BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Pēcpusdienu pavadu «Zodiakā». Kamēr Edīte slimo, mans galds jau kaudzēm apkrauts ar korespondenci. Iz­skatu neatliekamāko no tās un isi ziņoju van Vermes- kerkenam par pāris darījumiem, kurus var noslēgt. Iziedams no viņa kabineta, satieku priekšsēdētāju. Es Evansu pasveicinu pieklājīgi, kā pienākas, viņš vēsi, tik tikko manāmi paklana galvu. Priekšsēdētājs nekad nav bijis gaužām sirsnīgs, bet šodien, redzot viņa izturēša­nos, man kļūst skaidrs, ka viņš vēl atceras notikumu villā. Atkal viens «ja», uz ko esmu cerējis, atkrīt un viens «ja», no kura esmu baidījies, apstiprinās. Tā šie divi precizējumi groza situāciju pašos pamatos.

Van Vermeskerkens ir Bauera aģents, bet nekādi neat­vieglos manu stāvokli. Es gandrīz pašā sākumā sapratu, ka viņš ar Baueru ir uz vienu roku. Citādi neparko ne­būtu pieļauts, lai es strādātu tādā uzņēmumā kā «Zo­diaks» — pat tā oficiālās darbības laukā. Pilnīgi ticams, ka milzis bezmaz ar prieku aizsūtīja mani uz Bulgāriju, lai pārbaudītu. Taču uz to viņu bija pamudinājis Vor­ners, un tas lieti noderēja arī Baueram, kam tāpat radās

nepieciešamība mani līdzīgi pārbaudīt. Van Vermesker­kens ir Bonnas izlūkdienesta aģents, bet viens no tiem, kuri ir dziļi nokonspirējušies un nedrīkst riskēt nieku dēļ. Viņš ir tik augstā amatā, ka nevar visur staigāt un noklausīties. Van Vermeskerkens sēž atsevišķā kabinetā, nočīkstēdamies ar lieliem darījumiem, bet tādam sīkam gariņam kā Moriss Rolāns ir uzticēta noklausīšanās un ziņu vākšana.

Rudmatainais milzis ir Bauera aģents, tomēr, ja kā­dam ienāktu prātā padzīt mani no «Zodiaka», van Ver­meskerkens ne pirksta nekustinātu manā labā tādēļ vien, ka Baueram kalpo un viņa pienākums ir turēties dziļā konspirācijā. Tā draudi no Evansa puses mani joprojām nomāc pilnā sparā.

Mēdz teikt — nelaime nenāk viena: šiem draudiem drīz pievienojas citi, kas padara iepriekšējos vēl ticamā­kus. īsi pirms tam, kad zvans gaitenī svinīgi pavēsta ierēdņiem, lai beidz lietderīgo valsts darbu un nododas personiskai dzīvei, Raimans pabāž galvu manā kabinetā un piedāvā aiziet paskatīties, kas notiek stūra kafejnīcā. Man pret šādu inspekciju nav nekādu iebildumu, un ātri vien mēs iekārtojamies savā parastajā vietā pie skatloga un palūdzam, lai mūsu galdiņu «izrotā» ar martīni pu­deli. Aizsākas ikdienišķas valodas: «Kas jauns?» — «Nekā sevišķa,» — beidzot mūsainis, dzēriena iesildīts, pieliecas man tuvāk un paziņo:

— Nākamo nedēļu tev vajadzēs aizšaut uz Poliju.

— Tā kā vienmēr vai citādi? … — Es tēloju vientiesi.

— Kā esam runājuši. Sajās dienās izvirzīsim jautā­jumu van Vermeskerkenam. Šefam par to jau ir minēts, un ceru, ka viņš neatteiks. Pārējo atstāj manā ziņā.

— Kaut tikai nerastos kādi sarežģījumi!

— Neradīsies vis, nebaidies!

— Man liekas, Evanss ir dusmīgs …

— Par to starpgadījumu? Muļķības! Viņš jau otrā dienā visu bija aizmirsis. Evanss pieder pie tiem, kuri ve­cas lietas necilā. Vienreizēja personība. It īpaši dzeršanā.

— Labi, Konrād. Ticu tev. Ja jau mēs viens otram ne­ticēsim, kas tad būs…

Raugos viņā ar draudzīgu, atklātu skatienu. Viņš arī palūkojas manī un tūlīt nolaiž acis. Gadās brīži, kad pat pēdējais liekulis jūtas neērti.

Visu laiku, kamēr pudeli izdzeram līdz galam, kuļam tukšus salmus, tikai Raimans izteic dažus prātīgus vis­pārinājumus par vīrieša un sievietes savstarpējām at­tiecībām.

