BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Lūdzams, aizver durvis! Ir auksti… — Edīte iesaucas istabā.

«Vai auksti?» domās noprasu, aiztaisīdams durvis. «Uzliec roku uz manas pieres un apjēgsi, cik ir auksti.» Man ir karsti ne tik daudz no izdzertā martīni, cik no visiem jautājumiem, kas nevis uzrodas secīgi, bet spēlē kukuriņus manās smadzenēs, sakrizdami cits citam virsū lielā gūzmā.

Redzams, ka Raimans man uzticas. Tātad vajadzētu priecāties: mani iekļauj sistēmā. Bet kāda tam jēga? Es būšu šai sistēmā tikpat kā mazs zobrats, kam nekas vairāk nav zināms kā tikai divi blakus pievienotie zob­rati: no vienas puses — mūsainis, no otras — vietējais nodevējs, ar kuru man reiz iznāks saskare. Pieci tūk­stoši par «šāvienu»! Bet atsevišķs «šāviens» un pat seši šādi «šāvieni», kopā ņemot, man sniegs vienīgi to, ko jau esmu atklājis.

Darba metode — vismaz ar ārštata darbiniekiem — man ir skaidra: pa reizei aizsūta uz katru sociālistisko valsti, pēc tam izraida no spēles uz laiku laikiem vai uz dažiem gadiem pēc kārtas — tāpat kā Morandi. Tā tie­šām ārštata darbiniekiem ir gaužām maz jābaidās, ka var noiet greizi, un paši štata darbinieki ir ārpus jeb­kura riska. Viņu vidū ir viens vienīgais, ar ko es saejos, un man nav nekādu izredžu, ka izdosies paplašināt šādu pazīšanos.

Izklaidīgi pievēršu skatienu — jau kuro reizi gada ritumā! — «Zodiaka» fasādei, kas krēslas stundā mig­laini iezīmējas tālumā, tur, starp diviem blakus jumtiem. Mājas piekļāvušās cita citai, to trīs stāvi ne ar ko nevi­lina: apakšējā ir kancelejas maziem lodziņiem, kurās pieņem parastus apmeklētājus, otrajā atsevišķu depar­tamentu telpas, trešajā iekārtojušies nodaļu vadītāji, arī «Hronosā» vadītājs. Tikai stūra mājas ceturtais stāvs ar vienīgo istabu virs Evansa kabineta pelna īpašu uzma­nību. Pustumsā tas tik tikko manāms — šis ceturtais stāvs diviem cieši aizvirtnētiem logiem, tomēr to redzu skaidri, vai arī tas man tikai tā liekas, jo apnicis līdz kaklam uz to raudzīties.. Un patlaban, tāpat kā citās reizēs, galvā sāk urdīties neprātīgas domas: vajadzētu ieiet Evansa kabinetā, ielaist ko iemidzinošu viņam sejā un uzdrāzties pa kāpnēm augšā. Bet tās ir blēņas. Tīrās blēņas! Varbūt vajadzētu trausties no jumta uz jumtu, kamēr sasniegšu stūra māju. Jumti ir stāvi, taču alpī­nisti kāpj vēl pa stāvākām kraujām. Arī tās ir blēņas. Tīrās blēņas! Ar virvi un āķi es varētu uzrāpties uz jumta virs ceturtā stāva. Tur ir lodziņš, tiesa, stingri aizdarīts ar slēģiem. Bet tas nekas — gan jau atvēršu vaļā. Un tad? Tad ielīdīšu bēniņos. Ja ir bēniņi, jābūt arī lūkai. Ja tās nav, izlauzīšu caurumu. Tā nokļūšu tieši istabā. Pie seifa. Un te, protams, viss būs galā. Ak blē­ņu blēņas!

— Domāju, mēs varam iet, — Edīte ierunājas, durvju spraugā pabāzusi galvu. — Ja tikai pietiekami esi izvē­dinājis smadzenes.

— Šķita, ka tās pietiekami izvēdinātas, bet tagad, veroties uz tevi, atkal jūtos apskurbis.

— Tu jau dumjš paliec no dzeršanas, — viņa dzestri atcērt. — Un iedomājies, ka esi briesmīgi asprātīgs.

— No dzeršanas un no mīlestības, — es pārlaboju. — Tu izskaties tik izaicinoša šai tērpā, ka tā vien kāro­jas to pataustīt.

Edīte tiešām ir ģērbusies skaistā, tīkami rozā Briseles mežģīņu kleitā, kas nav pārliecīgi teatrāla. Vēl viena laba šīs sievietes īpašība ir tā, ka viņai piemīt mēra sajūta. Diemžēl šoreiz viņa ir pāršāvusi pāri par mēru, izvēloties tik šauru kleitu, ka viņas daiļumi virs un zem tievā vidukļa izceļas vairāk, nekā pieklājas.

Laizdama gar ausīm manu mēļošanu, viņa uzvelk lie­tus mēteli, paņem lietussargu — bez tā šai pilsētā ne­viens neiet laukā —, un mēs dodamies pie Pītera Grota.

