BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Sis vīrs pelēko seju, pelēkajā uzvalkā mani- uzņem, kā parasts, vēsi un pieklājīgi, viņš piedāvā man apsēsties krēslā un pasniedz cigaretes. Šāda viņa uzmanība jāuz­lūko par sevišķu labvēlību, jo Vorners pats nesmēķē.

— Todien, kad man stāstījāt par savu braucienu, jūs šo to noklusējāt, — Vorners saka, kad esmu uzvilcis dūmu.

— Ja es noklusēju, tad tikai tādēļ, ka citam vajadzēja jums pateikt to.

— Cits arī pateica. — Pirmcilvēks pamāj. — Bet jūs noklusējāt. Rolān, vai tiešām man neuzticaties?

— Kāpēc ne? Vai tad es neļāvu jums pēdējo sīkumu izvilkt no manas biogrāfijas . ..

— Jā, es vilkšus izvilku katru sīkumu, nevis jūs pats tos uzticējāt.

— Zināt, uzticēties mūsu darbā un mūsu laikos …

— Tomēr, — Vorners pārtrauc mani, — Raimanarrļ uzticējāties.

— Labāk nepārspīlēsim to, kas ir! Es izdarīju viņam maeu pakalpojumu. Pakalpojumu, kas man neprasīja tik­pat kā nekādu pūļu.

Vīrietis aiz rakstāmgalda uzmet man ašu, pētīgu ska­tienu.

— Domāju, ka jums ir zināms priekšstats, kas tas par… pakalpojumu?.

Protams. īstenībā Raimans man pasacīja, ka vēlāk visu paskaidrošot, un es viņam nekā nejautāju. Piedo­diet, bet visā visumā tā ir tikai epizode, kas skar vairāk Raimanu nekā mani.

— Sī epizode vienādi skar jūs abus. Raimans ir rīko­jies aplam. Un jūs — arī.

Paraustu plecus, kā gribēdams teikt: «Labi, lai jau nu ir tā!» — un stingi raugos cigaretē.

— Mūsu firmai ir plaši tirdznieciskie sakari ar Aus­trumu zemēm, un mēs nevēlamies, lai tie tiktu apdrau­dēti kāda firmas pārstāvja patvaļīgas rīcības dēļ. Rai­mans ir rīkojies uz savu galvu un droši vien savā labā, jūs esat viņam palīdzējis, kaut gan neviens jums to nebija atļāvis.

— Vajadzēja mani brīdināt, ko drīkstu darīt un ko ne.

— Kā gan es varēju brīdināt par to, kas man ne prātā neienāca. Tagad nu gan lieciet pie sirds — jūs esat brī­dināts. «Zodiaks» ir tirdzniecības firma, un jums kā šīs firmas pārstāvim jāaprobežo sava darbība — jāstrādā vienīgi tirdzniecības laukā.

Viņš atkal uzmet man acis un piebilst laipnāk:

— Bez šaubām, jūs vēl esat iesācējs, un mēs ļoti labi saprotam, ka visa vaina galvenokārt gulstas uz Rai­manu. Pat pieļauju, ka esat nodomājis: Raimans rīkojas saskaņā ar mūsu instrukcijām.

— Es par to nekā neesmu domājis, — atzīstos maz­liet sadrūvis. — Man jums jāsaka — to jau biju gandrīz aizmirsis.

— Brīnišķīgi! — Vorners paklana galvu. — Tagad aizmirstiet pavisam!

«Un tas arī notiks,» savā sirdī iegavilējos, izgājis gai­tenī, «bet pēc tam, kad to apgaismosim no visām pusēm un izņemsim no apgrozības.» Sis pavērsiens ir tik ne­gaidīts, lai gan nav bijis gluži necerēts. Zināms, Rai­mans ir rīkojies, vadoties pēc viņu instrukcijām, kuras droši vien ir devis tieši šis svētais Ādams. Pirmais uz­devums — mani pārbaudīt. Otrais — mani iesaistīt viņu tumšajos darbos. Taču tagad redzams, ka otrais uzde­vums, ja tas vispār ir bijis, atlikts. Cilvēki mazgā rokas nevainībā. Tā teikt, Raimans ir izdarījis pārkāpumu, iz­pildot nezin kā rīkojumu it kā nenoliedzami bez «Zo­diaka» ziņas. Firma atkal ir pacēlusies visā savā tiku- rrribas spožumā. Ar ko tas izskaidrojams? Vai ar to, ka man aizvien vēl neuzticas? Vai arī, pārliecinājušies, ka neesmu komunistu aģents, viņi ir noturējuši mani par kādu citu aģentu? Varbūt es vispār viņiem vairs neesmu vajadzīgs? Šie jautājumi būs pamatīgi jāapsver.

Vēlā pēcpusdienā Edīte pieklauvē pie mana vecpuiša mājokļa durvīm, lai mani aizvilktu uz kino. Nekas nav jaukāks par dzīvi blakus mīļotai sievietei, bet atsevišķā mājoklī. It īpaši, ja šī sieviete ir tāda kā Edīte un ierodas pati vienīgi tad, kad ir norunāts kopā kaut kur aiziet.