Kad pārrodos dzīvoklī, Edītes nav mājās. Viņa gan ir dīvaina! Tik tikko nesamaksāja ar savu dzīvību par to, ka pāragri bija izgājusi pastaigāties, un tagad atkal ir izspēlējusi šādu triku. Izstiepjos visā garumā viņas gultā, nepapūlējies iedegt gaismu. Aizrit minūtes des­mit, un dzirdu pa kāpnēm skrapstam zaglīgus soļus un lēnām atveramies ārdurvis. Pēc mirkja atdarās arī ista­bas durvis, un no lustras pēkšņi izlīst spilgta gaisma. Atskan apslāpēts kliedziens.

— Kāpēc tu baidies? — jautāju.

— Bet kāpēc tu esi paslēpies tumsā?

— Aiz taupības. Šodien nopirku automobili uz kre­dīta, un vajag padomāt, kā lai to izmaksāju.

Sī vēsts Edīti gaužām iepriecina. Viņa pārsteigumā sasit plaukstas — diezgan neveikli, jo nav radusi vēzēt rokas, — un uzreiz sāk iztaujāt par automobili: kāda marka, kāds modelis, kāda krāsa, pat ierosina, lai tūlīt nokāpjam lejā un apskatām mersedesu, vārdu sakot, viņa nezina, kur dēties aiz sajūsmas. Es savukārt izlie-. kos, ka ar lielu prieku uzņemu viņas skurbīgās aizrau­tības uzplūdus, un man ir tik patīkami, ka viņa mani nerro, bet ne vārda neieminos par to, kurp viņa bija aiz­gājusi. Mana izturēšanās — varbūt tādēļ, ka es mazliet par daudz spēlēju teātri, — sāk Edīti kaitināt, nevis ielīksmināt. Dažas sievietes baidās no kāda jautājuma, un, ja viņām to uzdod, viņas noteikti melo, bet, ja neuz­dod, beidzas vai nost aiz dusmām un nemiera.

— Tu pat nepainteresējies, kur esmu bijusi, — Edīte nevērīgi pārmet, dzirdamās novilkt kleitu un uzģērbt mājas tērpu.

— Kāpēc man jāinteresējas?

— Tāpēc, ka tev ir tāds ieradums.

— Draudzība ar tevi man palīdz atmest milzumu sliktu ieradumu, — atbildu saviļņojumā drebošu sirdi, redzot, ka sekretāre slimojot ir mazliet novājējusi un tapusi vēl gleznāka.

Edīte paņem mājas tērpu un jau grasās vilkt mugurā, te pēkšņi sastingst, grib kaut ko teikt, bet tūlīt attopas,ka varbūt istabā ir neredzams magnetofons, un raida uz mani ciešu skatienu — vienu no tiem pētīgajiem ska­tieniem, kuri savā laikā bija viņai raksturīgi, bet no ku­riem vēlāk viņa pamazām atradinājās. Es kā liels, naivs bērns skaidrām acīm veros Edītē. Ievīstījusies mājas tērpā, viņa pieiet pie bufetes.

— Vai negribi ko iedzert?

— Mersi, jau esmu dzēris.

Tā kā sekretāre pati nav no iemetējām, viņa atgriežas pie gultas, apsēžas krēslā, aizdedzina cigareti un atkal pētoši raugās manī.

— Kas tev šovakar noticis? Vai gadījies kas ļauns?

— Nekas. Un tev?

Edīte parausta plecus, likdama manīt, ka nedomā at­bildēt uz āķīgiem jautājumiem, un smēķē tālāk, nesakot ne vārda. Ar labpatiku sekoju viņas paraugam. Un mēs sēžam šīs istabas klusumā ārēji mierīgi, gandrīz kā lau­lāti draugi, tomēr abi jūtam, ka starp mums ir vēl kāds neredzams trešais, kas neparko nevēlas aiziet, — mūsu kopējā mazā paziņa Neuzticība.

Sekretāre samurdza līdz galam neizkūpināto cigareti pelnu traukā un atkal pārtrauc klusēšanu, šoreiz ar acīm noprasīdama:

«Mīļais, kādā izlūkdienestā tu strādā?»

«Ceru, ka tai pašā, kurā tu, mana labā!» es atbildu ar skatienu.

«Vai man vairs netici?»

«Kādēļ? Gluži otrādi!»

Mēs aizvien vēl tā sēžam — gandrīz kā laulāti draugi, ar acīm apmainīdamies «gaismas signāliem», bet, tā kā dialogs starp diviem kurlmēmiem ir diezgan nogurdi­nošs un neviens nekad nevar būt pilnīgi drošs par sie­vietes skatiena īsto nozīmi, es beigu beigās uzcēlos, no­žāvājos ar apslāpētu nīgrumu un — tagad jau balsī —- novēlu Edītei labu nakti un jaukus sapņus.

Pārnāku savā mājoklī stāvu zemāk, apgulstos un no­dzēšu lampu, jo no pieredzes zinu, ka tumsā domas risi­nās raitāk. Tumsa nošķir no visiem sīkumiem, pa kuriem slidinās skats, izkliedēdams domas. Tumsa atstāj cil­vēku vienatnē ar sevi pašu, ja viņš vispār var palikt vienatnē pats ar sevi, kad apkārtne ir pilna rēgu un šausmu.