BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Jau esmu zaudējis Edīti, un, ja esmu zaudējis, tātad viņas man nekad nav bijis. Patiesībā es vēlētos, lai man būtu tāda sieviete kā viņa — un ne jau tikai sekretāre. Tāda, kas ir taisnprātīga, iztiekot bez rupjībām, reizēm ir maiga, ievērojot mēra sajūtu, vienmēr tīrīga un pie­vilcīga, nekaitinot ar niecību, uzticīga, nenomācot ar pārliecīgu pieķeršanos, savaldīga un atturīga, neapgrū­tinot ar savu klātesmi, — sieviete, kas nez vai var ap­nikt, jo varēm neplijās virsū un ļaunprātīgi neizmanto viņai dāvāto mīlestību. Edīte ar dažām īpatnībām man atgādina bijušo draudzeni Fransuāzu, kaut gan viņa iz­turējās vēsāk un mazliet ciniskāk. Cik dīvaini, Edīte tiešām stipri vien atgādina Fransuāzu, un šī līdzība ta­gad iegūst noteiktu jēgu, ievērojot to, ka Fransuāza strā­dāja izlūkdienestā.

Gaismai austot, slimniecei drudzis it kā mazinās, murgi mitējas un viņas piere noraso sīkām sviedru lāsī­tēm. Ap pusdienu Edīte atver acis un izdzer glāzi tējas, katrā ziņā ieņemdama tabletes. Pievakarē atkal uz brī­tiņu pamostas, pēc tam no jauna iegrimst miegā, un es otru nakti pavadu krēslā, te nemierīgi iesnauzdamies, te kavēdamies drūmās pārdomās par savu rītdienu.

Pagaidām viss aizvien vēl saistās ar dažiem desmi­tiem «ja», un es it kā saklausu katru «ja» kā atbilstošu jautājumu, ko uzdod pulkvedis, pat šķiet, ka skaidri dzirdu viņa balsi un redzu, kā viņš tabakas dūmos no- svēpušu pirkstu pašauj uz priekšu gaisā, bet tai pašā laikā ģenerālis un mans šefs pētīgi lūkojas manī. Visi šie jautājumi man jau ir zināmi, uz katru no tiem esmu atradis atbildi un joprojām lauzu galvu ne jau tādēļ, ka es, lai tur plīst vai lūst, gribētu sasirgt ar smadzeņu karsoni, bet gan tāpēc, ka baiļojos, kaut tikai nejauši ne­palaistu garām kādu āķīgu «ja», kurš izraisīdamies visu aiztriektu peklē.

Nāfkamā dienā Edīte jūtas labāk, retāk iemieg un guļ, lielākoties klausīdamās džeza melodijas; es dodu Edītei tabletes un pilienus un gandrīz ar varu pūlos ieliet mutē buljonu, jo viņai jebkurš ēdiens riebjas. Dažreiz viņa uzmet man skatienu, bet es izliekos, ka to nemanu, rau- damies ar mājas darbiem vai lasīdams uz labu laimi no galdiņa paņemtu žurnālu.

— Moris, es tiešām nesaprotu, kāpēc tu tik daudz rūpējies par mani.

— Kas tur ko nesaprast?

— Redzi, tādi cilvēki kā tu ne par ko citu nerūpējas kā par savām interesēm.

— Tad tas nozīmē, ka tu esi iekļāvusies manu inte­rešu lokā.

— Kādēļ?

— Paskaidrošu, kad izveseļosies. Tagad guli vieni

Viņa aizver acis, bet tūlīt atkal atdara vaļā.

— Vai tad tavās smadzenēs starp daudziem plauk­tiem, pilnum pilniem ar derīgām mantām, kāds mazs plauktiņš ierādīts sentimentalitātei?

— Vēlāk tev visu paskaidrošu sīki jo sīki. Guli vien! Nogriežu atskaņotāju klusāku, atstāju aizdegtu tikai

zilgano galda lampu istabas galā un pats iekārtojos krēslā.

— Tu esi gaužām labsirdīgs, — Edīte saka vārgā balsī, — vai ļoti labi proti izlikties par tādu. Ai, kā es vēlētos, kaut tu patiesi būtu tik labsirdīgs …

Šos vārdus man būtu vajadzējis pateikt Edītei, taču slimnieki jāsaudzē — vismaz tik ilgi, kamēr viņiem krīze beidzas. Tā nu ar labu nakti, mana mīļā, un guli mierīgi! Nekas tev nepaies garām.

Furmans varbūt strādā lielā slepenībā, tomēr nejaudā lāgā apslēpt savu noskaņojumu. Ienācis šā vīra darbis­tabā, uzreiz redzu, cik neparasti braši viņš ir izslējies un vai apreibis uzvaras priekā. Lai es par to nešaubītos, aģentūras šefs tūlīt ar apslāpētu saldtīksmi pateic:

— Ceru, ka esat atnesis apaļu summu…

— Par summu neraizējieties! Tikai ļaujiet, lai paska­tos, par ko man tā jāizdod!

— Par vērtslietu kolekciju.

