BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Neapbēdiniet savu sirdi, madame, un neraizējieties! Jūs esat tik glīta, ka nekad neatstāsit nepatīkamu iespaidu, kaut arī to gribētu … Bet vēlāk, ja vēlaties zināt, varēsit bez mazākās kautrēšanās radīt tādu iespaidu, kāds vien pašai tīk. Mūsu priekšsēdētājs laiž pār galvu sīkumus … Viņš ir vienreizējs!

Izkļuvis no pilsētas ielām, automobilis joņo pa šo­seju, kas vijas uz Hārlemu. Šoferis varenu muguru sēž aiz stikla mūsu acu priekšā nesatricināmi mierīgi — 1 tieši rolroisa stilā. Nogriežamies uz lauku ceļa, un gar mašīnas lodziņu sāk zibēt koki, sākumā mazi, reti, vē­lāk lielāki un arvien biežāki, līdz iebraucam mežā. Te valda zaļgana nokrēsla un valgme. Rolroiss palēnina gaitu, apmet slaidu līkumu un apstājas pie platiem ! dzelzs vārtiem. Šoferis pataurē, vārti klusi atveras, un rolroiss ripo tālāk pa garu, lokumainu aleju, kurā augstu ; slienas kuplas kastaņas. Pēc mirkļa starp kastaņu la­potni pavīd modernas divstāvu villas baltās sienas, un šoferis aptur mašīnu pie impozantas galvenās ieejas.

Milzīgā zālē izvietojies, cilvēku bariņš izskatās ne tik daudz ieskurbis uzdzīvē, cik sadrūvis. Vīrieši ir tikai divi: Evanss un radioaparātu nodaļas priekšnieks Pauls Franks, neliela auguma drukns, plecīgs subjekts, kam lūpu kaktiņā mūžīgi ielikts dzintara iemutis. Sieviešu ir divreiz vairāk, un tā vien šķiet, ka viņas šurp nejauši atvilktas no ielas. Nevērīgi atlaidušies krēslos, visi sēž pie zema, apaļa galdiņa, kas apkrauts ar pudelēm un glāzēm. Zāles galā radio klusināti translē tango, taču klātesošie ir tā nokāruši galvu, it kā klausītos nevis deju melodijā, bet savu apbedīšanas zvanu d.unoņā.

Mūsu ierašanos šī sēru nomāktā sabiedrība uzņem kā | pastardienu. Evanss pieceļas un, mazliet uzkucies, svi- * nīgā gaitā panāk mums pretī, noskūpsta Edītei roku, vēlīgi sasveicinās ar mani un aizved mūs pie dīvāna.

— Vai tad es neteicu, ka Konrāds atgriezīsies? — 1 Pauls Franks apmierināts nodārdina. — Konrāds ir goda vīrs! Viņš nekad neizspēlē nekādu stiķi, lai gan strādā reklāmu nodaļā.

— Konrīt, dārgumiņ! Nāc šurp! — glezna, melnīg­snēja meiča skurbumā aizkustinoši novaid.

Raimans apsēžas blakus šai skaistulei ar blāvo sejas ādu, es un Edīte iekārtojamies uz dīvāna abās pusēs Evansam.

— Es negribu jūs apgrūtināt ar iepazīstināšanu, — ļ namatēvs labsirdīgi saka. — Mēs te visi esam savējie. |

Evanss tiešām nav tik stipri apreibis, lai neapzinātos, ko dara, bet piepūle, ar kādu valda pār savām kustībām, liecina, ka viņš ir pamatīgi pievilcies.

— Taisnība gan, ko tur vēl iepazītiesl — piebalso novājējusi sieviete bāli nokrāsotām lūpām. — Svarīgā­kais ir kas cits: kurš ielies glāzēs?

Labprāt vēlēdamies pakalpot, Pauls Franks pietrūk­stas kājās un sāk cilāt galdā saliktās pudeles.

— Ko lai ieleju, kad viss jau izdzerts… atlicis tikai vēl džins … Kuram lai piedāvāju džinu?

—- Nekādā gadījumā! — Evanss iesaucas. — Džins ir stingri aizliegts! Dzersim tikai ko vieglāku.

Viņš pagriežas pa labi pret atvērtām durvīm un ne­gaidot uzkliedz, cik jaudas:

— Rovolt, draudziņ! … Kur tad galu galā ir tavi at­spirdzinošie dzērieni?

— Viss jau gatavs, — no blakusistabas atskan aiz­smakusi balss.,

Pēc brītiņa vīrs, ko sauc par Rovoltu, iznāk pa dur­vīm, ar piepūli nesdams milzīgu paplāti, uz kuras krau- tin piekrautas neatkorķētas viskija pudeles, gāzēts ūdens, glāzes, ledus un — uzkodām! — mazs mazītiņš šķīvītis ar svaigām olīvām.

— Nu, meitenes, novāciet kaut cik galdu! — Franks tēvišķīgi izrīko dāmas.

