kuras neirastēnija pārņem samērā ciešami, izpauzdamās ārēji pavisam maz.

Ērtā, gaiši zilganā guļamistabā izstiepos gultā un stingi lūkojos pa logu zemu noslīgušajās, mākoņainajās debesīs, kas it kā nezināja, ko iesākt: vai izšļākt kārtējo lietus gāzi vai vēl laiciņu pagaidīt. Lāgu lāgiem pavēros pulkstenī, taču garais rādītājs laikam bija galīgi palai­dies slinkumā, redzot, cik lēnīgs ir īsais, un, kad jau bija tieši divi, man šķita, ka ir aizritējušas nevis minūtes, bet veselas stundas.

Pacēlu telefona klausuli un uzgriezu numuru.

— Lūdzu, pasauciet Franku!

— Seit tāda nav.

— Vai tā ir frizētava?

— Kur nu frizētava!

Un cilvēks vada viņā galā tā nolika klausuli, ka no- blaukšķēja vien.

«Tātad kļūme,» klusībā teicu pats sev. «Lai gan apzi­nāta.» Un no jauna uzgriezu numuru. Šoreiz atsaucās frizētava un paaicināju Franku, ar kuru vienojāmies, ka viņš piecos padarīs mani jaunāku — apcirps man matus.

Kad mazliet vēlāk soļojām abi ar Edīti uz «Zodiaku», mums atkal pa gabaliņu sekoja, bet šoreiz jau cits. Bez divdesmit minūtēm piecos, izgājis no sava kabineta, de­vos uz frizētavu, un man nopakaļ vēl kāds vilkās.

Pa ceļam uz frizētavu vajadzēja kafejnīcas nojumē tikties ar cilvēku, ar kuru uzturēju sakarus. Cilvēks jau bija ieradies noteiktajā vietā: iztālēm redzēju viņu un viņš — mani, kaut gan izlikās nemanām. Iedams izņēmu cigareti, ko iebāzu lūpu labajā kaktiņā, un izklaidīgi rakņājos pa kabatām, lai sameklētu sērkociņu. Kad beigu beigās atradu sasodītos sērkociņus, kafejnīca jau bija palikusi aiz muguras.

Neaizdegta cigarete dažreiz nozīmē vairāk nekā aiz­degta. Manējā patlaban aizstāja veselu vārdu virkni: «Man seko. Pēc stundas mirklīga tikšanās norunātajā vietā.»

Kamēr Franks darīja visu iespējamo, lai es izskatītos jaunāks, tikmēr mani novēroja pa konditorejas skatlogu, tā atradās pretim frizētavai. Līdzko izgāju laukā, tūlīt Vīrietis, kas stāvēja uz posteņa konditorejā, sāka soļot man pa pēdām. Pametu acis pulkstenī. īstais laiks bez steigas doties uz norunāto vietu.