BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Taču jebkuras vēlmes trūkums, ja tas nav radies aiz galīgas dumjības vai maniakāla askētisma, arī ir aiz­domīgs. Cilvēks parasti atsakās no visa pašam vien zi­nāmas, no citiem rūpīgi slēptas vēlmes vārdā. Uz ko van Altenam ir slepena kaislība — un vai vispār ir šāda kaislība?

Bet kāda tam nozīme? Van Altens ir tikai sīka skrū­vīte sarežģītajā mehānismā, bet tā nepieciešama, lai at­vērtu «Zodiaka» tērauda seifu. Viņš nekad firmas ēkās nepaliek viens, pie ieejas mūžīgi glūn šveicars, augšā, arhīvā, arī laikam kāds dežurē, par ko liecina šaurā gaismas drīksna. Nekad van Altenam nebūs iespējas iznest laukā kaut nieku, un nekad es nejaudāšu šo arhi­vāru piespiest, lai viņš to izdara.

Van Altens «Zodiakā» ir tas pats, kas Dora Bosha,— viens no daudziem burtiem nozīmīgā vārdā, noteikta me­hānisma atslēga. Tieši to mana sekretāre neaptver, tā­dēļ ir uzdrīkstējusies muļķīgi riskēt. Bet varbūt Edīte to ir aptvērusi, tikai vai nu viņas nervi vairs necieš, vai arī viņu varēm steidzina «Fišers un Ko» un tie, kas slēpjas aiz šīs firmas. Edīte ar viņiem droši vien uztur sakarus sarakstoties, uz īsu brītiņu ar kādu tiekoties, un laikam iegūst trūcīgas ziņas, bieži ieejot arhīvā un ap­jautājoties par šo to vai kafejnīcā noklausoties sarunas. Viņas uzdevums nav tāds kā manējais — uz tirdzniecī­bas mīklām neviens neraugās pārāk nopietni. Taču tie, kas slēpjas aiz «Fišera un Ko», acīmredzot gaida no Edī­tes daudz vairāk un pieprasa, lai viņa darbojas cītīgāk, un mana sekretāre izdarīs aplamību, ja viņai galigi ne­atdarīšu acis.

Lai Edīte nepastrādātu muļķības, visdrošāk būtu viņu aizsūtīt uz dzimto pusi, bet šāda greznība neatbilst ne manām vēlmēm, ne iespējām. Nokļuvis tādā stāvoklī kā es, cilvēks nedrīkst zaudēt divas liekas acis un divas liekas ausis, nemaz nerunājot par to, cik derīga ir lie­liska sekretāre.

Atkal eju pa ļaužu pilnajām pilsētas ielām un atkal domās kavējos pie nolādētā seifa mehānisma. Tiesa, van Altens, tāpat kā Dora Bosha, ir vienīgi mazi burti šai vārdā «mehānisms». Bet šie burti izdevīgā brīdī var no­spēlēt zināmu lomu. Galu galā vārds sastāv tieši no burtiem. Ja tikai kāds no tiem nav izlaists.

Svētdienā ap pusdienas laiku Edītei labpatikas ienākt manā istabā. Svētdienās pēc paraduma ēdam mājās un sekretāre pagatavo ko vieglāku atkarībā no tā, kas at­rodas ledus skapī.

— Ko tu gribētu iebaudīt? — viņa noprasa gluži tādā balsī, kādā mēdz jautāt apmeklētājam kantorī. -

— Zupu, kas uzlabotu omu.

— Kas tad tev noticis, ka slikta oma?

— Nekas nav noticis. Es ar to domāju tavējo.

— Ja tu tik daudz rūpētos par manējo, pacenstos iztu­rēties iecietīgāk, — viņa nopukst un aiziet uz virtuvi.

Ja jau Edīte uzreiz ir sākusi filozofēt, tas nozīmē, ka drīz vien viņai pāries dusmas. Cerēsim, ka namamātes rūpes paātrinās pilnīgu atlabi.

Sekretāres pagatavotajās pusdienās jaukākais ir tas, ka tās nesagādā nekādu pārsteigumu: tomātu zupa un bifšteks ar ceptiem kartupeļiem. Saruna pusdienu cē­lienā — arī. īpaši te, dzīvoklī, mums sarunas nepagalam nevedas. Nezinu, kurš ir izgudrojis muļķīgo izteicienu: «Jūties kā mājās!» — taču mājās, ik vārdu sakot, man liekas, kaut kur blakām griežas spolīte ar magnetofona lenti. Un aiz dīvainas iekšējas stūrgalvības mīļuprāt ļauju, lai tā griežas velti, lai ieraksta manu ilgo klusē­šanu. Bet, tā kā klusēšana — lielākoties zināmos apstāk­ļos —- tāpat daudz ko izteic, nevaru visu laiku nebilst ne vārda un esmu spiests ņemt talkā neldzības.

— Mīļā Edīt, — iesāku, valstīdams mutē bifšteka ku­mosu un lūkodamies- svētdienas avīzē. — Te rakstīts, ka varenās valstis meklē ceļu uz savstarpējo sapraša­nos. Vai nebūtu laiks arī mums sekot to paraugam?

