BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Lieki ir vēl ilgāk taustīt ar acīm. Dodos atpakaļ uņ drīz vien nonāku pie citiem vārtiem — pie galvenās iz­ejas. Lielie dzelzs aizvari slēgti, bet sānis ir mazi vārtiņi, kas automātiski atverami, nospiežot pogu. Ticis līdz meža ceļam, soļoju pa to tālāk uz šosejas pusi. Man pa priekšu krēslā iet kāda sieviete.

— Edīt!

Sieviete atskatījusies apstājas. Līdzko esmu panācis viņu, abi ejam blakus. Klusējam. Tikai augstie Edītes papēdīši skaņi klikstina pa asfaltu.

— Tu šodien izturējies riebīgi, — galu galā sekretāre klusi ierunājas.

— Ak tā? Pats to nemaz nejutu.

— Bet es visu redzēju. Tu tīšuprāt aizvilki resno ne­kauņu uz kušeti un liki viņai izģērbties, lai mani nokaiti­nātu.

— Kas tā tev par iedomul Un vispār izbeidz šo ne­jēdzīgo niķi — ar pārmetumiem novērst pārmetumus! Man ne prātā nenāk tev pašlaik teikt ko sliktu.

— Un neesmu to gaidījusi. Tu šovakar pavisam skaidri parādīji, ka tev par mani maza bēda. «Piedo­diet …» Tikai pēdējais nelietis var tādā brīdī pasacīt «piedodiet» un tūlīt aizlaisties lapās.

— Labāk iztiksim bez spēcīgiem vārdiem, — īsi lieku priekšā. — Ja es arī teikšu spēcīgu vārdu, labi zini, kāds tas būs.

— Saki vien!

— Nevēlos. Neaizmirsti, ka scēna bibliotēkā man bija pamatīgs, neģēlīgs trieciens. Viens no tiem, kādi ir aiz­liegti, — pakrūtes apvidū.

— Nemāžojies! Stundas ceturksni tu vēl kavējies lejā. Un, ja ir bijis trieciens, pats sev to esi devis ar «atrak­ciju» zālē.

— Saprotu. Tu meties Evansa apkampienos, lai man atriebtos.

— Nerunā niekus! Cilvēks tāpat vien gribēja taktiski pasargāt mani no šīs nekaunīgās scēnas …

— Un piedāvāja citu — vēl nekaunīgāku ar tavu vē­līgu līdzdalību.

— Nē. Viņš piedāvāja man apskatīt senu dārglietu kolekciju.

— Neredzēju nekādu dārglietu. Tikai vienu vienīgo — impozantu un mazliet izsaiņotu.

— Liecies mierā ar savām sājajām asprātībām!

— Labi, — es saku. — Bet man arī vairs nestāsti pa­sakas! Jebkurai sievietei — pat tādai, kas nav tik aizdo­mīga un modra kā tu, — skaidri zināms: ja viņu ved, lai parādītu kolekciju …

— Es lūkoju sajaukt Evansam galvu ..

— Kādēļ? Vai sava prieka pēc?

— Vēlējos kaut ko uzzināt par darījumu ar «Kaloru». Man ir nojauta, ka šis darījums balstās arī uz dažiem slepeniem noteikumiem. Vispār biju nodomājusi pavazāt Evansu aiz deguna, bet izrādījās, ka viņš ir pārāk nepa­cietīgs.. . un acīmredzot manu pretošanos uzņēma kā koķetēšanu, jo kā gan tas iespējams, ka nez kāda sek­retāre uzdrīkstas izrauties no paša priekšsēdētāja skā­vieniem un kļūt rupja pret viņu, un …

—. Labi, labi! Kā tad beidzās viss šis nevainīgais flirts?

— Kā gan var beigties? Pēc tam kad cilvēks, no kura biju gaidījusi palīdzību, tikai pateica muļķīgu «piedo­diet», pati meklēju glābiņu. Pēkšņi tikusi vaļā no Evansa, uzkliegdama viņam: «Rimstieties jel!» — vai: «Es baidos!» — skriešus bēgu prom. Vārdu sakot, ja tieši tas tevi interesē, es viņam neievilku vis pļauku. Vari būt mierīgs par savu vietu.

Neatrodu par vajadzīgu atbildēt viņai, un mēs soļo­jam tālāk tumsā pa asfaltēto ceļu, kas vijas caur mežu. Edīte, kā vienmēr, ir diezgan precīzi uzminējusi, kas no praktiskā viedokļa manī rada bažas. Taču viņa nav ap­tvērusi ko citu. Dažreiz cilvēks — pat tāds kā es — ne­manot arvien vairāk un vairāk satuvinās ar kādu, līdz beidzot jūt, ka tas ir kļuvis par neatraujamu daļu no viņa. Vai nu te ir vainīga fiziskā tieksme, vai jau iesak­ņojies ieradums, vai atmiņas par bērnību, tik vientulīgu un skumju, kāda ir bijusi pašam, vai ari diezin kas vēl, bet viņš vairs nejaudā iztikt bez šā tuvā cilvēka, velti cenšas sev iegalvot, ka viņš ir nepieciešams tikai kādam

dienesta uzdevumam, un velti cenšas gūt pārliecību, ka tā ir vienīgi niecīga pazīšanās kā daudzas citas šajā dzīvē.

