BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Balamute patlaban vēl ir tālu no mums, bet tā vien tausta ar acīm gājējus pa ietvi un nez vai mani neierau­dzīs, lai gan laukā jau krēslo. Pēkšņi apstājos pie ār­zemju grāmatu veikala skatloga, pagriezdams muguru pret ielu.

— Vai tu ko saistošu te esi pamanījis? — Raimans aizdomīgi vaicā.

— Jā, tikai ne skatlogā. Domāju, ka mums seko, — es atbildu.

— Tev, mans mīļais, jau sāk rādīties halucinācijas,—• viņš nopukst, dzirdamies 4 tūlīt doties tālāk.

— Tās nav halucinācijas. Pagaidi mazu mirklīti un pats to labi sapratīsi.

«Pagaidi, kamēr garām paies balamute,» domās pie­bilstu, jo tieši šobrīd kaimiņš gausi soļo mums aiz mu­guras un es gaužām skaidri redzu viņa atspulgu skat­logā, pateikdamies dievam, ka šo vīru interesē viss, tikai ne vācu grāmatas.

Taču mums tiešām seko, un tas ir niecīgs sīkums no visa tā, ko mūsējie, mani gaidot, ir sagatavojuši, un šis sīkums iecerēts ar nodomu, lai Raimans Vismaz zināmu laiku nevarētu justies pilnīgi brīvi un darboties netrau­cēti. Vīrietis, kuram uzdots šis uzdevums, rīkojas sa­skaņā ar norādījumiem, proti, diezgan neveikli. Viņš apstājas gandrīz mums pašā aizmugurē, tad, redzēdams,

ka mēs kavējamies, paiet tālāk un aplūko bulgāru grā­matu veikala skatlogu.

— Tev taisnība. — Raimans beidzot ir vienis prātis. — Tas tips patiešām mums seko. Zini, mīļais Moris, ja tu ievēro, ka tev kāds seko, visprātīgāk ir neizrādīt, ka to esi uztvēris.

Šis gudrais padoms liecina, ka mūsainis gandrīz jau ar mieru pieskaitīt mani pie lāga muļķu slakas, bet tas pašlaik mani nesarūgtina. Dodamies uz viesnīcu, un mūs visu ceļu pavada nepazīstamais.

— Sis vīrs sāk krist man uz nerviem, — klusiņām saku, kad pustumsā šķērsojam Pilsētas parku.

Raimans aši, iecietīgi paveras manī.

— Es nebiju domājis, ka tu esi tik iekarsīgs.

— Nedrīkst iekarst, kārtojot darījumus. Bet, ja kāds pakaļ velkas kā aste …

— Varbūt tāpat vien pārbauda, — mūsainis mani mierina. — Rīt viss atklāsies skaidrāk.

So starpgadījumu laižam pār galvu, un vakariņās mums visumā ir pacilāts garastāvoklis, ko ir izraisījusi dzērienu pārpilnība un pēc deserta bieži jo bieži pasnieg­tās konjaka glāzītes. Raimans dzer tikpat daudz kā citi, bet man jau ir radies priekšstats par viņa izturību, tā- dēļ^kad mēs abi esam pārnākuši viesnīcā, uzreiz neķeros pie spalvas. Labāk jānogaida. Aizrit minūtes desmit, kopš esam šķīrušies, un reklāmu nodaļas vadītājsikā no zemes izaug manā istabā, lai pajautātu, vai man gadī­jumā neesot saridona, un, uzzinājis, ka tā nav, nolemj saridonu aizstāt ar ilgstošu draudzīgu sarunu par daž­dažādiem tematiem. Ar prieku tērzēju, cenzdamies ne­likt mūsainim ne manīt, ka viņš mani apgrūtina, un ļau­dams, lai viņš pats pļāpādams nogurst un galu galā pa­teic, ka laiks doties pie miera, jo rīt būs jāstrādā.

Mani vēl šovakar gaida darbs. Sameklēju galda at­vilktnē nepieciešamos rakstāmpiederumus un aprakstu,, neko neizlaizdams, pēc iespējas īsāk visu, sākot ar pie­redzēto Venēcijā un beidzot ar notikumiem Amsterdamā. Tad izeju balkonā un atdodu manuskriptu draugam, kas stāv, atspiedies ar elkoņiem pret margām, it kā augu dienu nebūtu no turienes izgājis.

Pārējā mūsu programmas daļa risinās gaužām spraigā ritmā: divas sēdes, veltītas tam, lai izskatītu darījuma noteikumus un pakaulētos par «Hronosā» pulksteņiem; trīs apspriedes, kurās noskaidrota bulgāru partneru nostāja precu eksportā; braucieni uz vairākiem uzņēmumiem, lai iepazītos ar to mašīnu sortimentu; da­žas vizītes pie viduvēji lieliem priekšniekiem, iztaustot tālākās iespējas noslēgt kontraktus, un kur vēl pusdie­nas un vakariņas, ko aiz slēgtām durvīm mums rīko te viens, te cits resors. Tomēr šais divās dienās Raimans izgudrēm divreiz sev atlicina laiku — tik ilgu, ka tajā var trāpīties negaidīti, svarīgi sarežģījumi.