— Es" nepiederu pie varenajiem, — Edīte atbild. — Atšķirībā no tevis.

— Es arī nepiederu, .taču dažkārt iztēloju sevi par lielu vīru, lai justos drosmīgāks. Vispār mani notur par lordu tikai tie, kuriem nav zināms, ka nēsāju vienu vie­nīgu uzvalku.

— Tu šodien esi apbrīnojami vienkāršs, — sekretāre vēsi saka. — Taču tā ir maska. Nē, tev ļoti daudz uz­valku. Bet tie visi ir karnevāla tērpi.

Un tā tērgojam tālāk — teikumi, vārdi, klusuma brīži, to visu aprij kaut kur tuvumā nolikta neredzama ma­šīna, lai ierakstītu desmitiem metru garā lentē, lai iemūžinātu nenozīmīgos dokumentos.

Visnepatīkamāk ir tas, ka šī neredzamā mašīna man uzglūn ārpus majas. Restorānā un pat uz ielas, kad Edīte bezbēdīgi sāk runāt par to, par ko mājās parasti klusē, es vienmēr paturu prātā: te kaut kur slēpjas mik­rofons un griežas spolīte, kas neatlaidīgi, negurstoši iespiež un satin, iespiež un satin lentē vārdu pa vārdam visu, ko mēs viens otram sakām. Bet cilvēks pierod arī pie tā. Un' vēlāk katrai sliktajai parādībai izgudro at­taisnojumu sev par mierinājumu. Es mierinu sevi ar to, ka neesmu piedzimis laikā, kad ierakstīs domas. Un steidzos izmantot šo tehnikas trūkumu. Galva plīst vai pušu no domāšanas. Bet labuma nekāda.

Jaunā darba nedēļa sākumā sola to pašu garlaicību, ko vienādā mērā jau esmu izjutis daudzas nedēļas pēc kārtas: preču piedāvājumi, sarakste, vēstuļu izskatīšana, sarunas pa tālruni vai minūtes piecas ilgi ziņojumi van Vermeskerkenam. Taču otrdien tiek nospēlēta atrakcija, kas iziet ārpus parastības ietvariem.

Pulkstenis ir pāri pieciem, un mēs abi ar Edīti jau do­damies mājās, kad pēkšņi uz ietves mums ceļu aizšķērso Raimans.

— Ak tavu laimi! Es eju tieši pēc jums. Šefs jūs uz­aicina uz mazu maltīti.

Raimans mūs aizved pie automobiļa, kas stāv ne­tālu, — pie Evansa melnā rolroisa, tādēļ lieki ir jautāt, kurš šefs tas ir.

— Kā tad tā uzreiz mūs esat atcerējušies? — Edīte sabozusies ievaicājas, kad trijatā esam ieslīguši ērtajā, ar ādu pārvilktajā sēdeklī un mašīna sāk ripot klusi kā līķrati.

— Nu, saprotiet pati: tas gadās gluži negaidot vai arī nekad negadās, — mūsainis nevērīgi atbild.

Spriežot pēc Raimana, redzams, ka viņš no paša rīta plosto.

— Mēs jau vakar iemetām, — it kā uzminējis manas domas, viņš tās pārlabo. — Un man jāsaka, mūsu Evanss ir vienreizējs. Kā tev zināms, es daudz varu tu­rēt, bet viņa priekšā noceļu cepuri. Šķiet, Evansam ne­maz nereibst — čempions, īsts čempions!

«Šefs ir savā villā» — šie vārdi «Zodiaka» žargonā nozīmē: «Evansam uznākusi dzeršanas kaite.» Priekšsē­dētājs dzīro reti un paslepus no citiem, kā jau pieklājas varen augstam vīram. Taču Evanss, līdzko ņemas uz­dzīvot, ataicina uz villu dažādas nejauši sastaptas sie­vietes, lai būtu jautrāk, tāpēc reizēm šādu klusu izpriecu atskaņas dzirdamas gaužām tālu.

— Liekas, mēs ieradīsimies nelaikā, — nomurminu.

— Ar dienu — pusotras lielu novēlošanos.

— Nerunā niekus! Tu vēl nepazīsti Evansu: viņam iz­prieca tikai tagad sākas. Lai gan īstenībā jau ir sāku­sies vakar. Nolēmām mazliet «apslacīt» darījumu ar «Kaloru». Un, kad tukšojām pa trešai glāzei, šefs drūmi paraudzījās uz mums un teica: «Es nojaušu kaut ko sliktu!» Svarīgākais, ka viņš nekad nemaldās. Es tev saku — mūsu Evanss ir vienreizējs!

— Es arī nojaušu kaut ko sliktu, — Edīte arvien vēl īgna iestarpina. — Mēs atstāsim nepatīkamu iespaidu. Cilvēki skaidrā prātā vienmēr atstāj nepatīkamu iespaidu.

— Neuztraucieties! — Raimans brīvi atmet ar roku.