BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

— Jā, tas bija skaists vakars, —.piekrītoši pamāju. — It sevišķi, ja ņemam vērā, ka mums bija pavisam tuvu mājas.

— Rimsties jel! — viņa rājas. — Man diezgan moku sagādā kurpes.

Beigu beigās esam uz šosejas. Bet kāds tur labums! Paretam cits pēc cita garām aizrībina automobiļi, ar riepām apšļākdami mūs ūdens šaltīm. Neviens nevelti uzmanību manai paceltajai rokai, ja vispār to pamana. Lietus joprojām gāž, nemaz neapkusdams. Slīpās strūk­las plītē mums pa galvu un, mīksti, vienmērīgi plīkšķē­damas, sitas pret asfaltu.

— Lieki ir te nīkt vēl ilgāk. Labāk iesim līdz Muidenai.

Edīte satriekta paraugās manī, bet nekā neiebilst, un mēs dodamies tālāk pa šosejas malas smilšaino strēli. Viņa velkas klusējot, pūlēdamās sparoties varonīgi, taču redzams, cik gausi liek soļus un pat viegliņām grīļojas, krizdama vai no kājām.

— Pieturies pie manis, — es piedāvāju.

— Neticu, ka ši intimitāte man ko līdzēs, — sekretāre neskaidri nober, atbalstīdamās uz manas rokas.

Metru simts no mums melnē divstāvu ēkas aprises. Kāds no apakšējā stāva logiem met platu gaismas staru kūli. Nonākam līdz dzīvžogam, un es ziņkāri pārlaižu acis pagalmam.

— Pagaidi te mirklīti!

Klusi atveru zemus koka vārtiņus un kātoju pie mājas palieveņa. Pēc brītiņa atgriežos uz šosejas, stumdams diezgan lietotu velosipēdu. Svētīta zeme, kurā uz katru iedzīvotāju ir pa divritenim!

— Moris! Nebiju ne domājusi, ka tu varētu tik zemu krist — kļūt par vulgāru zagli.

— Tevis dēļ esmu ar mieru pat izdarīt slepkavību. Kādēļ tu saki «vulgāru»? Es pasta kastītē iemetu divas banknotes.

— Vai šis divritenis nesalūzīs? Izskatās gaužām vecs.

Velosipēds ir izturīgs. Tieši tāpēc, ka ir ļoti vecs. Kā zināms, mūslaikos ar katru dienu izlaiž aizvien sliktākus izstrādājumus.

Un nu mēs drāžamies pa šosejas malu «zibenīgā» āt­rumā — divdesmit kilometru stundā, mūs lietus pātago un vējš triec uz priekšu, un pēc mokpilnā kājām noietā ceļa gabala šis bezrūpīgais «lidojums» ir bezgala tīkams arī Edītei, kas, piekļāvusi muguru pie manām krūtīm, sēž uz rāmja — tieši manās skaujās, un es elpoju viņas matu vieglo smaržu, juzdamies tā, it kā trauktos nevis uz pilsētā uzceltu māju, kura nepieder man, bet uz kaut ko daudz jaukāku — tur, tumšā nakts tuneļa viņā galā.

Edīti varbūt ir pārņēmusi tāda pati vai līdzīga izjūta, jo viņa ir pieglaudusi savu vaigu manējam, bet sekre­tārei piemīt laba īpašība — viņa nerunā, kad jāklusē, un mēs, ne vārda neteikdami, klausīdamies, kā švīkst riepas un plīkšķina lietus, joņojam arvien tālāk un tālāk, ap pusnakti iebraucam tukšajās Amsterdamas ielās un ap­stājamies pie mājām.

Galanti pavadu Edīti līdz augšējam stāvam un, kā īstam pielūdzējam pieklājas, uz mirklīti ieeju viņas is­tabā. Bet gadās tādi mirklīši, kas rit bezgala ilgi.

Brīnišķa nakts var beigties bēdīgi. Nākamā rītā mana sekretāre pieceļas ar paaugstinātu temperatūru. — Tu vaKar apaukstējies. Ej atkal pagulil Edīte mēģina ko iebilst, bet, tā kā ar pūlēm turas uz kājām, paklausīgi liekas gultā. Uzvāru viņai tēju, aiz­skrienu uz aptieku pēc zālēm un dodos uz «Zodiaku». Evanss droši vien vēl sirgst ar dzeršanas kaiti vai jau atlabst, jo viņa rolroiss nav redzams parastajā vietā. Metu pie malas uz šorītu paredzētos darbus, pusdienā aizšaujos apskatīt, kā jūtas Edīte, un pēc tam pārrodos savā kabinetā, jo šās dienas uzdevumi nav vēl izpildīti, it īpaši viens, par kuru visu laiku esmu lauzījis galvu.

