BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Ar mani viņš sarunā iepirkt preces par pieci simti tūkstošiem, un es oficiāli parakstos, ka esmu saņēmis pieci simti tūkstošus, bet patiesībā dabūju tikai četri simti deviņdesmit, — pasaku uz labu laimi.

Viņa paloka galvu.

— Tieši tā.

— Bet, lai es varētu attaisnoties pret valsts iestādēm, mēs parakstām atsevišķu līgumu, kurā ir uzrādīta reālā summa.

— Tā jau ir. Tikai jūs esat izņēmums.

— Kādā ziņā?

— Pirmkārt, Evanss nekad nepiesavinās mazāk par pieciem procentiem, un, otrkārt, viņš retumis noņemas ar sīkiem darījumiem. Sīkumi parasti tiek nodoti van Ver- meskerkenam.

Piedāvāju Evai cigareti, viņa to atraida un vienā malkā izdzer kafiju. Šķiet, viņa tiešām steidzas.

— Tomēr nesaprotu, kālab tas viss jums jāzina.

— Kālab? Lai viņu atmaskotu.

Eva palūkojas manī ar iecietības pilnu līdzjūtību.

— Ieteicu jums labāk to nemaz nemēģināt. Pats sevi iegrūdīsit postā. Evanss ir gaužām stiprs.

— Tā spekulēt nav likumīgi, turklāt vēl par miljoniem.

— Jā, jā, bet, kā jau zināt, šodien daudzi tā dara. Pie tam jūs nekādi nevarēsit to pierādīt.

— Sie dokumenti taču glabājas kādā arhīvā.

— Tiesa gan. Tikai tajā nekad netiksit iekšā, jo tas' ir Evansa privātarhīvs.

Eva paņem somiņu un grasās iet prom, bet atkal pa­skatās manī ar savām biklajām acīm un klusi piemetina:

— Saku jums nopietni: atmetiet šo domu atmaskot Evansu! Un ļoti lūdzu, nekur nepieminiet manu vārdu!

— Par to esiet gluži mierīga! Tas ir tikpat, kā mēs ne­būtu tikušies. Bet visu pārējo atstājiet manā ziņā …

Eva cieši paveras manī, kā vēlēdamās pārliecināties, vai esmu pie pilna prāta.

— Zināt, savā laikā pie Evansa strādāja kāds tips, ko sauca par van Veliju …

— Jā, tas, kurš padarīja sev galu.

Viņa pamāj.

— Jūs, redzams, esat kaut cik lietas kursā par to, kas risinās Evansa vadībā. Es gribētu jūs brīdināt, piesar- gieties, lai jums arī nevajadzētu «padarīt sev galu».

Viņa pieceļas, apbalvo mani ar vāru smaidu un aiziet.

— Mēs arvien vēl neesam pilnā mērā izmantojuši sa­vas iespējas afrikāņu tirgū, — es saku, paņemdams pie­dāvāto cigāru. — Domāju, ka sakarā ar to man obligāti vajag pašam satikt Baueru.

— Protams, Rolān, protams! — rudmatainais milzis aiz rakstāmgalda pieļāvīgi nodārdina. — Jau šajās die­nās aizbrauciet uz Minheni.

Vārdus «jau šajās dienās» var iztulkot kā «jau rīt». Tāds izskaidrojums man ļoti pa prātam, jo laiks gaidīt ir aizritējis un pienācis laiks darboties.

— Tik steidzami? — Edīte neapmierināta vaicā, uz­zinājusi, ka nākamā dienā došos ceļā.

— Kāda jēga atlikt? Tu tik un tā nebrauksi man līdzi. Nevari ciest taču Minheni.

Edīte nekā neatbild, jo viņai nav ko atbildēt. Pirms dažiem mēnešiem, kad pēdējoreiz devos uz šo pilsētu, sekretāre bija stingri atteikusies mani turp pavadīt. To­mēr tas neliedz viņai visu vakaru skatīties uz mani maz­liet greizi. Mēģinu saprast Edīti, redzot viņas stāvokli: viņai brīžiem arvien vēl paceļas temperatūra == un ārsts ir ieteicis palikt mājās,

Kad nākamā rītā ieeju Edītes istabā, lai atvadītos, viņa jau ir apģērbusies.

— Vai tik tu neesi nolēmusi iet pastaigāties? ^ļ^H

— Es taču nevaru mūžīgi dirnēt istabā.

— Edīt, nedari muļķības! Paklausi ārstam! i^H

Sekretāre nesaka ne «jā», ne «nē». Viņai joprojām ir

drūms noskaņojums.

Kaut gan jau ir rudens, Minhenē mirdz spoža saule. Kārļa laukumā vēdī izplūdes gāzu smagā, tvanīgā dvaka, ciešās rindās slīd automobiļi, gaisu trīcina mo­toru rūkoņa, un cilvēks uzreiz novērtē burvīgos, klusos Amsterdamas stūrīšus ar snaudošajiem kanāliem un to ēnainajām krastmalām.

