BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Ai, Moris! Tu nekad vēl tā neesi mani skūpstījis.

Kā esmu teicis, tagad ir septembris. Atliek tikai vēl piebilst skaidrības labad, ka tas jau otrais. Ir aizritējis gads kopš aprakstītajiem notikumiem, bet es aizvien vēl dzīvoju Amsterdamā lielajā «Zodiaka» ģimenē un līdz ar to aizvien vēl esmu tālu no sava mērķa sasniegšanas, tik tālu, ka būtībā man pat zudis priekšstats, kāds īsti ir šis mērķis.

Sēdēdams kabinetā, izskatu visu šīsdienas pastu. Pa logu redzams, kā lietus mākoņi, zemu nolaidušies, lēnām slīd virdzēm uz jūras pusi, vērsdami debess velvi mēļi pelēku. Dažreiz starp smagajiem mākoņiem paveras ne­liela plaisa, pa kuru izšaujas saulstaru kūlis, kas negai­dot spoži apmirdz kādu nozaļojošu zvanu torni vai stāvu dakstiņu jumtu. Pēc tam mākoņu lāņi sakļaujas, un ārā atkal valda pelēcīga, drūma pagaisma kā īsi pirms sir­mās stundas.

Sekretāre ir savā vietā, tā sacīt, tieši manā redzes laukā, kad paceļu acis no vēstules. Viņa aizrautīgi lasa grāmatu — droši vien kinovēsturi. Tā ir otrā viņas kais­lība, pirmā — «nopietnais» džezs, taču neviena no tām manam prātam nav aptverama. Skatīties filmu — tur vēl ir kāda jēga, vismaz var nosist pāris stundu. Bet, kāds labums izurbties cauri veseliem sējumiem, lai uzzinātu, kurš, kā un kādēļ ir uzņēmis filmas, to nekādi nespēju apjaust. Tomēr es viegli samierinātos ar šo mazliet ne­prātīgo sekretāres dīvainību, ja lasot viņa lielākas ērtī­bas labad neturētu pievilcīgās kājas nevīžīgi pārliktas vienu pār otru.

Nebūtu taisnīgi apgalvot, ka tikai lāpu slinkumu. Gluži otrādi, kārtoju darījumus gods godam, un mēs abi ar Klodu Rišāru bieži priecājamies kā pēdējie nelgas, ka «Hronoss» jau ir nenoliedzami iemantojis labu slavu vairākos tirgos un pamazām lauž sev ceļu uz Rietumiem. Dažās no tikko saņemtajām uz galda noliktajām vēstu­lēm atrodami diezgan lieli jaunākie pasūtījumi, un es neviļus nospriežu: ja man arī cits darbs tikpat labi šķir­tos, manā priekšā varētu nocelt cepuri.

Taču cits darbs iet kā pa celmiem. Ak, šī māksla gai­dīt! Ne jau vienmēr tā attaisno cerības. Varam gaidīt pašaizliedzīgi un pacietīgi vilcienu, tomēr, ja gaidām tur, kur tas neiet, vilšanās neizbēgama. Dažreiz prātā ienāk doma, ka tas pats tagad notiek ar mani. Esmu pamatīgi iekārtojies «Zodiakā» un iedomājos, ka ir veikts liels varoņdarbs, bet īstenībā nav nekādu pierādī­jumu, ka «Zodiaks» ir kas vairāk nekā tirdzniecības firma. Gluži otrādi, novērojot arvien drošāk un drošāk, pārliecinos, ka tas ir gaužām parasts plaša vēriena uz­ņēmums, kam ir veikalnieciski sakari ar visu pasauii un daudzi sektori, kuros ražo daždažādas preces: mazgā­jamās mašīnas un ledus skapjus, putekļu sūcējus un elektriskās plītiņas, gludekļus un mikserus, elektriskos skuvekļus un fotoaparātus, gramofonus un radio, tele­vizorus un pat pulksteņus «Hronoss». Vārdu sakot, «Zo­diaka» pārziņā ir viss, tikai ne spiegošana.

Van Vermeskerkens ir ieracies tirdzniecības darbā līdz kaklam. Tāds nodaļas priekšnieks kā es var ieiet rudma- tainā milža kabinetā jebkurā laikā un tur neko aizdomīgu neatklās. Atsevišķu sektoru vadītāji tāpat augām die­nām nīkst, ņemoties ar papīriem un saraksti. Ādams Vorners ir mazāk pieejams, bet arī viņa uzdevumi nez vai neaprobežojas vienīgi ar kadru izraudzīšanu. Evanss nekā cita nedara kā tikai rīko pieņemšanas, paraksta līgumus un laiku pa laikam iedzer kopā ar draugiem. Bet šādam priekšsēdētājam arī neklājas vēl ko strādāt.

Kad es kādreiz Edītei biju pajautājis, kur viņa rāvusi to, ka Evansam ir otra specialitāte, viņa atbildēja:

— Neesmu lūkojusi kaut kur izraut. Man pašai ir acis pierē. «

— Es arī neesmu gluži akls.