Mans draugs Pīters Grots ir gleznotājs un aiz tīras sagadīšanās dzīvo tai pašā kanāla krastmalā, kurā at­rodas «Zodiaks». Savu darbnīcu viņš ir iekārtojis stūra nama bēniņu telpās — šīs celtnes pirmajā stāvā ir mūsu iemīļotā kafejnīca. Tādēļ, kad domās izlaupu slepeno «Zodiaka» arhīvu, vienmēr iztēlojos, kā vispirms iezveļu ar dūri Pīteram zobos, lai viņu apdullinātu, tad kaut vai ar kādu trepju palīdzību uztraušos uz jumta un uzsāku bīstamo ceļu.

Pīteram patiesi ir tāds augums, ka droši vien, ja reizi ietrauktu zobos, viņš vairs nepieceltos, lai ietu tālāk pa dzīves taku. Tievs, vārgulīgs, viņš svārstās kā drēbju pakaramais un — pretēji visiem dabas likumiem — stingrāk turas uz kājām, kad piesūcas kā plūds. Tad viņa vaļīgās kustības kļūst kokainākas, muguri. .uls it kā sastingst, pārvērsdamies par īstu stabu, un vārdi skan kareivīgi, lai gan mazliet neskaidri, kā plūzdami no dziļas dzelmes.

Kad mēs ierodamies, gleznotājs ir vēl sava stinguma sākotnējā stadijā — stīvas tikai kājas, tāpēc viņš atgā­dina cirtīgiem soļiem ejošu cirkuli. Pīters pats atver durvis, priecīgi iesaucas aiz viesmīlības, palīdz Edītei novilkt lietus mēteli un ieved mūs darbnīcā. Plašā telpa jau ir tik stipri piesmēķēta, ka pirmajā brīdī vīriešu se­jas, sieviešu krūšutēli un abstraktās gleznas šķiet izplū­dušas un sajaukušās ar tabakas dūmiem. Bez mums te ir Pītera laulātā draudzene Meri un divi gleznotāji ar sievām, ko atceros kā pa miglu kopš kādām lepnām dzī­rēm, kurās viņas uz beigām piedalījās. Sievietēm mu­gurā ir tādi tērpi, ka Edītes kleita man uzreiz liekas ļoti pieklājīga — pats šķīstības iemiesojums. Abu gleznotāju dzīvesbiedrēm uzvilkti svārki, kas neapsedz pat zeķu augšmalas; namamātei, kuras varen kuplās miesas ne­pieļauj līdzīgu frivolumu, ir tik pārmērīgs dekoltē, ka taisni brīnums, kā viņas krūtis arvien vēl nav izslīdē­jušas laukā no ņiebura. Jāpiebilst, šī Rubensa Venera ir divreiz lielāka un trīsreiz resnāka par Pīteru, un, ja viņš nebaidītos nosmakt, mierīgi varētu nakti gulēt vidiņā starp viņas krūtīm.

— Ko lai jums piedāvāju uzkost? — namatēvs jautā, kaulainām rokām grābstīdamies ap pudelēm, to salikts uz galda daudz, daudz vairāk nekā šķīvju ar zivīm un sviestmaizēm.

Brītiņu šaubījies, viņš satver pudeli martīni, zinā­dams, kas man iet pie sirds, un, kā izpildīdams rituālu, manierīgi pienes mums divas līdz malām pilnas glāzes vīna. Tad valodas, kas uz mirkli ir aprāvušās, pēkšņi kā sprāgtin sprāgst vaļā — un Edītei pārsteigumā tik tikko neizkrīt glāze no rokas.

— Tavs Matjē ir krāpnieks! — viens no gleznotā­jiem skaļi saka.

— Toties asprātīgs! Bet tavs Poļakovs turklāt vēl ir pagalam garlaicīgs! — otrais cērt pretī.

— Ak vai, Poļakovs ir dievišķīgs! — atskan jūsmīgs sievietes spiedziens.

— Popmāksla jums visiem ir pārvilkusi krustu pāri! — iekliedzas cita.

— Popmāksla ir tikpat kā piegānīts klozeta pods! —» Pīters strikti nodārdina, līgodamies uz sava cirkuļa.

Un tā tālāk. Vārdu sakot, cilvēki raiti tērzē.

Tā kā man saruna vispārīgos vilcienos ir skaidra un minētie personu vārdi neko neizteic, atgāžos atzveltnī, pievilcis sev tuvāk martīni pudeli un sviestmaižu šķīvi, un laiski nododos vērošanai. Edīte, kurai viņas rāmā, at­turīgā daba neļauj klaigāt pilnā kaklā, apsēžas man bla­kus, aizkūpina cigareti un pacietīgi gaida, kad tērzētāji pagurs.

Pie sienām piekārtās gleznas visas ir namatēva roku darbs, jo viņš neatzīst nevienu citu mūsu laikmeta meis­taru kā tikai pats sevi. Tie ir diezgan vērtīgi darbi, ņe­mot vērā, cik daudz krāsu tur izšķiests. Raksturīgākā Pītera daiļrades īpatnība ir tā, ka viņš kilogramiem uz­triepj krāsas uz finiera plāksnes un pēc tam laiž darbā mūrnieka ķelli.