Viņš izņem no kabatas divas mazas plastmasas kār­biņas, taču nevis pasniedz man, bet paceļ augšup, lai es papriecājos, tās aplūkodams iztālēm.

— Re, te ir tās mikrofilmas — divos eksemplāros, kā jau esam vienojušies. Tajās uzņemti visi jums vajadzīgie dokumenti divos variantos. Afēras kopvērtība ir vairāk nekā desmit miljonu.

Man šis skaitlis ir gluži vienaldzīgs, un to tūdaļ pa­saku Furmanam — jaunajam.

— Jūs neesat sapratis. — Viņš pasmīn. — Star­pība ir desmit miljonu — procenti, summa, ko jūsu Evanss ir iebāzis sev kabatā par pūlēm.

— Ā-ā, tas ir kas cits! — Uzreiz kļūstu možāks. — Pa­rādiet man šīs lentes!

— Tātad naudu esat atnesis? — Furmans ziņkāri pa­jautā, arvien vēl cieši turēdams filmiņas kaulainajā, dzeltūksnējā rokā.

— Labi. — Smagi nopūlies, izvelku jau iepriekš saga­tavotu banknošu žūksni. — Dodiet šurp lentes un saņe­miet maksu!

Vecais pasniedz man kārbiņas, satver naudu un ar viņa gados apbrīnojamu veiklību sāk to skaitīt.

— Sadabūjiet man lupu!

Furmans paceļ roku, brīdinādams, lai viņu netraucēju, un, saskaitījis naudu, sameklē galda atvilktnē kādu Noasa laiku lupu apsūbējušā bronzas ietvarā.

Viss ir, kā nākas. Dokumenti rūpīgi uzņemti un sa­kārtoti tā, lai viegli varētu salīdzināt viltotos ar īsta­jiem, un starpība Evansa labā ir tik liela, ka patiešām ir bijis vērts papūlēties to dokumentēt.

— Nevainojams darbs, — uzslavēju Furmanu, noslēp­dams filmiņas kabatā. — Nu, un kā ar otro?

Viņš uzreiz noprasa:

— Bet kā ar piemaksu?

— Piemaksa atkarīga no rezultāta.

— Rezultāts tāds, kādu bija iespējams sasniegt. Vai­rāk dot jums nevarētu ne tikai Furmans — dēls, bet pat Furmans — tēvs. Lieciet vērā, ka vecais bija viens no izcilākajiem asiem kriminālizmeklēšanā.

— Par to nemaz nešaubos, — saku, lai atrautu viņu no ģimenes atmiņām. — Bet nu parunāsim par faktiem!

— Re, te ir mani fakti, — aģentūras šefs attrauc, atkal parakņājies pa kabatu un izvilcis kārbiņu — šoreiz pagatavotu no kartona. — Bet kur ir jūsējie?

Ne vārda neminēdams, pasitu ar labo roku pie krūtīm, kur kabatas portfelis ir mazlietiņ izspīlējis svārkus.

— Jaunais cilvēk, — Furmans nepielaižas, — manas acis, nudien, ir urbīgas, bet ne tik stipri, lai redzētu cauri jūsu svārkiem. Varbūt jums labpatiktos parādīt skaidru naudiņu?

— Vai ar to, kas ielikts šai kārbiņā, atrisināts uzde­vums?

— Ne jau nu pilnīgi, — Furmans atzīstas.

Un, redzēdams manu vilšanos, piebilst:

— Trūkst tikai viena, bet vairāk par to, kas tur ir, arī pats vecais Furmans nebūtu sagādājis. Diezgan, ja jums pasaku, ka par šo darbu varu nosēdēt cietumā daudzus, daudzus gadus.

Aiz tīri tehniskiem iemesliem Furmans nenosēdētu

cietumā daudzus, daudzus gadus, taču esmu pietiekami labi audzināts, lai viņam to nepateiktu. Un, lūk, viens no pirmajiem «ja» jau nav attaisnojies. Tikai vēl nevar zināt — daļēji vai galīgi. Iebāzis roku kabatā, izvelku portfelīti.

— Labi! Cik jāmaksā?

Atstājis «Furmanu un dēlu», apmeklēju otru — pavi­sam cita rakstura uzņēmumu. Tagad jānobauda vakar sagatavotā darījuma augļi. Šis darījums ir starp mani un firmu «Mersedess» un aprobežojas ar vienkāršu čeka apmaiņu pret automobili, tātad šī veikalnieciskā operā­cija man neaizņems vairāk kā pusstundu un izmaksās daudz lētāk par nožēlojamām, bikšu kabatā paslēptajām mikrofilmām.

Mersedess, kurā iekārtojos, ir melns, uz mata tāds pats kā tūkstošiem šā automobiļa «brāļu», kas lavierē pa ielām. Taču mana godkāre vienmēr ir vairāk apmieri­nāta, ja iejuku ielu burzmā nemanīts nekā dūros citiem acīs, tāpēc nemaz nevēlos iegādāties asinssarkanu vaifc. drausmīgi zaļu limuzīnu, tik lielu kā guļamvagons.