Bauers mani sagaida, kā vienmēr, labā omā, drošs par sevi un brīvās Eiropas nākotni, un, lai manī arī iesveltu kaut daļu no savas drosmes un možuma, pasniedz man labo roku, cietu kā koks.

— Kas jauns?

— Jaunumi vēl gaidāmi. flļ

Pastāstu Baueram to no pēdējiem notikumiem, ko,

manuprāt, vajag pateikt, tad izklāstu savu plānu.

— Tas ir ļoti interesanti, — viņš atturīgi noskalda kā virsnieks. — Bet te ir jāriskē.

— Kur gan nav jāriskē? — es jautāju. — Ja mēs par katru cenu vairīsimies no riska, es varbūt piedzīvošu pensijas gadus, bet, ko piedzīvosit jūs, nezinu.

— Vai tiešām jums vairāk rūp mūsu intereses nekā pašam savējās?

— Neesmu tāds liekulis, lai apgalvotu kaut ko līdzīgu. Tomēr atzīstu, ka mūsu intereses lieliski saskan. Bauer, es smoku vai nost šai ierēdņa vietā. Es nepiederu pie tiem, kuru godkāre aprobežojas ar labu algu. Gribu dot triecienu, saņemt atlīcļjzību skaidrā naudā un atkal ko uzsākt uz brīviem pamatiem.

— Rolān, jūs esat spējīgs uz risku. To ievēroju, jau pirmoreiz tiekoties ar jums.

— Uz risku aiz skaidra aprēķina, — precizēju.

— Labi, tagad vairs nestrīdēsimies. Kā jūs esat ap­svēris šo bīstamo pasākumu, to novērtēs citi. Atnāciet rīt ap pusdienu.

. Nākamajā dienā Bauers mani uzņem tikpat labā gara­stāvoklī un tikpat vienaldzīgu seju. Var lūkoties, cik

vien tīk, šādā sejā, zināšanas psiholoģijā nepadzijinā- sies. Bauers nepasaka atklāti, kā ir novērtēts mans risks aiz skaidra aprēķina, bet citu pēc cita uzdod jautājumus, lai pārbaudītu, cik droša ir operācija, kas pagaidām risinās tikai manās smadzenēs.

— Jūsu plāns ir loģisks, — beigu beigās viņš secina, kā pats to nevēlēdamies. — Bet riskants.

Klusēju. To, kas man bija sakāms, jau esmu pateicis. Sēdēdams aiz rakstāmgalda, Bauers stingu skatienu uzlūko mani, vēsi pavīpsnā un izrunā gaidīto vārdu:

— Darbojieties!

Grasos pavaicāt kaut ko, bet viņš mani apstādina, pa­mezdams ar'roku.

— Tomēr ņemiet vērā, ko jau agrāk jums esmu teicis: jūs riskējat pats ar savu galvu. Tur, «Zodiakā», pārstā­vat tikai pats sevi, jūsu rīcība attiecas tikai uz jums pašu, un nedomājiet, ka, tiklīdz iekritīsit, kāds steigsies jūs glābt. Ne uz ko un ne uz vienu nepaļaujieties!

— Pat uz van Vermeskerkenu?

Šis jautājums ir it kā nevilšus izgrūsts, taču viņš mirkli pārliek tā saturu.

— Uz van Vermeskerkenu vismazāk!

Bauers vērīgi paraugās man acīs, un šoreiz viņa ska­tiens, kas parasti ir vienaldzīgs, zīmīgi pauž daudz ko.

— Skaidrs, — es pamāju. — Tad nu pasakiet, kurš man varētu palīdzēt tehniski.

— Griezieties pie «Furmana un dēla». Bet atkal pats savā vārdā. Tikai savā vārdā.

Viņš apklust, kā ļaudams iedvesmai pēc iespējas dzi­ļāk pārņemt manas smadzenes. Pēc tam piebilst:

— Drošs paliek drošs, es jums došu dažas ziņas par šo vīru, lai jūs varētu viņu pamatīgāk 6aņemt spīlēs un lai viņš nekristu kārdinājumā. Un, lūk, arī vēl šo!

Bauers izņem no atvilktnes jaunu, melnzilu mauzeri un pasniedz man.

— Ar novēlējumu, lai tā jums neievajadzētos.

Kad aizritējusi pusstunda, izeju uz ielas, pār kuru mirdz dzirkstoša pusdienas saule. Pēc mirkļa pa pretējās mājas parādes durvīm iznāk kalsns vīrietis īsi apcir­ptiem, iesirmiem matiem un dodas pa viņu ietvi. Laikam tā ir nejauša sagadīšanās, jo sirmmatis man nevelta ne­kādu uzmanību un nogriežas šķērsielā. Sagadīšanās gan — un vēl divkārša! Šis tips man ir pazīstams, bet patlaban nevaru atcerēties, kur un kad viņu esmu redzē­jis, un vajag nosoļot vēl dažus simtus metru svelmē cauri ļaužu burzmai, lai parakņātos savas atmiņas slēp- tnē un izvilktu senu tēlu: tā ir Edītes «draudzene», vīrietis, ar kuru viņa tikās Zenēvā kafejnīcas terasē.