Vispirms vesela stunda atkal tiek ziedota izlūkgājie­nam pa pilsētu. Šoreiz tas notiek gaišā dienā; kaut gan ir izraudzīts samērā kluss laika sprīdis — agrs pēcpus­dienas cēliens— un droši vien sperti kādi piesardzības soļi, tomēr man jāmobilizē visas savas aktiera dotības, lai notēlotu bezrūpīgu ārzemnieku, kurš kā nabaga put­niņš laidelējas pa nepazīstamām ielām.

Šis nekaunīgais Raimans ved mani kā pērtiķi pa gal­vaspilsētas satiksmes artēriju — Grāfa Ignatijeva ielu, kur ir visvairāk cilvēku, pēc tam uzstāj, lai nogriežos viņam līdzi Rakovska ielā, vēlāk cauri Krievu bulvārim ejam uz parku. Inkvizitors labprāt nosēdinātu mani pie kāda galdiņa «Berlīnes» priekšā, bet, par laimi, neatro­dam neviena brīva galdiņa un soļojam tālāk uz parku. Jau esam sasnieguši tiltu un grasāmies doties atpakaļ pa šo moku ceļu, kad pēkšņi pretim nāk vēl kāda mana paziņa — šoreiz sieviete.

Tā ir mana bijusī mīļotā. Tā pati, no kuras man būtu varējis būt dēls, piecus vai pat vairāk gadus vecs. Mēs nekad neesam galīgi pārrāvuši sakarus — diplomātis­kos, es gribētu teikt —, tādēļ viņai būtu tīrais nieks pa­rastos apstākļos apturēt mani — tāpat vien, aiz sievišķī­gas rosās, lai redzētu, cik kvēlas vēl ir manas jūtas. Bet patlaban apstākļi neparasti, un jau iztālēm neatlaidīgi, cieši raidu uz viņu drūmu skatienu, lai viņa to visu no­ģistu. Viņa ierauga mani, tūlīt uztver drūmo skatienu, un — cik dīvaini! — šī sieviete, kas nekad neko nav sa­pratusi, tagad uzreiz visu atskārš un novērš acis sānis. Viņai ļoti labi zināms, kur es strādāju, un kāds tur brī­nums, ka viņa piepeši ir attapusi, kas par nelaimi, bet varbūt es savu paziņu esmu par augstu novērtējis, var­būt viņa patiesībā neko nav attapusi, tikai saviedusi manā skatienā naida izpausmi un pacēlusi degunu.

Nākamā dienā — tā jau ir pēdējā — mums brīvu laiku nepiedāvā kā uz paplātes, bet to Raimans ar pūlēm iz­cīna, visu pēcpusdienu simulēdams, ka nejūtas īsti ve­sels. Mūsainis acīmredzot vēlas, lai tur lūst vai plīst, pabūt vienatnē, un bulgāru firmu mēģinājumi iegrūst vairāk preču «Zodiakam» sāk viņu kaitināt. Beigu bei­gās mājastēvi nolemj likt mūs mierā, lai šķietamajam slimniekam jautu pagulēt gultā.

Tas notiek pašā pievakarē. Tiklīdz tirdzniecības dar­binieks, kurš mūs ir pavadījis, aiziet, Raimans pasauc mani, pamādams ar pirkstu.

— Paklau, Moris! — viņš čukstus saka. — Es gribētu palūgt, vai tu man nevarētu izdarīt pakalpojumu.

— Ja tikai tas būs manos spēkos.

— Noteikti būs. Tāds niecīgs darbs vien ir, pats ar to tiktu galā, bet saproti: man nav ērti staigāt pa pil­sētu pēc tam, kad esmu notēlojis slimo. Un vēl kas: te tu esi jauns iebraucējs — un uz tevi nekritīs nekādas aizdomās. Tātad …

Mūsainis paklusā balsī ātri izklāsta, kas tas par pa­kalpojumu, ko viņš no manis gaidot. Lūdz, lai paņemu viņa smago portfeli, izeju laukā, sameklēju Tolbuhina bulvāri — pirmo ielu pa labi aiz pieminekļa ar jāt­nieku —, to un to numuru, to un to stāvu. Trīsreiz īsi piezvanu pie durvīm un pavaicāju, vai šeit dzīvo Edi- koisi kungs. Pasaku Edikoisi kungam: «Atvainojiet — vai jūs protat franciski?» — bet viņam jāatbild: «Protu gan, tikai runājiet lēnāk.» Līdzko mani ievedīs iekšā, jā­paziņo šim vīram, ka mani ir atsūtījis Bernārs, un uz jautājumu: «Kurš Bernārs — jaunākais vai vecā­kais?» — jāteic: «Bernārs, tēvs.» Pēc tam jāatstāj port­felis un jādodas prom.

— Kā pats redzi, tas ir tik vienkārši.