— Jā, bet tev nav jārakņājas arhīvos un jāstaigā pa gaiteņiem kā man. Evansam, kas būtībā nekā nedara, ir pārāk liels privātpersonāls.

— šajā personālā tikai divi cilvēki.

— Un vēl trīs četri, kuri nesēž iestādē.

Vēlāk sapratu, ka viņai ir taisnība. Taču šie trīs četri, kuri nesēž iestādē, patiesībā strādā par parastiem ap­kalpotājiem. Lielmanis, kaut arī viņš ir kā tukša, augstu izslējusies vārpa, nevar iztikt bez apkalpotājiem, ja vi­ņam pieder grezna savrupmāja un ārpilsētas villa.

Atliek vēl Raimans. Pagaidām visā manā uzdevumā viņš ir vienīgais atrastais nezināmais. Bet kas tur par labumu? Kādreiz kontakts ar Morandi man likās liels sasniegums. Tagad ir kontakts pat ar Morandi šefu — un kāds vēl: to var nosaukt tieši par draudzību. Tomēr, šķiet, man ir lemts mūžīgi gaidīt vilcienu, kura vai nu nemaz nav, vai kurš iet pa citu līniju simtiem ki­lometru attālumā no šejienes.

Edīte mani nosoda par pašpārliecību. Ar to daž­kārt patiesi iebaidu viņu stiprāk, nekā nākas, lai gan ik­viens pats labāk zina, cik viņš ir pašpārliecināts, it se­višķi pēc vairāk nekā gadu ilgas nemitīgas gaidīšanas.

Ja man būtu nepieciešamais ekipējums un cilvēki, Rai­mans droši vien mani noveltu līdz nākamajam ķēdes posmam. Taču tie ir tikai sapņi, kuros kavējos, lai ātrāk aizritētu laiks. Visā manā komandā ir viens vienīgs cilvēks — es pats, un saskaņā ar instrukcijām noklausī­šanās un izsekošana ir ārpus spēles noteikumiem. Par to, cik šīs instrukcijas grūti izpildāmas, nemaz nav jārunā.

Protams, man vēl ir kāda aparatūra — divas acis un divas ausis —, kas arī paveiktu savu, jo kā nekā ik dienu vai pārdienās satiekos ar Raimanu, lai mēs abi kopīgiem pūliņiem iztukšotu dažas glāzītes martīni. Taču mūsu intīmajos duetos nekad netiekam tālāk par vis­pārīgiem tematiem — laiku, jaunām filmām, sievietēm kā tādām un reklāmas problēmām. Pēdējā nopietnākā saruna notika pēc tam, kad mani bija izsaucis Vorners.

— Mēs iepināmies nepatikšanās, — mūsainis nomur­mināja. — Patiesībā es tevi iepinu. Labi, ka viss beidzās laimīgi. Piedod man un aizmirsti to!

Un tas bija viss, ja neskaitām, cik daudz izdzērām un noēdām.

Neesmu pacenties ne piedot, ne aizmirst un joprojām paturu prātā Raimanu kā tādu, bet līdz šim tas man nekā laba nav devis. Mūsainis pastāvīgi braukā uz Ve­nēciju vai Zenēvu un, lai viņš būtu kur būdams, allaž rīko tikšanās, allaž izmaksā pusdienas vienam vai ot­ram, un tā ir gluži parasta parādība, ka reklāmu noda­ļas vadītājs tik rosīgi darbojas, bet, lai izprastu, kur beidzas parastais un sākas kaut kas cits, nepieciešams turēt pakļautībā veselu armiju palīgu, kuri turklāt labi pārzina savu amatu.

Lāgu lāgiem kavēdamies šādās pārdomās, jau esmu izskatījis korespondenci, kad gaitenī melodiski un daudz­

sološi notrinkšķ elektriskais zvans: beigusies darbadiena, beigusies darba nedēja, jo šodien ir piektdiena, bet sest­dienās «Zodiaks» slēgts. Edīte paceļ acis no grāmatas, paveras manī un, redzot, ka vēl nocīnos ar vēstulēm, at­kal iegrimst lasīšanā. Man patīk, ka šai sievietei nav tādu paradumu, kādi mēdz būt ierēdņiem.

Tikko ir apklusis zvans gaitenī, atskan otrs. Šoreiz tarkšķ tālrunis. Sekretāre skaidri zina, kas pašlaik var zvanīt, tāpēc tūlīt nospiež pogu, lai pārslēgtu savu apa­rātu uz manējo, un es paņemu klausuli.

— Moris, manu zēn, vai neiedzersim pa glāzītei, gribu tevi uzcienāt, jeb vai tev jāsteidzas mājās?

— Iedzersim, tikai ar norunu, ka es arī tevi uzcienāšu.

— Ļoti jauki! Pēc piecām minūtēm būšu kafejnīcā.

Pasniedzis mapē saliktās vēstules Edītei, pieceļos.