— Cik ilgi vēl tā iesim? — Edīte jautā. — Man kurpes pagalam beidz kājas.

— Es taču neesmu tev licis uzaut kurpes desmit cen­timetrus augstiem papēžiem. Jau tā neesi maziņā.

— Gribu būt tik liela kā tu.

— Savā ziņā tu esi tik liela kā es. Varbūt vēl gribi līdzināties Evansam?

— Mitējies jel! … Vai, es vairs nevaru!

— Vajag tikt līdz šosejai. Tur apstādināsim kādu ma­šīnu.

— Līdz šosejai… Bet kur ir šī šoseja? Kad braucām - šurp, likās — pavisam tuvu villai…

— Nav vis tālu, — mierinu Edīti. — Pāris kilometru — un būs klāt.

Mežs paliek aiz muguras, un, kā parasts, nelaime ne­kad nenāk viena: tiklīdz esam nokļuvuši klajotnē, sāk līt.

— Tā tik vēl trūkst… — Edīte smagi izdveš.

— Nu jā. Tādiem kā mēs tā tik vēl trūkst, lai izprieca būtu pilnīga.

Lai vēji brāzmaini Cērt sejā lietu mani Nav nekā labāka Par nejauku laiku.

— Nebiju domājusi, ka tev tik laba atmiņa. — Edīte iesmejas, par spīti sāpēm kājās. — Visvairāk tu atceries to, ko pats atzīsti par blēņām.

Lietus vispirms rasina nedroši, kā izmēģinādams, kā tam soksies, tad strauji pieņemas spēkā un ieslīpi mizo mūsu muguras ar neskaitāmām pletnēm. Apkārt plešas līdzenums, tukšs un melns. Mākoņi neskaidri vīd, staro­dami blāvi violetā vizmā. Tālumā lāgu lāgiem iemirdzas maza uguntiņa, kas aši nozibina garām un izzūd. Tur ir šoseja.

— Labāk novilkšu kurpes, — Edīte nosten. — Būs vieglāk iet.

— Nerunā dumjības! Sādā lietū nedrīkst iet basām kājām. Tad jau man jānes tevi uz muguras.

Viņa atkal sāk smieties.

— Mani nesīsi uz muguras? Ak tu, nabadziņš! Kā tev liekas — cik metrus aiznesīsi?

— Tik, cik ir līdz šosejai.

— Mēs runājam par šoseju, it kā tā būtu kāda apso­lītā zeme, — sekretāre nodudina. — Un galīgi aizmir­stam, ka tur mūs negaida neviena mašīna. Man nav ne jausmas, kā tiksim mājās.

— Vispirms jāsasniedz tuvākais mērķis, tad jātiecas pēc tālākā.

— Tu esi it kā izausts no šaura prakticisma. Taisni brīnums, kā gan esi iegaumējis šo dziesmu.

— Arī aiz prakticisma: lai nebūtu jāpērk plate.

Līdzko ieminos par plati, uzreiz šis tas uznirst prātā,

un jau gandrīz grimstu pārdomās, kad Edīte mani no tām atrauj.

— Tas bija brīnišķs vakars! Ja to vēl neesi aizmir­sis …

Neesmu gan aizmirsis. Jo viss sākās ar sasodīto skūp­stu uz tilta un ar to pašu nakti, kurā pirmoreiz sajutu, ka Edīte nav tikai sieviete vien manās rokās, bet kaut kas vairāk. Pēc tam sekoja notikums ar eglīti. To biju nopircis Ziemsvētkiem tikai tādēļ, ka zem tās jānoliek Ziemsvētku dāvana, un, kad sekretāre vakarā pārradās, kaktā zaļajos eglītes zaros maigi spulgoja daudzkrāsai­nas lampiņas; ne vārda neteikdama, viņa stāvēja pie eglītes kā sastingusi un rija asaras, kamēr viņu ievē­roju. Neticēju pats savām acīm, ka Edīte var raudāt, un viņa, protams, raudāja nevis par eglīti, bet par kādām senām, smelgām atjausmām, pat ne raudāja, nē, pūlē­jās savaldīties, lai nelītu asaras, taču tas galu galā ir viens un tas pats, un es apskāvu savu sekretāri, lai viņu mazliet nomierinātu, un viņa, cieši apķērusi mani, čukstēja: «Ai, Moris, kāpēc tu mani saraudināji, šī ir pirmā eglīte manā dzīvē, pirmais mazais sirds siltu- miņš!» — un vēl tamlīdzīgus vārdus. Vēlāk atkal trāpī­jās šādi tādi atgadījumi, niecīgi draudzības un uzmanī­bas apliecinājumi, starp tiem pelēkās ikdienības sīkumi, par kuriem nav vērts stāstīt.