BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Nezinu, vai nevajadzētu atteikties, — Dora šaubī­damās atbild

— Kāpēc?

— Redzat, misters Evanss ar lielu greizsirdību rau­gās uz tiem, kuriem ir sakari ar viņa personālu.

— Kas nu tie par sakariem! — protestēju. — Nevie­nam nebūs nekāda ļaunuma, ja uz brītiņu iegriezīsimies konditorejā. Turklāt misters Evanss šodien ir savā villā.

Doma par šokolādes torti ir gaužām vilinoša, un mani argumenti — pietiekami pamatoti, tādēļ pēc neliela lai­ciņa abi ieejam tuvākajā konditorejā un apsēžamies pie galdiņa, kas ieslēpts atsevišķā istabā.

— Nemaz nezināju, ka misters Evanss ir tik greizsir­dīgs … — nevērīgi ieminos, kamēr Dora mielojas ar milzīgu tortes gabalu.

— Tā nav īsti greizsirdība. Ja tikai jums nešķiet, ka viņš ir greizsirdīgs uz van Altenu. — Meitene nosmīknā.

— Bet kas tad?

— Nekas. Vienkārši princips.

— Jebkuram principam noteikti ir sava jēga. Teiksim, kas tur ļauns, ka mēs abi esam apsēdušies, lai iedzertu pa tasei kafijas?

— Manuprāt, nav nekā ļauna. Bet, ja viņš pamanīs mūs abus kopā, es varu izlidot no vietas.

— Ko nu jokojaties!

— Nepavisam nejokojos. Eva, viņa iepriekšējā sekre­tāre, izlidoja tieši šāda nieka dēļ. Vienā mirklī izlidoja, lai gan bija viņa draudzene.

— Jā, esmu dzirdējis: Eva Šmite.

— Eva Lederera, — Dora izlabo. — «Zodiakā» nav strādājusi Eva Šmite — vismaz manā laikā.

— Varbūt Evanss tikai meklēja ieganstu. Apnika vi­ņam šī draudzene, un viņš nolēma tikt no sekretāres vaļā.

— Jūs mēģināt visu izskaidrot no šāda viedokļa. — Dora pasmīn. — Taču Evanss atlaida no darba arī van Veliju, bet van Velijs nebija viņa draudzene …

— Van Velijs? Neesmu par tādu dzirdējis.

— Nu jā, tāpēc ka te vēl esat samērā iesācējs. Van Velijs bija otrais cilvēks arhīvā, tomēr viņu izsvieda, lai gan bija strādājis uz goda. Eva arī likās nevainojama sekretāre.

— Ja jau viņi ir bijuši nevainojami, tātad nav vis palikuši bez darba.

— Nē, protams. Patiesībā van Velijam nenācās meklēt darbu, jo pēc divām dienām viņš noslīka. f

— Padarīja sev galu?

— Tā runā, bet varbūt notika nelaimes gadījums. Evu jau nākamajā nedēļā pieņēma «Preiskafā». Taču dzīve Arnemā nav tāda kā Amsterdamā.

— Tik tiešām. Tomēr svarīgi ir ne tikai tas, kur cil­vēks dzīvo, bet arī tas, cik lielu algu viņš saņem. Var apmesties kaut vai Parīzē un nīkt tā kā tāds van Al­tens …

— Van Altena dzīvē nekas cits nav vainīgs kā viņa paša skopulība, — Dora iebilst. — Ja krāj naudu viņai saulei, šajā, zināms, prieki ir mazi.

Brītiņu vēl papļāpājuši par šo to nenozīmīgu, mēs pieceļamies.

— Lūdzu, nepavadiet mani, — meitene saka, kad do­damies prom. — Kāds var mūs ieraudzit, un sāksies ten­kas. Vispār es jūs ļoti lūdzu — otrreiz neapturiet manil

— Labi, vairs tā nedarīšu, esiet mierīga. Negribu jums sagādāt nepatikšanas.

Dora atkal man pateicas par plati — un es savukārt pateicos viņai par informāciju, lai gan tikai domās, tad katrs aizejam savu ceļu.

Kad pārrodos mājās, Edīte guļ gultā, taču viņa ap­galvo, ka jau jūtoties drusciņ labāk, un Džango plate viņu galīgi uzmundrina.

— Nebiju cerējusi, ka tev ienāks prātā to nopirkt, — sekretāre saka, uzlikdama plati uz atskaņotāja diska.

— Tas ir tavas Doras nopelns, — atzīstos. — Satiku viņu nejauši pie veikala, un uzreiz man radās ideja, ka vajag vienu Džango uzdāvināt viņai tavā vārdā un otru — tev savā vārdā.