Divi mani vakarējie atklājumi Evansa villā — Rovolts un radiostacija — ir, bez šaubām, tīrā nejaušība, taču tā ir nejaušība, ko esmu gaidījis vairāk nekā gadu. Ne liktenis, bet gaidas sniedz laimīgu nejaušību: tā vienmēr nāk, ja protam pietiekami ilgi gaidīt. Hipotēzei «Zodiaks» plus CIP reizē ir radušies divi apstiprinājumi: Ļubo slepkava ir kāds Evansa miesassargs; radiosakarus ar aģentūrām mūsu zemēs rīko Evansa ļaudis. «Zodiakā» Evanss nodarbojas ar tirdzniecību tikai acu apmānīša­nai un patiesībā vada pavisam citu nozari — spiegošanu. Lieliskā firma ar saviem lieliskajiem darījumiem ir vie­nīgi izlūkošanas centra legāla fasāde.

Pēc pirmā skata gribot negribot jādomā, ka «Zodiaka» priekšsēdētājs oficiāli strādā iestādē, neoficiāli — villā, taču man jau ir diezgan daudz faktu, kas atspēko šādu pieņēmumu. Piesardzīgi, bet ilgstoši novērojot, esmu pārliecinājies, ka Evanss retumis aizbrauc uz villu, to­ties savā kabinetā pavada ik dienas stundas astoņas, kaut gan oficiālie pienākumi diez vai aizņem viņam vai­rāk nekā pusstundu vai stundu dienā. Villa liekas pārāk pieejama, lai tur glabātu lielus noslēpumus, un dārz­nieka mājiņa — gaužām maza, lai tajā bez radiostacijas vēl ko iekārtotu. Evanss droši vien gan legālo, gan ne­legālo darbību «Zodiakā», vada savā kabinetā, viņa gal­venie palīgi acīmredzot arī ir «Zodiakā», un tai pašā laikā «mājkalpotāji» nodrošina viņam sakarus ar radio­staciju.

Tas viss ir ticams minējums un interesants atklājums, bet nelaime ir tā, ka tam visam nav praktiskas vērtības galīgai mērķa sasniegšanai. Pat vēl vairāk, apstākļi, kā­dos ir radies šis atklājums, var būt liktenīgi galamēr­ķim. Kas gan spēj galvot, ka priekšsēdētājs izmetīs no galvas incidentu ar Edīti vai izliksies, ka ir izmetis. Kāds nevērīgs mājiens — un es nekavējoties izlidošu*no «Zodiaka» viens vai kopā ar mīļoto.

Protams, tādēļ vien, ka drūmi mākoņi savilkušies pie mana apvāršņa, es nedrīkstu uzsākt neko aplamu, tomēr tas, ko grasos izdarīt, pašlaik ir diezgan bīstams solis. Tieši tobrīd, kad pulkstenis gaitenī liegi nozvana, no­lieku malā papīrus, uzvelku lietus mēteli un nesteigda­mies dodos plašajā pasaulē. Izgājis laukā, eju nevis, kā parasts, uz stūra kafejnīcu, bet pretējā virzienā. Vēl nenogriezies pirmajā šķērsielā, pārbaudes labad pašauju skatienu atpakaļ un turpinu ceļu tikpat lēnā gaitā, ap­mierināts ar to, ka neesmu vīlies.

Meitene gaišiem, cirtainiem matiem, tumšzilā lietus mētelī_ ātri aizsoļo man garam, pieliekusi galvu.

— Ā-ā, Boshas jaunkundze! Labi, ka jūs ieraudzīju: uzreiz atcerējos gandrīz jau aizmirstu pienākumu.

Meitene apstājas uz mirkli, un es pienāku viņai klāt.

— Nesaprotu, ko jūs sakāt. Kas tas par pienākumu?

— Zināt, Edīte izdarījusi brīnumainu atklājumu, bet, tā kā patlaban slimo, ir palūgusi mani, lai viņai izlīdzu. Runa ir par jaunajiem Džango Reinharda ierakstiem, kurus esmu apsolījis nopirkt un uzdāvināt jums viņas vārdā.

— Tas ir ļoti laipni no Edītes un no jums. — Dora pasmaida. — Bet nevajag nopūlēties!

— Gluži otrādi, vajag gan! Citādi viņa nodomās, ka esmu aizmirsis. Būtībā tā arī ir iznācis.

Dora vēl dažos vārdos apliecina, cik ļoti viņa jūtoties aizkustināta, un mēs ejam tālāk uz Kalverstraat.

— Jāsaka, šīs Džango improvizācijas tiešām nepār­spējamas. Vēl pilnīgi jaunas un līdz šim nav pazīsta­mas.

— Beidzos vai nost aiz ziņkāres, — meitene gluži bērnišķīgi iesaucas. — Džango ir mans mīlulis.

— Man pašam labāk patīk Bekets, — es saku, zināmā mērā baiļodamies, vai tikai neesmu sajaucis vārdus.

— Ak, Bekets, jā gan! Bet Bekets ir pavisam kas cits. Un Benijs Hudmans?

— Fantastisks! — nomurminu, otrreiz riskēdams no­kļūt neērtā stāvoklī.

Veikals ir diezgan tālu, lai es liktu lietā vēl divus uz­vārdus, ko esmu dzirdējis no Pītera, un diezgan tuvu, lai nenāktu gaismā mans izglītības trūkums. Nopērku divas plates ar Džango ierakstiem — vienu Dorai un otru Edītei — un, ejot laukā, uzaicinu Boshas jaunkundzi kopā ar mani iedzert kafiju un iebaudīt torti, jo tagad ir īstais laiks šādai maltītei.