Divas lielas, dūšīgas sievietes jaunām, bet jau pavī­tušām sejām gandrīz reizē pieceļas no krēsliem un diez­gan veikli pabīda pudeles un traukus uz galda, atbrīvo­damas vietu paplātei. Rovolts tik smagi noliek savu ne- šļavu, ka tā drausmīgi noblaukšķ, un paslien galvu — uzreiz viņu pazīstu. Tas ir tas pats vīrietis bālo, gareno seju un spogujainajām acenēm, kurš brauca buikā pa tiltu uz Mestri. Šoreiz acenes nav spoguļainas, bet lie­liem, tumšiem stikliem, taču seja ir, kāda bijusi, — vien­aldzīga un pat baismīga savā vienaldzībā.

— Draudziņ, lej tīrās glāzēs! — Evanss aizrāda.

— Es tā arī daru… — Rovolts norūc kā izlutis su­lainis, kam nepatīk pamācības.

Viņš atkorķē viskija pudeli, ērtības labad pastumj citu citai tuvāk izskalotās glāzes un sāk tās piepildīt, nenieka nebēdādams par strūkliņu, kas līst uz paplātes. Tad, uzskatīdams, ka savu lomu nospēlējis, apsēžas

krēslā un uzvelk dūmu. Visā šai sabiedrībā laikam vie­nīgi Rovolts nedzer.

Pārējie satver pa glāzei nemierpilnā cerībā, ka līdz ar to varbūt viss ies uz labo pusi. Lai gan neesmu pārāk liels optimists, tomēr es arī paņemu glāzi. Evanss svi­nīgi pace] savējo.

— Uzdzersim laimes mūsu jaunajiem viesiem!

Tūlīt nolemju nepalikt parādā.

— Un namatēvam!

Novājējusī skaistule, kurai lūpas kā balsinātas, pie- . bilst:

— Un visiem pārējiem!

— Cik brīnišķīgi! — Evanss atzinīgi novērtē, iekampis krietnu malku. — Tā vienā rāvienā visiem uzsaukti tosti. ■ Tas ir tieši mūsu stilā: laiks maksā naudu.

Ticis galā ar šo oficiālo rituālu, namatēvs pievēršas manai sekretārei un pusbalsī pasaka komplimentu par kleitu. Tā ir gluži parasta, tāpat kā kompliments, taču tas ir tikai nenozīmīgs sīkums, jo Evansa skatiens, cik varu ticēt pats savām acīm, lielākoties kavējas pie Edī­tes ce|galiem, kas rēgojas no kleitas apakšas.

Seko jauns kompliments, šoreiz to lāgā nedzirdu, bet tas droši vien jau ir tilts no nedzīvās tērpa drānas uz dzīvo tā valkātājas miesu.

— Jūs tā runājat, ka man jānosarkst, — Edīte kaut­rīgi nočivina, pilnīgā saskaņā ar pretīgo sievietes tak­tiku atvairīdama laipnību, lai izrosītu nākamo — vēl lielāku.

Protams, pēc tam trešoreiz skan maigi, glāsmaini vārdi, un, kā atbildot uz tiem, mana sekretāre smejas kā kutināta.

Tad Evanss no jauna stājas pie saviem namatēva pie­nākumiem — pagriežas pret mani un vēlīgi paceļ glāzi.

— Vēl pa malciņam, vai ne?

Gan viņa, gan mans malciņš ir vai vesels stops, jo abi iztukšojam glāzes kā pēc pavēles.

— Jūs man jau patīkat, manu zēn! — Evanss atzīs­tas, noraudzīdamies atzinīgi, cik lielu malciņu esmu ieķēris. — Rovolt, dārgais, atkorķē vēl kādu pudeli!

Rovolts novērš stingo skatienu no griestiem, laiski pieceļas un, norāvis nākamai «Karalienei Annai» gal­viņu, piepilda mūsu glāzes.

— Būtībā es jau sen jūtu simpātijas pret jums, manu zēn! — Evanss klāj vaļā pēkšņas sentimentalitātes uz­plūdos un ierasti paņem glāzi. — Mīlu cilvēkus, kuri prot strādāt, neceļot troksni ap sevi. Nē, jūs tiešām esat simpātisks. Un jūsu sekretāre arī' ir simpātiska. Kāda apstākļu sagadīšanās, vai ne? Jūs abi esat šausmīgi simpātiski …

Te viņš negaidot iesmejas, it kā būtu pateicis ko brī- num asprātīgu. Nezinu, vai viņš tik dumji izturas tāpēc, ka ir piedzēries, vai arī vienmēr tā uzvedas. Negribu teikt, ka Evanss ir pēdīgais muļķis. Gluži otrādi, do­māju — viņš attiecīgās situācijās rīkojas ļoti gudri un viltīgi. Taču bieži vien gadās sastapt cilvēkus, kam ir izcilas zināšanas un bagāta pieredze savā amatā, bet, tiklīdz viņi nonāk ārpus tā robežām, liekas pat necie­šami viduvēji.

Evanss atkal pievēršas Edītei — un es esmu spiests garlaikoties kā labi audzināts vīrietis: paslepus nožā­vājos, izklaidīgi pasūcu viskiju un bezmērķīgi veros ap­kārt. Zāle tā iekārtota, ka jebkurš aiz brīnumiem acis vien ieplestu, redzot mēbeles, kas iegādes laikā vienmēr šķiet pārlieku modernas, bet pēc gadiem diviem jau no­vecojušās. Tumšs koks ar tīra vara inkrustācijām, ādas pārvalki spilgtās krāsās — viss jau diezgan netīrs kā sen neapdzīvotā mājoklī.