Edīte aizdomīgi paraugās manī, bet klusē, jo šai mir­klī atskan leģendārās ģitāras skaņas. Cik fantastiskil

Nākamā rītā Edītei aizvien vēl ir temperatūra — un viņa nedrīkst iet darbā. Tas nav patīkami, tornēr vien­kāršo manu uzdevumu. Izmantojot to, ka priekšniekam ir tiesības jebkurā laikā iziet, es divas stundas pirms darba beigām ierodos stacijā un braucu ar vilcienu uz Arnemu.

Kad izkāpju mazā, mūsdienīgā stacijā, darba diena vēl nav galā. Kara laikā hitlerieši bija pagalam nopostījuši Arnemu, tādēļ te visas ēkas jaunas, uzceltas mūsdienīgā stilā, un tikai dažas ir vecās — restaurētie senatnes pie­minekļi. Pavaicāju kādam «Preiskafa» adresi un drīz vien nokļūstu plašu, gaišu veikalu kompleksā. Tas ir «Preiskafs», bet vēl nav skaidrs, kur tieši šai neaptve­ramajā valstībā slēpjas Eva Lederera. Manuprāt, izcilas sekretāres vieta varētu būt Galvenajā direkcijā, un no­lemju vispirms tur viņu meklēt.

— Pagaidiet lejā, — šveicars man atbild, kad esmu viņam uzprasījis par Evu. — Ierēdņi tūlīt dosies mājās.

— Ar lielāko prieku, bet nezinu, kāda viņa izskatās. Mani šeit ir atsūtījuši viņas piederīgie.

Pēc pāris minūtēm šveicars man parāda jaunu, glītu trausla auguma sievieti ar tik bālu seju kā anēmijas slimniekam — viņa mudīgi nāk pa kāpnēm lejup.

— Vai jūs esat Ledereras jaunkundze?

Sieviete apstājas uz mirkli un pamāj ar galvu, jautā­joši uzraukdama uzacis.

— Es gribētu palūgt, vai jūs nevarētu ziedot man da­žas minūtes nopietnai sarunai.

— Es taču jūs pat nepazīstu.

— Mani sauc par Hofmani. Sī saruna būs abu intere­sēs un tik tiešām neaizņems vairāk kā dažas minūtes.

— Nu, ja jau tā …

Ejam viens otram blakus. Līdz pirmajai kafejnīcai.

— Vai jums nekas nebūtu pretī, ja mēs te pasēdētu?

— Tīri vai nezinu, — Eva kautri saka. — Es, nu­dien, steidzos.

— Es arī. Kamēr izdzersim pa tasei kafijas, jau bū­sim izrunājušies.

Viņa piekāpjas aiz smalkjūtības. Cik labi, ka šajā pa­saulē ir smalkjūtīgi cilvēki!

— Esmu ieradies sakarā ar jūsu bijušo šefu Evansu, — pavēstu bez liekiem ievadiem, kad esmu pasū­tījis kafiju-.

— Nerunājiet ar mani par šo vīru! — Eva iesaucas, gandrīz pietrūkdamās kājās. — Viņš ir sagandējis visu manu dzīvi.

— Tāpat kā manējo, — es saku. — Taisni tādēj gribu ar jums apspriesties.

Sieviete atkal atzvijas pītā krēslā.

— Ko viņš jums ir nodarījis?

— Noņēma draudzeni. Ielūdza mūs abus uz savu villu, lai it kā uzcienātu, un noņēma man viņu. Bet kur vēl procenti, ko Evanss izplēsa, noslēdzot līgumus!

Šķiet, tādam cilvēkam kā Evai Ledererai, kas ļoti labi pazīst «Zodiaka» priekšsēdētāju, šie vārdi izklausās pār­liecinoši.

— Jā, tas ir īsti Evansa stilā. — Viņa parausta ple­cus. — Tikai nezinu, kā es varētu jums palīdzēt.

Pagaidu, kamēr viesmīlis noliek uz galdiņa kafiju un paplāti ar saldumiem.

— Redzat, nemaz nešaubos, ka Evanss citiem ir no­darījis to pašu, ko man.

— Ja ar to domājat viņa mīlestības dēkas, neesat tālu no patiesības. Lai gan viņš vienmēr uzdzīvoja slepeni.

— Es domāju procentus.

— Te arī neesat maldījies. Bet viņu interesē vienīgi lieli darījumi — par miljoniem dolāru.

— Jūsu laikā droši vien ne mazums tādu ir bijis?

— Kā gan citādi! Esmu taču nostrādājusi tur trīs ga­dus. Un trijos gados …

— Droši vien atceraties dažus no šiem darījumiem.

— Kā lai neatceros, ja pati esmu rakstījusi īstos līgumus, kanceleja — fiktīvos. Atceros — bija līgumi gan ar «Filipsu», gan ar «Simensu», gan ar «AEG».,.

Eva nosauc pēc kārtas vēl nedaudz firmu.

— Kā rīkojās Evanss?

— Uz mata tāpat kā ar jums.

Atbilde nav pilnīgi apmierinoša, taču nevaru viņai to pateikt.