Pašlaik man it nekur netīk doties, taču esmu apsolījies viņai un nekādi vairs nevaru izlocīties.

— Tu man nekā neesi pastāstījusi par tālskati… — uzsāku valodu, kad esam izgājuši laukā un atvēruši lie­tussargus.

— Ko tur stāstīt, ja jau pats esi atskārtis! Novēroju «Zodiaku».

— Kāda velna pēc tev tas jānovēro?

— Aizvakar vakarā atspīdēja gaisma tieši virs Evansa kabineta. Ja esi nomanījis, logs virs kabineta vienmēr aizdarīts ar aizvirtņiem. Bet tovakar tos kāds uz mirkli bija atvēris — un iemirdzējās uguntiņa …

— Šis «kāds» ir bijusi apkopēja.

— Apkopēja pulksten deviņos vakarā? Tavai zināša­nai «Zodiaku» slēdz ciet jau septiņos. Apkopēja strādā no rītiem.

— Tomēr nesaprotu, kādēļ tevi uztrauc šī gaisma un šī telpa.

— Vai šajā telpā esi kādreiz bijis?

— Pat nezinu, pa kurieni tur var ieiet.

— Es gan zinu: pa vienu vienīgu vietu — pa kāpnēm caur Evansa kabinetu.

— Tas man bijis — nebijis. Un tev — arī.

— Paklau, Moris: ja «Zodiakā» ir slepens arhīvs, tas noteikti iekārtots šajā telpā. Un katrā ziņā ar to noņe­mas van Altens.

Van Altens ir otrais Evansa sekretārs, drūms, sevī noslēdzies vīrs, kas gaužām reti redzams kādā gaitenī.

— Labi, — es pamāju. — Lai dievs dod, ka tev izdo­tos ar tālskata palīdzību izlasīt slepenā arhīva papīrus! Man liekas — tālskatis ir pietiekami spēcīgs, lai tu savu panāktu.

Un līdz ar to mūsu saruna ir galā.

Mani pārņem šausmas: filma ir kāds spiegošanas un mīlestības hibrīds, un tās beigās abus partnerus nogalē pie Berlīnes mūriem. Šī traģēdija iespiežas atmiņā diez­gan epizodiski, daudz kas aizslīd garām, jo visu laiku prātu nodarbina gluži cita traģēdija — tieši manējā. Traģēdija, ko piedzīvo cilvēks, kam jāatver hermētiski noslēgts seifs. Nevaru it neko atklāt novērojot, jo vien­mēr sēžu atsevišķā kabinetā, kur nopētu tikai savas sek­retāres augumu. Nevaru it neko uztvert, noklausoties nejaušas valodas, jo tās ir tukšas. Nevaru ne uzaicināt kādu uz sarunu — tas ir aizliegts, ne sekot kaut vai kā­dam pa pēdām — tas arī aizliegts, ne ielavīties kaut vai kur — tas vēl vairāk ir aizliegts. Nevaru izmantot apa­ratūru, un pat nav kur to būtu iespējams laist darbā. Nevaru palūgt Edītei, lai viņa man pakalpo, jo tas ir bīs­tami un droši vien lieki. Nevaru ne uz vienu izdarīt spie­dienu. Bet ko tad es varu? Skatīties filmas. Rakstīt vei­kalnieciskas vēstules. Izklaidēties kopā ar sievieti, kurai neprotu patīkami pakavēt laiku. Garlaikoties. Bendēt sa­vus nervus. Gaidīt.

— Cik sērīgi, vai ne? — Edīte vaicā, kad esam izgā­juši no zāles.

— Ļoti sērīgi, — atbildu, arvien vēl risinādams savas domas.

— Un diezgan ticami.

— Nezinu, — es saku. — Maz ko sajēdzu no šādām būšanām.

— Es arī. Bet liekas ticami.

— Jā gan, jo beidzās traģiski. Traģiskais vienmēr ir ticams, tāpēc ka daudz kas ņem nelabu galu.

— Vai tu tā domā?

— Kas tur ko domāt! Tas taču skaidri redzams.

— Saka, ir arī laimīgi cilvēki…

— «Saka» … Ja kāds tev to pateiks, pajautā, kuri ir tie laimīgie, un viņam būs mute ciet.

Lēnām ejam pa Kalverstraat, kas šai vakara stundā pilnum pilna ļaužu. Kalverstraat Amsterdamā ir gājēju valstība, kuru viņi ir izkarojuši un kura slēgta ikvienai mašīnai. Kā par brīnumu, pašlaik laukā nelīst, bet ir savērpusies migla, un cauri tās šķidrajiem, krokainajiem plīvuriem apgaismotā iela izskatās kā dīvaina vīzija ar

daudzkrāsainiem neona uzrakstiem, mirdzošiem skatlo­giem un gājēju ēnām, tas viss ir tik neskaidrs, šķietami izplūdis, it kā būtu uz ātru roku uzgleznots, pēc tam skalots ar ūdeni.